Leģenda pret savu gribu (13)

Varbūt ir tieši otrādi – ir tā, kā viņš pats gribējis, kad sirds, sadedzināta uz skatuves, netur dzīves negāciju un vilšanās nastu. Un no tā – pāvuliski īgnā un spītīgā reakcija uz žurnālistu uzlidojumiem jubilejas reizēs, un atturēšanās diemžēl arī no jebkādiem teātra pasākumiem. Tas gan nenozīmē norobežošanos no informācijas par notiekošo, jo re – visa Rīga zina, ka Pāvuls bijis skatīties jaunāko Hamletu Dailes teātrī. Hamletu, kuru pats nospēlējis tikai vienu reizi, nomocījis kreņķos par sasteigtu un neizprastu lomu. Mums atliek vien šķetināt nenovēršamo stāstu, ko iesākt sabiedrībai ar saviem elkiem citā laikā, kā skatīties uz viņu reklāmu ierunāšanu un partijisko piederību. Tādiem, kuru balss joprojām spētu saviļņot tūkstošus, kuru gājiens caur pūli savibrē apkārtni. Nosaukt tos vienkārši par ģēniju mūžiem? Dēvēt par sirdsapziņām? Vara Braslas filma Kā tev klājas, Eidi?, piemēram, ir ne tikai liecība par aktieri Eduardu Pāvulu, bet arī par viņa laiku. Laika simbols Varbūt Eduards Pāvuls ir simbols tai pēckara skatuves paaudzei, kas trešās atmodas gados visu lika uz vienu kārti – un tagad vilšanās par jaunā laika negodīgajām spēlēm un haosu saskrējusi kopā ar toreizējo reakciju uz sava teātra pārmaiņām – no Smiļģa, Pētersona uz Liniņa īstenotajiem meklējumiem prom no teatrālā patosa. Un kas to lai zina, vai kādreiz tiks skaļi izrunāts, kāpēc pirms divdesmit gadiem aktieris aizgāja no Dailes teātra – dēļ veselības, neiecietīgi pateikta vārda vai paša aktiera materializētajām bailēm par lomas neizdošanos. Ir tikai tā, ka aktieris vairs nav uz skatuves ne šajā teātrī, ne citur, jo viņam solīts gan Brīviņu saimnieks, gan Indrānu tēvs, kas būtu kā kulaks uz acs – jo aktiera cilvēciskais mūžs tik sasējies ar šiem abiem latviešu saimniekiem, goda kodeksa un attieksmes ziņā. Ar kino ir citādi, tas turpinās, tieši tur tapuši darbi, ar ko nesaraujami saistīts Pāvula vārds – neskaitāmas lomas, kurās romantisms mijies ar skarbu raupjumu un personīgu pārdzīvojumu, no varoņiem līdz šikām epizodēm ar nosmulētu ģīmi meldros, tēli, kas, izsāpēti līdz kaulam, ļāvuši attaisnot jebkuru grimasi un rīcību. Patiesība par zagtajiem foto Latvijas teātru vēsturē ir tikai divi aktieri, kuru fotogrāfijas zagtas no Dailes teātra aktieru galerijas. Protams, Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls. Laikabiedri, kolēģi, divi dažādu cilvēcisko un skatuvisko temperamentu pārstāvji, kuru lomu radīšana un nospēlētās lomas allaž tiek salīdzinātas. Divi no Dailes teātra II studijas, uz kuru jaunības maksimālisma un talanta pleciem tika balstīti liela daļa meistara Eduarda Smiļģa pēckara skatuvisko sapņu. Harijam Liepiņam – loma tapa eleganti un viegli kā paša literārie salīdzinājumi, Eduardam Pāvulam – smagi un mokoši, ielaižot tēlu līdz galam sevī. Pirmais allaž saglabājis savu romantiskā tēla dabu arī dzīvē, otrs to kratījis nost, cik vien varējis – gan atrunājoties, ka "teātris ir tikai darbs, ka māksla ir smaga, sviedraina, līdz nāvei baismīga šaubīšanās". Galu galā ne jau skatītājam jāzina, kā top leģendāri varoņi, vai tas būtu smiļģiskais Romeo 1953. gadā – pirmā lielā loma tikai pirms četriem gadiem studiju beigušajam aktierim, vai tas būtu Uģis Daugavietis 1955. gadā un pārējie Gunāra Priedes un Pētera Pētersona līdzdalībā tapušie nesamākslotie pozitīvie un jau vilšanos piedzīvojušie padomju jaunieši. Sīkās leģendas Eduarda Pāvula mūžs pats prasās ierakstīties leģendās – lai kā aktieris to noliedz, lai kā noliegtu, ka vienaldzīga to meiteņu jūsma, kuras pat novecojušas kopā ar savu Romeo. Un tad visi pārējie sīkumi, kas dzirdēti neskaitāmas reizes, bet bijuši tik neizbēgami, lai taptu kopējā leģenda par Pāvulu – par sargkareivja piemiegto aci un Pāvula bēgšanu no leģionāriem, par dejām Jūrmalā un viņa Liliju, par uzņemšanas eksāmenos spēlēto reakciju uz niknu suni, par pirmo uzskriešanu virsū Smiļģim, par Romeo ovācijām Maskavā, par viņa komunista Meteļska pirmsnāves asaru Sarkanajās lapās, par Šveiku, kas nospēlēts tikai ģenerālmēģinājumā, par Klumpoča eleganto airējienu Džonā Neilandā un par jau pirms divdesmit gadiem Č. Aitmatova drāmā Un garāka par mūžu diena ilgst… Dailes teātrī Eduarda Pāvula nospēlētā Jedigeja pārjūtīgajā organismā naktīs briedušo kliedzienu par tautas garīgās atmiņas pazaudēšanos.