Līva Ulmane. Bergmaņa ēnā

Eiropas filmu nedēļā "Cinedays", kas drīz notiks Rīgā, tiek demonstrēta viena no viņas pirmajām filmām – 1969. gadā uzņemtā norvēģu klasikas drāma "Ana – Magrita". Līva Ulmane (63), leģendārā zviedru režisora Ingmāra Bergmaņa mūza, talantīga dīva, mīļākā un ilggadīga radošā partnere, pirms pāris gadiem esot jutusies nelāgi un negribīgi secinājusi, ka viņas dzīve ir galā. Viņai tika veikta sarežģīta sirds operācija, un nu viss turpinās. Šogad augustā Kopenhāgenas kinofestivālā Līvai Ulmanei, vienai no godalgotākajām skandināvu dīvām, tika piešķirta balva par mūža ieguldījumu, taču tas nenozīmē, ka viņa gatavojas mierīgi dusēt uz lauriem. Septembra beigās viņa tika izvēlēta par Eiropas Kinorežisoru federācijas goda prezidenti, turpinot Petera Fleišmana, Etores Skolas un Kšištofa Zanusi iesākto. Darbi Līvas Ulmanes tautieši norvēģi joprojām par viņu mēdz tradicionāli smīkņāt, tā arī laikam nespēdami piedot, ka viņas slava pasaulē izskanējusi zviedra Bergmaņa vārda ēnā. Tas nekas, ka tieši Ulmane ir norvēģu kino pēdējo gadu populārākās filmas "Kristīne Lavransa" meita (1995) režisore un joprojām norvēģiskā sīkstumā cenšas popularizēt savējo labo vārdu pasaulē. Galu galā viens no viņas jaunākajiem kinoprojektiem ir amerikāņu un norvēģu kopražojuma filma pēc Henrika Ibsena "Leļļu nama" motīviem – ar Keitu Blanšetu Noras lomā, Kevinu Speisiju Krogstada un Džonu Kjūsaku Helmera lomā. Pagaidām gan vēl nav zināms, kad īstenosies šis projekts, jo vēl tiek meklēti finansētāji. Uz norvēģu kino birokrātu labvēlību viņa sen vairs necer – daudz reālākas cerības ir atrast naudu Amerikā. Ulmane pārmaiņus dzīvo gan ASV, gan Norvēģijā, bet, inscenējot savu pagaidām pēdējo un veiksmīgāko filmu "Neuzticīgie" (2000) pēc Ingmāra Bergmaņa scenārija, viņa divus gadus nodzīvoja Zviedrijā. Kamēr top H. Ibsena filmas projekts, ir gatavs scenārijs pēc Annas Frankas dienasgrāmatas motīviem, un viņa jau strādā pie cita – pēc islandiešu rakstnieka Olafa Olafsena grāmatas "Ceļojums uz mājām" motīviem. Šķiet, ka tam atrast naudu būs daudz vienkāršāk, ņemot vērā to, ka Olofsens ir viens no Time Warner Digital Media bosiem. Pirms diviem gadiem Līva Ulmane kļuva par Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēdētāju, pagājušogad viņas pilsētas Tronheimas kultūras dzīves noteicēji beidzot piešķīra viņai balvu par spožākajiem sasniegumiem kultūrā, kaut gan tieši viņa ir starptautiski slavenākā no iepriekšējiem balvas saņēmējiem tās divdesmit septiņu gadu pastāvēšanas vēsturē. Acīmredzot teiciens par praviešu nemīlēšanu savā tēvzemē joprojām ir aktuāls… Baseins Tokijā norvēģu inženiera ģimenē dzimusī un Kanādā augusī Līva Ulmane pēcāk atgriezās savu vecāku dzimtajā Norvēģijā, kur pēc Tronheimā absolvētās vidusskolas viņu uzaicināja filmēties. Jauno gaišmataino troļļu meitu pamanīja par viņu divdesmit gadus vecākais zviedrs Ingmārs Bergmanis un uzaicināja filmēties savā 1966. gada filmā "Persona". Tiesa, sākumā viņa izvēles galvenais motīvs bija Līvas neparastā līdzība ar otru filmas aktrisi Bibi Andersoni, Bergmaņa tālaika mīļoto sievieti, kas vēlākajos gados kļuva par vienu no L. Ulmanes labākajām draudzenēm. Tolaik Bergmaņa – talantīga režisora – slavu aptumšoja baumas par viņa nesātību daiļā dzimuma mūzu izvēlē, un Līva, jauna un naiva aktrisīte, kļuva par vienu no viņām. Ulmane ir filmējusies septiņās Bergmaņa filmās, un jāteic, ka no viņas piecdesmit lomām tieši tās ir spilgtākās. Norvēģi joprojām mēdz ironizēt par Ulmanes nesekmīgajiem mēģinājumiem veidot karjeru Holivudā, jo neviena no viņas Amerikā uzņemtajām filmām nebija veiksmīga. Skandināvu dīvu – Grētas Garbo un Ingrīdas Bergmanes – laiki bija beigušies, lai arī vairāki Holivudas producenti tam negribēja noticēt, domādami, ka talantīgā Līva kļūs ne mazāk slavena. Tomēr viņa nenožēlo Holivudā pavadīto laiku – pie norvēģu demokrātiski pieticīgā dzīvesveida radušajai Līvai Holivudas pārspīlētā greznība šķita kā pasaka. Kura sieviete gan negribētu dzīvot milzu villā ar skatu uz okeānu un baseinu, kur var plunčāties cauru gadu, – tīkama atslodze ikvienam skarbo ziemu nogurdinātam skandināvam. Tomēr dzīve Holivudā Ulmanei bija kā atvaļinājums, kurš beidzās visai dramatiski, tiesa, ne viņai pašai. Pēc atgriešanās Norvēģijā viņas filmas vēl nebija izlaistas uz ekrāniem, un viņa joprojām nezināja, ka viņai izdevies neiespējamais – nofilmēties četrās filmās, kuru dēļ bankrotēja divas kinostudijas… Bergmanis Nav nevienas intervijas, kurā Līvai Ulmanei netiktu jautāts par viņas attiecībām ar Ingmāru Bergmani. Patiesībā viņa sen vairs par to nedusmojas un atzīst – pateicoties Bergmanim, viņa kļuva pazīstama pasaulē. Tiesa, viņa mēdz pasmīnēt, ka daudziem intervētājiem šķiet – Bergmanis jau sen aizgājis, nezinot, ka viņš joprojām ir dzīvs un pie labas veselības, raksta jaunus scenārijus, bet šogad tapusi Bergmaņa jaunākā TV filma "Sarabands" – turpinājums viņa 1973. gada filmai "Laulības dzīves ainiņas", kurā Līva Ulmane un Erlends Juzefsons Mariannas un Juhana lomā satiekas pēc trīsdesmit divu gadu atšķirtības. Lai arī Ulmane apgalvo, ka viņas aktrises karjera ir galā un ka turpmāk viņas pūles būs veltītas režijai, scenāriju un grāmatu rakstīšanai (kādā nesenā intervijā Norvēģijas TV viņa atzinusies, ka sāk rakstīt jaunu grāmatu ikreiz, kad jūt – viņai draud bezdarbs), tomēr viņa līdzīgi Džeimsam Bondam ievēro visai ērto atkāpšanās iespēju, sak – nekad nesaki nekad. Iemesls, kāpēc Līva Ulmane daudziem šķiet arhaiska kinodīva, ir saprotams. Viņas spožākie aktrises slavas gadi bija sešdesmitie un septiņdesmitie, kad Ulmanes un Bergmaņa tandēms kļuva par vienu no lielākajām divdesmitā gadsimta leģendām. Turklāt tas bija Eiropas kino uzplaukuma laiks, kad Francijā valdīja Trifo un Godārs, Spānijā – Bunjuels, Itālijā – Antonioni, bet Tarkovskis – Padomju Savienībā, Fasbinders Vācijā… Un Bergmanis Zviedrijā. Ulmanes romāns ar Bergmani, izslavēto brunču mednieku un neapšaubāmi talantīgo teātra un kino režisoru, bija skandālu apvīts. Viņi abi tolaik bija jau precējušies. Ulmane izšķīrās no sava vīra psihiatra un piecus gadus nodzīvoja kopā ar Bergmani, kurš jau tad bija četrreiz precējies un viņam bija septiņi bērni. Kad Līvai piedzima meita, personīgās attiecības ar Bergmani pajuka. Kā nesen kādā intervijā viņa ironizēja, pēc šķiršanās Bergmanis paturēja Līvas suni Petu, bet Līva – viņu meitu Linnu. Tomēr radošajā ziņā viņu tandēms joprojām ir spēcīgs, turklāt Ulmanei par lielu pārsteigumu režisors atbalstīja un joprojām atbalsta viņas darbu kinorežijā, uzticot viņai inscenēt pat filmas pēc paša scenārijiem. Meita Viens no Ulmanes lielākajiem grēkiem, vismaz pēc viņas pašas ieskatiem, esot tas, ka viņa bijusi slikta māte savai meitai. Linna bijusi savu slaveno vecāku ēnā, sapņojusi par cirka mākslinieces karjeru un jau agrā bērnībā paziņojusi, ka pienākšot laiks, kad Līvu intervijās pieteikšot kā Linnas māti. Un tas nu ir noticis. Linna Ulmane (36) ir viena no talantīgākajām norvēģu rakstniecēm, triju romānu – "Pirms laidies miegā" (1998), "Kad esmu pie tevis" (2001) un "Žēlastība" (2002) – autore, viņas darbus lasa vismaz trīsdesmit valodās. Pirms gada viņas abas bija uzaicinātas uz interviju Norvēģijas TV, kur Līvu tiešām pieteica kā Linnas māti. Viņas abas jau sen ir salīgušas mieru, Linna ir tikusi vaļā no saviem iekšējiem dēmoniem, kas viņu vajāja kopš bērnības. Un nebrīnieties, ja viņas darbos samanīsiet atsauces uz viņas dīvaino bērnību divu ģēniju ēnā. Līva Ulmane reizēm skaišas par mūsdienu trako dzīves ritmu un bezjēdzīgo Holivudas tieksmi izpatikt skatītājiem, piedāvājot jau sagremotus skatāmdarbus, ko līdzīgi dzelzceļa stacijā nopirktam komiksu žurnālam var izšķirstīt un bez nožēlas izmest. Viņa joprojām atceras laikus, kad nesteidzīga dzīve vēl nebija kļuvusi par luksusu un kad kultūras vērtības bija lielākā cieņā. Viņa nespēj saprast, kāpēc mēs tik bezatbildīgi tērējam laiku nevajadzīgām nodarbēm un tik negribīgi piespiežam sevi veltīt pāris stundu, lai noskatītos labu filmu. Vecumu viņa izjūt kā laika trūkumu. Viņa no rīta pamostas, paēd brokastis, un klāt jau vakars. Agrāk tā neesot bijis. Agrāk viņai pieticis laika garlaikoties. Tāda greznība…