Lai arī runa ir par nelielu humora reklāmu projektu LNT, kur otrdienu rītos tiek raidīts vitamīnus reklamējošs horoskopu miniseriāls «Runā ar zvaigznēm» ar tevi galvenajā lomā, var teikt, ka esi atgriezies TV ekrānā ar joku. Šķita, ka to no tevis vairs nesagaidīt.

Kāds nu tur baigais joks. «Grindex» piedāvā naudu, par samaksu iefilmējies reklāmā un viss. Tas man aizņem divas dienas mēnesī. Pārējā laikā varu darboties ar savu grāmatu.

Par to noteikti parunāsim, bet vēl TV joku sakarā – tad šis miniseriāls pašam nerada sajūtu, ka tiešām esi atgriezies ar joku televīzijā, kā tas jau izbazūnēts vairākos medijos?

Vispār nekā tamlīdzīga!

Foto: Mārtiņš Otto / TVNET

Ņemot vērā diezgan lielo interesi pat par šādu nelielu reklāmas projektu, var secināt, ka cilvēki ir pēc tavas jokošanas kadrā noilgojušies. Vismaz teorētiski ir iespējams, ka kādreiz atkal sagaidīsim ko vairāk, vai esi tam visam metis svētu mieru?

Zini, man tas viss tik ļoti vairs neinteresē, ka es pat nezinu, ko vēl pateikt. Daudzi cilvēki droši vien ir noilgojušies arī pēc Padomju Savienības. Bet tās vairs nav tāpat, kā nav vairs tā raidījuma. Kāpēc nav? Ja cilvēkus tas interesē, tad internetā var atrast rakstus, intervijas ar Sipenieci, Krauzi, Dūli... Ir raidījumi, tos pērk televīzija. Televīzija vairs nepērk, raidījuma nav. Viss. Ir jāiet tālāk, sāk interesēt citas lietas. Tas pat nav obligāti ārpus televīzijas, vienkārši šobrīd es tajā neredzu kaut kādu formātu, kurā es varētu izpausties tādā veidā, kā es to vēlos.

Jaunajā reklāmas projektā tu piedalies tik daudz, ka esi kadrā, vai radi arī saturu?

Nu, varbūt lūdzu pamainīt kādus sīkumus, bet principā baigi neiejaucos. Tas nav tas, kas mani interesē. Ja tā reklāma ir smieklīga, kas ir tās mērķis, tad ir super! Taču sakara man ar to maz – mani nolīgst aģentūra, aizeju, nofilmējos.

Skaidrs, ka tevi uz šo ir pieacinājuši tīri pagātnes tēla dēļ.

Jā, kas man liekas dīvaini, ka tie tēli, kas bija kļuvuši tik populāri, nav izmantoti jau agrāk un daudz vairāk. Ir gatavs, smieklīgs brends, kuru tu ieliec kaut kādā produktā un viss notiek. Tikai tagad Sipeniece reklamē «Actimel», Krauze laikam arī reklamē to pašu, es šos vitamīnus... Viesturs gan mēģina darīties izglītības jomā, kas viņam interesē. Tas interesē arī mani, tikai nedaudz citādā veidā. Mani interesē tieši izglītības principi. Pats skolu atceros kā traumu, nevaru par to pateikt neko labu. Atceros labas lietas no skolas laikiem, bet tās visas saistītas ar ārpusskolu. Attiecīgi – man ir trīs bērni un mani interesē, kur mācīsies viņi. Ja viņiem būs jāmācās tādā pašā sviestā, tad ko? Varu čīkstēt par to, ka ir sviests, vai darīt kaut ko, lai lietas pamainītu. Mani interesē citi mācību procesi, principi. Par tiem runā arī Dūle, un tas ir ļoti interesanti. Viņiem pērn bija jauna pilotnometne cita veida izglītības pasniegšanai, un visi iesaistītie bija sajūsmā. Skolai ir jābūt tādai, lai tu gribi uz to iet, gribi kaut ko apgūt un sasniegt.

Nevar nepiekrist. Ir lieliski, ka Viesturs to dara, bet šobrīd viņam acīmredzami traucē tas pagātnes jokdara tēls. Kā ir ar tevi - tev traucē, ja tevi joprojām dēvē par humoriķi, komiķi?

Protams, ka man traucē! Ja tev joprojām desmitreiz dienā sauc pakaļ visādas frāzes no kādreizējiem raidījumiem, dēvē par Jāni, kas es patiesībā nekad neesmu bijis... Es saprotu, ka cilvēkiem es vienkārši asociējos ar noteiktu lietu un joprojām jūtos populārs, lai kā es mēģinātu grozīties tā vai šitā. Bet man tas tiešām apnīk. Reāli apnīk. Kad aizej uz kādu kafejnīcu, uztusē, parunājies ar cilvēkiem, tad viss ir kārtībā, bet, kad tev diendienā uz ielas jādzird frāzes no «Znaroka video», tas taču ir apnicīgi, jopčik! Tai pašā laikā es taču nevaru parādīt vidējo pirkstu. Man ir jāsmaida. Bet es tiešām pats sev novēlu vienmēr atsmaidīt pretī, reaģēt pozitīvi.

Vislabākais jautājums uz ielas ir – a ko tu nesmaidi? Tas cilvēks pats nesmaida, bet gaida smaidu no manis. Turklāt es arī kadrā tikpat kā vispār neesmu smaidījis...

Kā zināms, tad labākie joku dzinēji vispār maz smaida. Cilvēkiem vienkārši rodas tāda sajūta – ja jau mani sasmīdina, tad tas cilvēks ir nenormāli jautrs, smaidīgs.

Jā. Ar to arī asociējos. Es varu tikai novēlēt sev būt tādam smaidīgam.

Leģendārais "Znaroka video"

Tu taču neesi nožēlojis, ka biji iesaistījies tajā projektā, kas arī pēc gana ilga laika tev nedaudz traucē dzīvot?

Nožēlojis neesmu neko. Vienīgais, ko es būtu gribējis, ir savas grāmatas taisīšana jau tajā laikā, paralēli «Mēmā šova» izdarībām. Loģiski gan ir tas, ka tolaik es vēl tādu grāmatu nevarēju uztaisīt.

Labāk vēlāk, nekā nekad. Ķeramies beidzot pie grāmatas, kas tagad aizpilda tavu ikdienu. Pie grāmatas kā maziem, tā lieliem - «Zili brīnumi». Pastāsti tiem, kas vēl nezina, kas tas tāds ir?

Šobrīd grāmatai esmu veltījis jau trīs gadus. Sākās viss ar domu - kas ir tas, ko es patiesībā vēlos darīt? Pasaulē ir miljardiem iespēju. Tu pat vari stāvēt par ceļazīmi uz ceļa, kļūt par koka lapu vai benzīnu mašīnas degvielas tvertnē. Var strādāt bankā, parkā, zoodārzā, cirkā, bla, bla, bla. Es darīju to, kas man patika. Es to izdarīju un tad sapratu, ka man vairs nešķiet interesanti filmēties, ķēmoties. Man ir liela pieredze zīmēšanā. Esmu to darījis kopš bērnības. Televīzijā arī nonācu kā mākslinieks. Zīmēšana tātad! To es māku, tas man patīk. Vēl mani interesē pozitīva informācija, kas var palīdzēt dzīvot. Saliekot kopā to informāciju ar zīmēšanu, radās grāmata! Tā nekad nav bijusi pašmērķis. Nekad neesmu domājis kļūt par kaut kādu rakstnieku. Bet sapratu, ka šādu grāmatu man būtu interesanti veidot. Tagad būs jau trešais metiens, kas nozīmē, ka Latvijā būs izdoti jau 6000 eksemplāru. Tas ir milzīgs skaitlis!

Turpini grāmatu papildināt vai tā vienkārši ir jauna tirāža?

Trešais metiens būs mazliet papildināts.

Tā nav gluži bērnu grāmata, lai arī pēc tādas izskatās?

Foto: Publicitātes foto

Es kā āksts nevaru piedāvāt nopietnu grāmatu. Kurš tad mani lasīs? Bet kā ākstam piedāvāt bērnu grāmatiņu... Jā! Kāpēc ne? Ko tad tas Kalniņš tur sazīmējis? Izrādās, ka lietas, kas viņam interesē. To grāmatu jebkurā gadījumā pērk vecāki, tādēļ tā ir arī vecākiem. Grāmatā ir lietas, kas ir interesantas gan maziem, gan lieliem. Tās tiek izskaidrotas un tādēļ kļūst interesantas. Es meklēju līdzīgu grāmatu saviem bērniem, kuru arī man būtu interesanti apskatīt. Tā, lai es kopā ar bērniem varētu to grāmatu šķirstīt un pārrunāt to, kas tad tur ir redzams. Tas ir stāsts par jau minētajiem mācīšanās principiem. Tā arī to grāmatu veidoju, vadoties pēc sajūtas – kā man pašam būtu interesanti un vieglāk kaut ko apgūt. Lūk, man vajadzētu, lai ir uzzīmēti uzskatāmi piemēri!

Tu radīji saturu, nedaudz vēl to papildināji, bet, kas ir tas, kas aizņem visu tavu laiku, ja saki, ka ārpus jaunā TV reklāmas seriāla darbojies ar grāmatu?

Esmu sācis pats to tirgot! Kopš izdošanas ir pagājis gads. Sapratu, ka esmu uztaisījis labu produktu. Kāpēc lai es to netirgotu pats? Tas būtu tāpat kā, ja man būtu labi marinētie gurķi un es gaidītu, ka tie kaut kur kaut kam pārdosies. Viņi arī kaut kur pārdodas. Bet var jau tirgot pats. Plus tad vari arī pats par savu produktu vēl kaut ko pastāstīt.

Kā tas notiek?

Man ir savs stends, ko pats arī taisīju. Esmu mikrouzņēmums ar kases aparātu. Iedomājies – tiešām esmu mikrouzņēmums, kas tirgo vienu grāmatu!

Un kur tirgojies?

Patirgoju «Alfā». Tur ir milzīga cilvēku plūsma, kur citur tirgot, ja ne tur? Tiesa, jāmaksā par vietu. Puse nopelnītā aiziet par īri. Pirms Ziemassvētkiem tirgoju arī «Molā».

Būtībā esi kļuvis par uzņēmēju!

Tā mani tagad var saukt.

Es gan nezinu citus uzņēmējus, kas tirgotu tikai vienu grāmatu. Tas mani priecē, jo patīk visu darīt savādāk. Jebko.

Bez tā dari vēl kaut ko?

Mēģinu ieinteresēt cilvēkus arī ārpus Latvijas. Jau sākotnēji veidoju grāmatu ar domu, ka tā ir viegli pārtaisāma arī angliski vai jebkurā citā valodā. Tas viss prasa laiku, laiku, laiku, ieguldīšanu, ieguldīšanu, ieguldīšanu. Vēl ik pa laikam pastrādāju pie reklāmām, zīmēju arī kadru plānus animācijas filmām. Visādus tādus darbus. Bet agri no rīta nebraucu uz nekādu darbu.

Tev ir arī savs blogs. Tajā arī regulāri kaut ko papildini?

Blogs ir (sk. raksta resursus - red. piez.), bet tas vairāk bija kā vēlme apgūt datoru, interneta lietas. Kā tāds piedzīvojums, eksperiments. Mani interesē visas tās virtuālās sfēras – kas tas ir, kā tas funkcionē un ko ar to var darīt? Dzīvoties tanī man neinteresē. Bet blogs ir uztaisīts un esmu par to dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes.

Ko tālāk? «Zili brīnumi» izriņķos pa Latviju, varbūt arī ārpus tās, tad tu ķersies pie nākamās grāmatas?

Tā varētu būt vēl kāda grāmata. Bet tikpat labi jebkas cits, kas man palīdzētu kļūt kvalitatīvākam. Es skatos, ko dzīve rāda.

Vitamīnseriāla pirmā sērija