Džeza dziedātājas Jolantas Gulbes vārds daudziem saistās ar realitātes šoviem «Talantu fabrika» un «Talantu fabrika 2». Un ne jau velti. Jolanta abos televīzijas šovos bijusi vokālā pasniedzēja, un, iespējams, tieši viņas mācīts un atbalstīts kāds jauns cilvēks sev noticēs. Noticēs līdz galam, un viņa dzīve mainīsies.
Līdzīgi kā Jolantai, kura vienā brīdī sev pateica, ka turpmāk visu darīs pati. Pati saviem spēkiem, negaidot no otra, ticot un zinot, ka var. Un tur jau viņa ir, pēc daudzo notikumu gūzmas nedaudz norimusi, bet kā arvien jaunu darbu un plānu pārpilna. Aiz jaunās sievietes piemīlīgi trauslās ārienes jaušams mērķtiecīgs, pat nedaudz spītīgs raksturs, gaišs prāts un emocijām atvērta sirds. Abos šovos, kā pirmajā, tā otrajā «fabrikā», skoloji jaunos dziedātājus, bet tagad, kad šovi ir jau aiz muguras, vai vari atklāt iemeslus, kāpēc piekriti piedalīties šajā darba un laikietilpīgajā pasākumā? Īstenībā neviens jau man nejautāja – gribi piedalīties vai ne! Kā pirmajā, tā otrajā «Talantu fabrikā» mēs strādājām kā komanda, un, manuprāt, tas ir ļoti interesants un radošs darbs. Katrā ziņā esmu ļoti priecīga, ka sevi varu realizēt šādā veidā. Vai darbs ar jaunajiem talantiem sniedza gandarījumu, vai tevī ir padarīta darba sajūta? Godīgi sakot, nekad agrāk nebiju sapņojusi kļūt par vokālo pasniedzēju. Viss veidojās apstākļu sakritības dēļ, bet ne nejauši. Ilgu laiku nemaz nenojautu, ka man ir pasniedzējas dotības, par to vispār nedomāju. Drīzāk no šādiem pienākumiem mēģināju atbrīvoties, bet tā nu ir sanācis, ka tagad nodarbojos arī ar to. Nodarbojos, redzot un saprotot, ka man tas tiešām arī padodas. Ja agrāk kāds man būtu ieminējies, ka mācīšu dziedāt, es sadusmotos. Bet šobrīd jau esmu saņēmusi apliecinājumu tam, ka darbs, ko daru, nav dots nejauši, vienkārši tāpat. Manam darbam ir vērtība, un kāda tā ir, sapratu pēc Liepājas jauno vokālistu konkursa, kad visas manas meitenes saņēma pirmās vietas. Arī „fabrikanti”, neraugoties uz to, ka jums kopīgi nācies apēst ne vienu vien pudu sāls, tevi kā savu vokālo pedagogu, šķiet, bija iemīļojuši.... Jā, tas ir interesanti, lai gan vairāk kā «mamma» biju pirmajai «fabrikai» - ar viņiem auklējos vairāk. Savukārt otro «fabriku» vairāk auklēja Ance (Ance Krauze, «Talantu fabrika 2» vokālā pasniedzēja, dziedātāja). Kopā ar „fabrikantiem” diendienā pavadīji vairākas stundas, un tā trīs mēnešus, taču bez šiem pienākumiem laiku prasīja arī solo karjeras veidošana, citi projekti un pašas intereses. Vai nebija grūti to visu apvienot? Kā tas ir trīs mēnešus pavadīt šovā?! Nezinu, kā viņiem tur bija, bet mums, pasniedzējiem, viss jau bija O.K! Pēc nodarbībām atgriezāmies savās mājās, darbā, nodarbojāmies ar citām lietām un par šovu varējām nedaudz aizmirst. Bet „fabrikanti” ir izdzīvotāji, savā ziņā „robinsoni”. Manuprāt, tas ir ārprāts — trīs mēnešus dzīvot noslēgtā vidē! Turklāt šajā „fabrikā”, atšķirībā no iepriekšējās, bija sapulcējušies ļoti atšķirīgi cilvēki un viņu starpā veidojās ļoti, ļoti saspringtas attiecības. Vai pašai nekad nav bijusi doma ļauties līdzīgam pārbaudījumam, piedaloties kādā šovā? Nē, lai gan mēs ar Anci jau smējāmies, ka nākošajā «fabrikā» uz kādu nedēļu ieiesim pie viņiem padzīvot, paskatīties, kā tas ir. Man pašai būtu interesanti pārliecināties, vai, nedēļu dzīvojot šovā, noslēgtā vidē, es spētu nepakļauties bara instinktam, vai spētu būt tik disciplinēta, lai katru dienu virzītos tuvāk izvēlētajam mērķim, lai no rīta celtos uz rīta rosmi, apmeklētu vokālās nodarbības, nezaudētu savu individualitāti un tā joprojām. Mani interesē, vai es spētu palikt uzticīga sev kaut vai to vienu tur pavadīto nedēļu. Taču šovā tev bija veicami citi pienākumi. „Fabrikantus” kā pedagoģe motivēji darbam un darīji to, neraugoties ne uz ko, pat ne uz viņu pretestību.... Sākotnēji man ar „fabrikantiem” bija ļoti grūti sastrādāties. Ja pirmajā «fabrikā» viņi iestrādājās ļoti ātri, tad šajā «fabrikā» dalībniekiem vispirms bija jāpalīdz atbrīvoties no aizspriedumiem un stereotipiem, ko viņi bija pamanījušies uzkrāt vēl no pirmās «fabrikas». Bija jāpalīdz mainīt attieksmi pret darbu. Man kā pedagoģei kaut kādā veidā vajadzēja tikt viņiem klāt. Būtībā tikai šova pēdējā nedēļā viņi bija gatavi strādāt, beidzot to varēja sākt darīt pa īstam. Līdz tam vsi bija pārpilni emocijām, apvainojumiem, bet tikai ne ar to, kas jādara. Kādā internetā saitā, kur amerikāņi fano par «Talantu fabriku 2», lasīju atsauksmes, ka šī ir viena no slinkākajām «fabrikām», kāda vispār redzēta. To viņiem arī pateicu. Bet teicu to tikai tāpēc, lai viņi beidzot sakustētos, lai kaut kas mainītos. Šī «fabrika» bija ļoti inerta un grūti iekustināma. Tev arī pašai mājās aug divi mazi bērni — meitiņa un dēls. Kā ģimene uzņēma tavu trīs mēnešus garo aizņemtības posmu? Mans vīrs ir tieši tāds pats kā es — arī viņš ir skrienošs no rīta līdz vakaram. Un pēdējā šova nedēļā bija jau tā, ka sasveicinājāmies projām ejot. Tad gan nodomāju: ak, Dievs, veselu nedēļu ar vīru pat normāli neesmu parunājusi, es vispār nezinu, kā viņam iet! Bet tāds nu tas dzīves ritms šobrīd ir, un tas ir jānovērtē. Vai dažkārt palutini sevi ar brīviem brīžiem, kad atļaujies nedarīt neko? Nē, tas man šobrīd nav aktuāli. Šobrīd mana garīgā, dvēseliskā un fiziskā pasaule atrodas līdzsvarā, un man tas nav nepieciešams. Šis ir laiks, kad jāskrien, un tad atkal nāks laiks, kad varēs atpūsties un veltīt laiku pārdomām. Ir grūti, bet ir jānovērtē tas, ko tu dari, un tas, ka tu to vari darīt. Ieminējies, ka ne jau vienmēr tā ir bijis. Kas un kāpēc tavā dzīvē ir mainījies? Protams, mans sapnis vienmēr ir bijis saistīts ar dziedāšanu, es gribēju būt dziedātāja un dziedāt, bet dziedātāja es gribēju būt ne jau tikai līdz 30 vai tikai līdz 40, 50 vai 60 gadiem......Un tieši tāpēc esmu ļoti priecīga, ka mans izvēlētais mūzikas žanrs ir džezs, kuru ļoti mīlu. Džezā šādi ierobežojumi nepastāv. Ar džezu ir tā – jo vecāks tu kļūsti, jo patiesāk atklājas tā īstais saturs un kvalitāte. Kā pati saku: džezā esmu tikai iesācēja. Un, reiz uzkāpusi uz šīs takas, es pieņēmu nopietnu lēmumu iet līdz galam. Bet dzīvē ir bijis arī tāds laiks, kad manī kaut kas norima un apdzisa. Bet iespēts jau ir ļoti daudz. Tā ir ģimene, bērni, dziedātājas karjera un, protams, pedagoga darbs. Bez tā vēl neskaitāmas citas interešu jomas, kurās darbojies ar panākumiem. Tā ir. Bet tajā laikā, kad dziedāju Laimas Vaikules grupā kā backing vokāliste, man bija 25 gadi, un es pēkšņi sapratu, ka viss, par ko biju sapņojusi un domājusi, 25 gados jau ir piepildījies! Ka tālāk vairs nav kur iet. Tajā laikā man vēl nebija solistes karjeras, bet paralēli tam, ka dziedāju Laimas grupā un visu laiku pilnveidojos kā soliste, dziedāju džezu, ar Laimas grupu biju izbraukājusi daudzas pasaules valstis, daudz biju redzējusi, uzstājusies tādās koncertzālēs, par kādām viens otrs var tikai sapņot. Bet, atgriezusies no koncertturnejas Amerikā, sev uzdevu jautājumu: ko darīt tālāk? Ja esi pabijis tādos augstumos un saproti, ka te nekā nav, ka viss atkal jāsāk no nulles, tad rodas jautājums – kā?! Tad es kaut kā iekšēji sagumu un apdzisu. Veiksmīgi sagadījās, ka tieši šajā laikā piedzima mana meitiņa Luīze, un tas man bija labs laiks pārdomām. Dziedāt vairījos, kaut gan man ļoti gribējās to darīt. Kāpēc? Tāpēc, ka vairs nevēlējos to darīt tā, kā biju darījusi līdz šim, mani tas neapmierināja, un bija pienācis laiks pāriet citā, jaunā kvalitātē. Kas sekoja pēc tam? Tās jau bija pavisam reālas pārvērtības, un tam visam pa vidu vēl piepulcējās «Misis Latvija 98» konkurss, kas tajā laikā man bija nepieciešams sevis apliecināšanai (ar bērnu gadu biju pavadījusi mājās un sabiedrībā tajā laikā izgāju reti). Bet pēc trīs četriem gadiem pār mani nāca apskaidrība. Sapratu, ka dzīvoju vienu reizi, ka man jau ir 30 gadu un ja es tagad neko nesākšu darīt, tad nekas arī nebūs. Metos dzīves virpulī un darīju to pēc pilnas programmas – sāku mācīties itāļu valodu, apguvu arī franču, latīņu un angļu valodu, sāku atkal veidot savu džeza programmu. Šajā darbā man lielu morālo atbalstu sniedza Deniss Paškēvičs. Viņš sacīja, ka sevi kā māti esmu realizējusi un tagad ir jādomā par citām lietām. Lai 30 gados dzīvi sāktu veidot no jauna, nepieciešama liela drosme un uzdrīkstēšanās - solis nezināmajā vienmēr prasa stingru iekšēju pārliecību. Tev tāda bija? Jā, tas bija ļoti grūti. Deniss ar savu sieviņu veselu pusgadu mani burtiski vajāja, jo ļoti labi juta, kad man jau atkal nolaidušās rokas un dūša papēžos..... Bet viņi spītīgi mani nelika mierā. Un bija jau šausmīgi grūti, jo vispirms nācās atbrīvoties no veselas kaudzes kompleksu. Kad ar bērniem esi pasēdējusi mājās, tad jūties kā palikusi aiz kadra, jo dzīve arvien iet uz priekšu, uz vietas nekas nestāv. Bērni un karjera. Kā spēj apvienot abas sievietei tik svarīgas dzīves jomas, nenodarot pāri un neapdalot. Tas ir atkarīgs no domāšanas, no tā, kā tu šīs lietas spēj sabalansēt. Es ticu, ka to ir iespējams apvienot. Tajā pašā laikā, aktīvi darbojoties, es vienmēr raugos, lai saviem bērniem nenodarītu pāri, lai viņiem nepietrūktu manas uzmanības. Darbus plānoju, bet savu prombūtni vēlāk kompensēju. Dažkārt ir tā, ka mācos naktīs, un tikai tāpēc, lai nenozagtu šo laiku bērniem. Vakaros viņus tā jauki ielieku gultiņās un tikai tad, kad bērni aizmiguši, ķeros klāt savām lietām. Protams, neesmu nekāds pārcilvēks un brīžiem gadās, ka, liekot bērnus gulēt, aizmiegu arī pati. Divos naktī pamostos gultā ar visām drēbēm — bērni guļ un arī pati jau trešo sapni esmu nosapņojusi. Bet tas ir normāli, jo, manuprāt, tā notiek ar visām skrejošajām mātēm. Un ir jau kāds būtisks moments, kuru nevar piemirst – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš var izdarīt. Ja esi ieslēdzis darba režīmu, tu darbojies, strādā un visu arī paspēj. Vai vari pateikt, kā esi mainījusies? Kāda biji agrāk, un kāda esi tagad, pēc 30 gadiem? Tagad esmu ļoti mērķtiecīga. Līdz 30 gadiem man likās, ka visu varu sagaidīt no citiem, pēc 30 gadiem sapratu, ka visu izdarīšu pati, ka negaidīšu brīnumu no malas, jo tikai es pati savā dzīvē varu radīt straumi un tecējumu. Sapratu, ka atbildība jāuzņemas pašai. Pat tad, ja viss iecerētais dzīvē uzreiz nepiepildās, sapņojot par to un maksimāli darot visu, lai šis mērķis piepildītos, pienāks laiks, kad apstākļi sāks strādāt tavā labā. Tagad tu sēj darbu, enerģiju, velti laiku, bet pēc noliktā laika tas kompensēsies kā tavu mērķu piepildījums. Ieminējies, ka esi «uzkāpusi uz džeza takas».... Cik tālu tā iemīta, cik tālu sapņo to mērot? Šobrīd ar to strādāju ļoti nopietni. Džezs jau nav tā lieta, kuru ir iespējams izmērīt – sakot, tas labāks, tas ne tik labs. Katram solistam ir savas, neatkārtojamas izpausmes, un es nevaru pateikt, ka, piemēram, Ērika Badū ir labāka par Ellu Fidžeraldu vai otrādi. Talantam ir daudzi un dažādi veidoli, un tā būs vienmēr — vienam tā mīļā būs māte, otram, meita, bet trešam kleita. Bet, runājot konkrēti, šobrīd gatavojos piedalīties džeza vokālistu konkursā, kurš 2004. gadā notiks Latvijā, un tā man būs ļoti interesanta pieredze. Bet jaunajā gadā gatavojos izdot arī savu albumu. Taču pats galvenais, manuprāt, ir noturēt to pašu būtiskāko un svarīgāko – sevi nepārdot. Mans mērķis ir džezs, un tas nozīmē, ka vēlos to dziedāt ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās. Vai vari padalīties iespaidos par to, kāds ir džeza klausītājs Latvijā? Ai, Latvijā, starp citu, ir neliela, taču ļoti inteliģenta, saprotoša un džezu mīloša publika. Kādas veidojušās tavas attiecības ar publisko un sabiedrisko dzīvi, kuru kā dziedātājai un pasniedzējai tev nenoliedzami nākas dzīvot? Es noteikti neesmu vienpate. Vienatnē, kad sabiedrībā gāju maz, esmu bijusi pietiekami ilgi. Šīm lietām vajadzētu būt līdzsvarā. Turklāt, ja esi sabiedrībā zināms cilvēks, dziedātājs, tad nebūtu loģiski nošķirties no publiskās dzīves. Es ar šīm lietām tieku galā ļoti labi. Zinu laiku, kas man jāpavada sabiedrībā, kad varbūt pilnībā nepiederu pati sev, un laiku, ko veltu tikai sev. Un tad tā ir mana, plašākai publikai neredzamā dzīve, ko dzīvoju sev, ar savu ģimeni, tuviniekiem un draugiem. Kurām dzīves jomām savu brīvo laiku mēdz atlicināt bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem? Tā, protams, ir itāļu valoda. Nodarbības – tas man ir kā likums. Šajā pusgadā nodarbības esmu kavējusi tikai vienu reizi. Vasarā pat ņēmu privātskolotāju, jo, strādājot pirmajā «fabrikā», vairākas nodarbības biju izlaidusi. Mācījos individuāli, jo nokavētais lika sevi manīt. Itāļu valoda mani pilnveido ne vien komunikācijas jomā, bet ļoti daudz dod arī intelektuālajai izaugsmei. Mācoties valodu, es iepazīstu itāļu kultūru, vēsturi, politiku, modi un mūziku. Tās ir mācības, kas bagātina. Pirmajā gadā, kad mācījos itāļu valodu, mana karstākā vēlēšanās bija nokļūt Itālijā. Tas vēl pagaidām nav īstenojies, bet gan jau es uz turieni aizbraukšu. Bet, pieminot citas aktivitātes, jāteic, ka vairāk laika gribētos atlicināt sportiskajām nodarbēm. Šobrīd, kad bērni vēl ir maziņi, to nevaru atļauties laika trūkuma dēļ, bet tad, kad viņi paaugsies, tam laiku atradīšu noteikti. Ja tu uz sevi un savu dzīvi paraudzītos ar kritisku aci, vai būtu kas tāds, ko vēlētos mainīt? Nē, es vēlos iet tikai uz priekšu. Tas ir mans galvenais dzinulis – tikai uz priekšu, uz priekšu! Jo vēl jau nekas īpašs nav sasniegts. Nebūt nenoniecinu to, ko esmu paveikusi, bet pagaidām vēl ar esošo neesmu apmierināta. Vienkārši zinu, ka varu vairāk. Kā ikvienā cilvēkā, arī manī ir ielikts milzīgs potenciāls, kurš, laikam ejot, nevis izsīkst, bet gan aug. Un tikai no tevis ir atkarīgs, cik tālu iesi, cik lielā mērā ļausi šim potenciālam atvērties..... Kas palīdz un rosina šo «vaļā vēršanas» procesiju? Savā būtībā esmu kristiete. Jebkurā situācijā, arī tad, kad dzīvē bijis kāds sākuma punkts, kad neesmu zinājusi, ko darīt, kā būt, es vienmēr esmu gājusi pie Dieva un lūgusi, lai man tiek rādīts ceļš, lai es iemantotu spēku un gudrību. Viss, kas cilvēkam dots, ir no Dieva un Dievs man vienmēr ir palīdzējis. Kādreiz par saviem spēkiem biju ļoti pārliecināta, jo man šķita, ka visu varu. Ar laiku, kļūstot vecākai, tomēr sapratu, cik īstenībā maz pati varu izdarīt, cik daudz man ir vajadzīga Dieva palīdzība. Apzinos, ka esmu cilvēks, kurš var kļūdīties un rīkoties aplami, taču vienmēr man ir iespēja nožēlot un lūgt piedošanu. Tas dod ticību un jaunus spēkus virzīties uz priekšu. Paļaušanās Dievam dzīvē ienes mieru, bet kas ir tas, par ko tiešām būtu vērts uztraukties? Vai tas maz ir vajadzīgs? Patiesībā uztraukties ir vērts. Ja mēs pārstātu domāt par mums uzticēto, pārstātu nest par to atbildību, pasaulē iestātos haoss. Cilvēkam arvien jābūt nomodā, jo šajā pasaulē katram ir dots kāds noteikts uzdevums, kas jāizpilda. Katram ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, talantu, ģimeni, par lietām, kas ļauj atbildēt uz jautājumu, vai esi paveicis to, kas tev bija jāpaveic.