Viens no pasaulē ietekmīgākajiem režisoriem aizgājis aizsaulē savā mājā Fores salā.

Eva Bergmane sacīja, ka viņas tēvs miris "mierīgi", taču neminēja nāves cēloni.

Laikraksts "Dagens Nyeter" vēsta, ka kinoleģenda mirusi apmēram septiņos pēc vietējā laika.

Bergmans kļuva slavens visā pasaulē ar tādām filmām kā "Det Sjunde inseglet" ("Septītais zīmogs") un "Fanny och Alexander" ("Fanija un Aleksandrs"), kura ieguva četras "Oskara" balvas, ieskaitot balvu par labāko ārzemju filmu.

Vēl "Oskaru" par labāko ārzemju filmu Bergmanis saņēma par lentēm "Jungfrukällan" ("Jaunavu avots") un "Såsom i en spegel" ("Mīklaini, kā spogulī").

Daudzi kino cienītāji Bergmanu uzskata par izcilāko pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu autorkino meistaru, kura filmas pārspēj Federiko Fellīni, Luisa Bunjuela, Žana Lika Godāra un citu leģendāru kinorežisoru darbus.

Ernsts Ingmars Bergmans piedzima 1918.gada 14.jūlijā Upsalā, Zviedrijā. Stingrā audzināšana bērnībā un attiecības ģimenē atstāja uz viņu neizdzēšamu iespaidu un tika atspoguļotas viņa filmās.

Savu aicinājumu Bergmans atklāja, mācīdamies Stokholmas universitātē, kad literatūras un vēstures lekciju vietā izvēlējās dramatisko pulciņu.

Bergmans debitēja kino režijā 1946.gadā ar filmu "Kris" ("Krīze"), taču starptautisku atzinību izpelnījās 1955.gadā, kad viņa filma "Sommarnattens leende" ("Vasaras nakts smaidi") tika izrādīta Kannu kinofestivālā.

Vairāk nekā trīsdesmit gadus režisors uzņēma vidēji vienu filmu gadā. Sākotnēji Bergmana darbs Zviedrijā guva vājas atsauksmes, jo tika uzskatīts par pārlieku tumšu un neizprotamu. Viņa filmu centrālās tēmas vienmēr bija mīlestība, vientulība, ciešanas un attiecības ar Dievu.

Arī sievietes spēlēja nozīmīgu lomu viņa filmās, kas bieži apcerēja sievietes dvēseles noslēpumus. Bērnībā režisors bija ļoti pieķēries savai mātei un, kad ārsts viņai ieteica veltīt viņam mazāk uzmanības, lai zēns kļūtu patstāvīgs, viņš dziļi pārdzīvoja šo zaudējumu.

Bergmana filmās daudz uzmanības tiek veltīts mātes un dēla attiecībām, kā arī viņa pieredzei ar piecām sievām. Viņam bija deviņi bērni, ieskaitot meitu no aktrises Līvas Ulmanes. Pēdējā Bergmana sieva bija Ingrida fon Rozena.

Zviedru režisors veidoja dziļi personīgas filmas, kurās bieži atspoguļojās viņa intelektuālās un garīgās pārdomas, kā arī ticības Dievam zudums.

Filmas "Det Sjunde inseglet" ("Septītais zīmogs"), "Jungfrukällan" ("Jaunavu avots"), "Såsom i en spegel" ("Mīklaini, kā spogulī"), "Nattvardsgästerna" ("Ziemas gaisma" jeb "Dievgaldnieki") un "Tystnaden" ("Klusums") noliedz ticību Dievam un atstāj tikai pārliecību, ka cilvēka dzīvi vajā ļaunums.

Filmā "Smultronstället" ("Meža zemeņu pļava") Bergmans pievērsās cilvēka un sabiedrisko attiecību psiholoģiskām dilemmām un ētiskiem jautājumiem.

Daudzus gadus Bergmans atteicās no piedāvājumiem strādāt ārzemēs, taču, kad 1976.gadā Zviedrijas nodokļu inspekcija izvirzīja viņam apsūdzības, Bergmans pārcēlās uz dzīvi Vācijā un strādāja par režisoru Minhenes "Residenz" teātrī.

Pēc sešu gadu trimdas viņš atgriezās Zviedrijā un dzīvoja tur līdz pat savai nāvei.

Lai gan oficiāli viņš skaitījās "pensijā", Bergmans turpināja intensīvi strādāt, veidojot televīzijas uzvedumus un rakstot scenārijus. Viņa scenārijs autobiogrāfiskajai sāgai "Den goda viljan" ("Labie nodomi"), kad to saīsināja līdz trīs stundas garai filmai, 1992.gada Kannu kinofestivālā atnesa Zelta palmas zaru režisoram Billem Augustam.