Tas ļauj secināt, ka viņa nav slavas izlutināta. Tātad tas vēl priekšā. Slaida tumšmate. Dailes teātra aktrise. Sarmīte Rubule. Kāda viņa ir? Neatminama, protams. "Ludviga prodžekts", "Vagīnas monologi", "Tāpat kā agrāk, tikai labāk", "Tobāgo", "Ikstīte", "Piedzēries kuģis" – ir šīs sezonas Dailes teātra izrādes, kurās varam redzēt Sarmītes aktierisko sniegumu. "Neesmu komēdiju dzirkstele. Īstenībā man uz skatuves ir vieglāk raudāt nekā smieties," atklāj aktrise. Bet kas attiecas uz viņas pašas dzīvi, Sarmīte atzīst, ka ceļš līdz lielajai skatuvei aktrisi tieši pretēji ir iemācījis neizplūst asarās par katru kritisko piezīmi. Ja vajag, viņa par savu taisnību var droši paukoties! Pirms septiņiem gadiem tu no Preiļiem pārcēlies uz Rīgu, iestājies aktieros. Kā tev izdevās iekarot galvaspilsētu? Tagad jau uz mājām reti sanāk aizbraukt. Tur ir pavisam cits gaiss, miers, mazāk cilvēku. Kad sailgojos pēc dabas, tad metu visu pie malas un dodos uz laukiem. Bet nu šobrīd varu teikt, ka esmu jau Rīgā iejutusies. Vienmēr zināju, ka gribu izrauties no mazpilsētas vides. Tur ir augsts bezdarba līmenis, karjeras iespējas – niecīgas. Varbūt kādā bibliotēkā vai skolā varētu atrast darbu, un tas arī būtu viss. Mans mērķis bija tikt uz Rīgu un iestāties augstskolā. Stājos vairākās fakultātēs. Joka pēc piecus latus noziedoju arī iestājeksāmeniem aktieros... Skolas laikā ar īpašu aktivitāti neizcēlos, visiem pa priekšu negrozījos. Tāpēc daudziem bija liels pārsteigums, uzzinot, ka esmu sadomājusi nodoties skatuvei. Līdz tam man par aktieru vidi nebija nekāda priekšstata, domāju, ka visas aktrisītes ir baigās primadonnas. Tad, lūk, Kultūras akadēmijā tieši tajā gadā tika izsludināta jauno aktieru uzņemšana. Aizgāju intereses vadīta, nevis ar mērķi iestāties. Uz iestājpārbaudījumiem bija sanācis milzīgs pūlis jauniešu. Mirklis, kas katram ir dots, lai sevi parādītu, bija ļoti īss. Pie sevis domāju, ka man jau nav nekādu izredžu. Noskaitīju dzejoli, nodziedāju dziesmiņu... Nezinu, laikam man eņģeļi stāvēja klāt, jo uzreiz tiku ievērota. Beigās es, meitene no laukiem, turklāt vēl ar latgaļu akcentu, tiku budžeta grupā kā pirmā. Tā nu man nekas cits neatlika, kā kļūt par aktrisi! Kad nezinātājs tev jautā, kas tu esi, vai nav jocīgi atbildēt: "Esmu aktrise!"? Īpaši to neafišēju. Ja kāds kaut ko ir redzējis un prasa, tad mēdzu atjokoties: "Nē, nē, nē, tā neesmu es!" Vai arī saku: "Ā, nu, jā, Dailes teātrī ir tāda meitene, mazliet līdzīga man, tāpēc daudzi mūs jauc!" Laikam vēl nejūtos par sevi tik pārliecināta, lai teiktu: esmu māksliniece, aktrise. Ja arī kāds mani tā uzrunā, tad tā vien šķiet, ka skan mazliet ironiski... Teātrī dresē bez žēlastības? Studiju laikos vairāk dresēja. Mums bija visādas nodarbības: baseins, aerobika, kustības, dejošana. Tad mans galvenais mērķis bija izmantot studiju sniegtās iespējas un labi pabeigt augstskolu. Taču trakākais bija tas, ka mūs visu laiku dzina kompleksos. Teica: "Jūs nevienam nebūsiet vajadzīgi, Latvijā jau tā ir daudz aktieru, jebkurš ir aizstājams!" Tu izej uz skatuves kaila, un tev pasaka, ka esi tizla, neplastiska, neemocionāla. Un tā katrs tevi var iztirzāt. Sākumā reaģēju ārkārtīgi saasināti, bet nu jau kritiku uztveru veselīgi. Atceros, mums bija ļoti stingra dejošanas skolotāja, vienreiz viņa man izmeta tādu frāzi: "Tu nedejosi. Dzīvei tu deri, bet skatuvei varbūt arī ne." Tā viņa mani kritizēja, kritizēja un tad pēkšņi vienā nodarbībā pateica: "Labi!" Tas pat nebija kompliments, bet vienkārši: "Labi!" Bet man no tā bija absolūtais lidojums. Skatuve ir nežēlīga pret kompleksainajiem. Aktierim ir jābūt pārliecinātam, reizēm pat nekaunīgam. Bet tieši tā man pietrūkst – spējas pateikt: "Lūk, te es esmu!" Ja ir galīgi švaki ap dūšu, tad skaļā balsī sev saku: "Nu, sapurinies!" Vēl neesmu iemācījusies cīnīties ar uztraukumu. It sevišķi pirmizrādēs. Kad atrodies uz skatuves, redzi skatītājus? Jā, ieraugu mammu un saku: "Čau!" (smejas). Esot uz skatuves, jūtos kā pilnīgi citā pasaulē. Taču ir lugas, kur tieši jākontaktējas ar publiku. Lielajā zālē vēl nekas, tur publika nav tik ļoti izteikti jūtama kā Kamerzālē, kur skatītāji pilnīgi ienāk tavā intīmajā laukā. Tad tu jūties pavisam neaizsargāts. Publika redz katru niansi. Vai tev patrīc rociņa, paraustās lūpiņa. Arī skatītāju reakciju var ļoti labi sajust – smieklus, nopūtas. Ko tu dari, kad pārņem uztraukuma lēkme? Redz, ja man būtu tādas iespējas, noteikti algotu masieri, grimētāju, kaut kur ģērbtuves stūrī būtu burbuļvanna... Tā kā tā visa man nav, pašai jātiek ar sevi galā. Pirms izeju uz skatuves, pārmetu krustu. Lai vai kas arī nenotiktu manā privātajā dzīvē, spēlējot izrādi, tas viss ir jāaizmirst. Nevienu neinteresē, vai tu jūties vesels, kas tev notiek mājās, galvenais ir – ko tu spēj dot uz skatuves. Aktiera profesijā labi ir tas, ka nevar atļauties slimot. Konkrētajā datumā ir izrāde, un tev ir jābūt formā. Man pat tāda doma neienāk prātā, ka varētu paslimot. Turklāt izrādes arī emocionāli piepilda. Sevišķi, ja esi jau iespēlējies lomā un uz skatuves jūties brīvi. Tā ir liela radošā bauda, garīgs pacēlums. To nevar izstāstīt, tikai piedzīvot. Man liekas, ka uz skatuves vieglāk raudu, nevis smejos. Ja man pavēlētu: "Raudi!" – tad, jā, asaras jau birtu pār vaigiem. Bet smieties uz pasūtījuma – tas nav tik vienkārši. Taču es gribētu spēlēt dažādas lomas. Teiksim, vienā izrādē biju burve, bet tagad jaunajā mūziklā esmu ragana. Varētu spēlēt kaut vai Karlsonu. Kāpēc ne?! Režisoram parasti izveidojas savs priekšstats par aktieri, kāda tipa varoņi viņam ir visatbilstošākie, un, vadoties pēc tā, arītiek sadalītas lomas. Reizēm ir pārsteigums, jo tu nekad nebiji domājis, ka vari spēlēt ko tādu. Cilvēkā jau ir viss, vajadzīgās emocijas tikai pareizi jāizgaismo. Mūsu psihe ir noslēpumiem pilna un neizdibināma. Sevī parakājoties, var atrast tā-ā-ādus apslēptos slāņus! Tāpēc arī aktieriem sava profesija nekad neapnīk. Šobrīd par lomu trūkumu man būtu grēks žēloties. Domāju – visšausmīgākais aktierim ir palikt bez darba. Tad var ieslīgt baigākajā bedrē. Mazliet jau ir bail no nākotnes, jo nekad nevar zināt, kas ar tevi var notikt. Dzīve ir ļoti nestabila. Un visu laiku ir tas jautājums – kas būs tālāk? Aktierim savs tēls jāizprot līdz kaulam, bet saki, ko tu cilvēkos tomēr nespēj saprast? Klaju ļaunumu. Bieži vien arī nodevību. Necilvēcību. Un sevī? Sevi vēl nepazīstu. Reizēm brīnos, vai tiešām tā esmu es? Cilvēks pats sev ir vislielākais brīnumu lauks. Nezinu, kad es pilnībā sevi iepazīšu, sapratīšu. Zināmā mērā profesija traucē, jo uz skatuves tu pazaudē sevi. Iejūties tēlos un vairs nesaproti, kas ir tava identitāte. No tā ir bail. Arī dzīvē tāpat – ir grūti notvert mirkli, kad esi līdz galam patiess. Vairāk vai mazāk, bet tomēr sanāk izlikties, pietēlot. Jūties jau liela vai tomēr vēl maza? Maza. Man jau ir tikai divdesmit trīs gadiņi. Nezinu – tas ir daudz vai maz? Kad būs piecdesmit, tad varbūt varēšu būt es pati, saskaņā ar savām vērtībām. Pagaidām tikai augu, krāju pieredzi, kaut ko mēģinu saprast. Bet īstas skaidrības kā nav, tā nav. Kopš laika gala cilvēki, cenšoties skaidrot pasauli, nododas ticībai augstākiem spēkiem. Šai ziņā nekas nav mainījies arī šodien – viens sauc sevi par budistu, otrs iet uz Prieka vēsti, vēl kāds palīdzību meklē pie zīlniecēm, astrologiem. Kur tu rodi atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem? Nē, nē, māņticīga neesmu. Nekad neietu pēc padoma pie zīlniecēm, astrologiem. Man palīdz vientulība. Brīži, kad neviena netraucēta varu ar sevi sarunāties. Vienreiz bija tāds gadījums, kad ar pilnu sirdi aizgāju pie draudzenes, noskaņojos uz baigo izrunāšanos. Tad mēs ielīdām gultā. Domādama, ka viņa klausās, es tikai runāju, runāju, pati sev uzdodevu jautājumus, pati uz tiem atbildēju, un te pēkšņi ieraudzīju, ka draudzene jau aizmigusi... Bet man tik viegli palika! Reizēm, lai tiktu ar sevi skaidrībā, nemaz nevajag otru cilvēku. Visas atbildes jau ir tevī pašā. Ai, bet daudz ir to jautājumu. Nezinu. Jāizlasa Bībele. Varbūt tur atradīšu patiesību. Vai ieklausies citu dotajos padomos? Teorētiskie ieteikumi, kā dzīvot, laimes formulas un veiksmes rokasgrāmatas man nepalīdz. Teorija nav nekas sarežģīts, bet tās pielietojums dzīvē... Kad tu reāli nonāc strupceļā, tad diez vai tās formulas palīdzēs. Galvenais – nevajag domāt par ļaunāko, bet atcerēties, ka ir taču arī skaistas, mūžīgas vērtības, pie kurām pieķerties. Aplipis ar dzīves sīkumainību un ārdoties par nebūtisko, cilvēks daudz ko nepamana. Šobrīd man tieši tas ir vajadzīgs – kaut kas īsts un paliekošs, kur patverties. Dzīvē gandrīz viss ir pakļauts mainībai, iznīcībai. Visi zinām, ka ķermenis ir tikai čaula – mēs nomirsim, tas sapūs. Laikam jau līdz galam nenovērtējam to, kas dabā tā vienkārši pastāv. Piemēram, saulriets. Un novērtējam tikai to, ko var nopirkt par naudu. Iespējams, ja par saulrietu būtu jāmaksā, cilvēki stāvētu rindās un maksātu miljonus. Arī attiecībās mani nesaista spēlēšanās. Uz skatuves varu plosīties, ārdīties un izdzīvot iznīcinošas kaislības, bet dzīvē vajag stabilitāti, mieru, harmoniju. Ja tev jautātu, kāds bija tavs pēdējais skaistais brīdis... Emocijas ir tik mainīgas, garastāvokļi lēkā augšā, lejā. Vienā brīdī vari būt laimīgs, otrā... Dzīve kā šūpoles. Bet ir daudz skaistu brīžu. Teiksim, esmu vannā, skan patīkama mūzika, ir iedegta svece, un pa dienu sakarsušās domas, uzbudinātie nervi pamazām atlaižas, iestājas miers. Pirms aizmigšanas man patīk izmantot kādas piecas minūtes, lai padomātu gaišas domas, atcerētos mīļos cilvēkus, aizlūgtu. Pēc dabas esmu pūce, man ideālākais variants būtu pa nakti strādāt, bet dienā gulēt. Kā nāk nakts, tā manī pamostas radošais gars. Taču tagad vairs nevaru atļauties bezmiega naktis, ir stingrs režīms, tātad arī kārtīgi jāizguļas. Kad nododos labām domām, tad arī sapnīši ir gaiši, par eņģeļiem. Ir tāds labs teiciens: "Why anglels can fly? Because they take themselves lightly!" Latviski to varētu tulkot tā: eņģeļi spēj lidot tāpēc, ka viņi sevi uztver viegli, gaiši. Man arī ir vajadzīgs lidojums. Neciešu rutīnu, gribas visu laiku būt uz viļņa, iedvesmoties. Jā, bet tajā pašā laikā alkstu pēc miera. Redzi, es nemitīgi nonāku pretrunās! Neizbēgami jāpavaicā arī par piedalīšanos realitātes šovā "Ekspedīcija". Kāpēc tev tas bija vajadzīgs? Kāpēc piedalījos? Kāpēc atnācu uz šo interviju? Laikam bija labs garastāvoklis, kad tu man piezvanīji, domāju, kāpēc ne?! Tāpat arī ar šovu. Un tomēr tu jau nekad nezini, uz ko īsti ej. Izrādījās, ka Ekspedīcijai nebiju ne fiziski, ne psiholoģiski gatava. Laika apstākļi nebija labvēlīgi, kaut kā pavisam negribējās smaidīt kamerām. Dikti samulsu. Nekautrējos atzīt, ka tā bija mana kļūda. Lai gan, ja tā padomā, galvenā balva manā dzīvē tāpat neko nemainītu. Nopirktu skaistāku blūzīti, bet principā... Tomēr nauda nebija mans pašmērķis, vairāk vilināja publicitāte, jaunas iepazīšanās, nezināmais. Taču tā nu sanāca, ka jau trešajā dienā nolēmu izstāties no spēles. Teiksim, Ekspedīcijā man bija ļoti svarīgi, lai kājām ir silti. Es justos nesalīdzināmi labāk, ja kājās būtu zeķītes. Tur es sapratu, ka dzīvē būs arī grūtības, nevis tikai siltumnīcas apstākļi. Vienmēr nespīdēs saule, būs arī lietainas dienas, nāks negaiss. Saka, ka cilvēks spēj pierast pie visa. Bez kā tev būtu grūti dzīvot? Necenšos īpaši pieķerties lietām, vairāk gan cilvēkiem. Kaut gan neesmu pūļa un bara cilvēks, man ļoti svarīga ir vienatne. Saspiestībā, kaut kādā nezināmā kompānijā – nē, tas nav priekš manis. Par veselību parasti jautā veciem un slimiem. Tu par to vēl neuztraucies? Esmu dzirdējusi tādu teicienu: līdz trīsdesmit gadiem cilvēks neapzināti dara visu, lai sabojātu veselību, bet pēc trīsdesmit cenšas to kaut kā saglābt. Tā kā man vēl atlikuši seši gadi... (smejas). Jaunais gads man iestājas katru dienu – mēģinu atmest pīpēšanu. Šobrīd tas ir lielākais grēks pret manu veselību. Bet ko lai dara, man patīk tas process! Nav motivācijas atmest. Zinu, ka pienāks brīdis, kad pateikšu: "Viss, pietiek, vairs nepīpēju!" Bet daudz kas ir kaitīgs. Dzīvot arī ir kaitīgi. Nekad neesmu sevi nomocījusi ar diētām. Pagaidām par svaru neuztraucos. Dod, Dievs, lai tā būtu arī pēc divdesmit gadiem. Ar sportu arī neaizraujos, bet tāpat nepieņemos svarā. Ēdu daudz, pat kotletes, ko it kā aktrisei nevajadzētu darīt. Alkoholu lietoju maz. Tā kā man nav mašīnas, daudz staigāju kājām. Tev ir viegli uz sevi skatīties no malas? Nē, ar to ir traki! Teātrī jau tas labums, ka sevi neredz no malas. Jā, kameras ir nežēlīgas! Bet varbūt vienkārši ir biežāk jāskatās spogulī un jāatgādina, cik esi labs, skaists, talantīgs. Pēc horoskopa esmu Skorpions. Ar indi! Vairāk gan tā inde ir vērsta uz mani pašu... Zini, man šķiet, ka tu izskaties vecāka par saviem gadiem... Tiešām? Pirms "Vagīnas monologiem" centos sev izveidot pilnīgi jaunu tēlu. Līdz tam biju meitenīgāka, ar konservatīvu stilu, gariem, pelēkiem matiem. Apsvēru – ja man ar Rēziju Kalniņu Kamerzālē jārunā "Vagīnas monologi", tad vairs nevaru būt meitenīga, skatītāji neticēs, domās – ko nu viņa saprot no orgasmiem un vagīnām. Aizgāju pie friziera, nokrāsoju tumšus matus, nogriezu īsu frizūriņu. No konservatīvisma esmu tikusi vaļā, iespējams, kādreiz staigāšu arī ar pliku pakausi. Esmu garastāvokļa cilvēks. Arī kad esmu iemīlējusies, man momentā gribas skriet mājās, pabāzt galvu zem ūdens un kaut ko darīt ar matiem. Bet par to vecumu... Man liekas, ka ar gadiem sejā nolasās visa dzīve. Acis, vaibsti – visi pārdzīvojumi tajos ir ierakstīti. Kad paskatās vecās fotogrāfijas, tad ļoti labi var redzēt, cik ļoti esmu izaugusi. Ko tu nolasi manā sejā? Noslēpumu. Man nevar tik viegli piekļūt, jā? Šobrīd esmu sevis un mērķu meklējumos. Tā nu es meklēju! Gribēju būt aktrise – lūdzu, ir visas iespējas, tikai darbojies! Bet kaut kā vēl pietrūkst... Tikai kā? Nesen lasīju, ka cilvēki bez konkrēta mērķa esot pat lielāki veiksminieki, jo viņi nav tuvredzīgi, ir atvērti visam, ko dzīve spēj piedāvāt. Vienu gan es zinu pilnīgi noteikti – gribētu vairāk ceļot. Patiesībā neko daudz neesmu redzējusi. Eh, skumji palika... Nē, nē, nē! Būsim optimisti, cerēsim uz to labāko!