Bet pirms gada aktrise Kristīne Nevarauska Berlīnes festivālā piedalījās citā statusā – kā viena no Eiropas jaunajām filmzvaigznēm.

Berlināle kopā ar Kannām un Venēciju veido Eiropas kinofestivālu lielo trijnieku, un tā programmā ietilpst vērienīgs džentlmeņa komplekts – konkursa skate un panorāmas skate, bērnu un jauniešu filmas, perspektīvais vācu kino un starptautisks jaunā kino forums, retrospektīvas un dažādas speciālas skates, tāpat filmu tirgus, kur starptautiskus kontaktus meklē arī latviešu filmdari. Ārpus šīm daudzmaz ierastajām festivālu norisēm Berlināle nu jau vairākus gadus īpaši rūpējas par jauniem talantiem, tāpēc kopš 1998. gada festivālā izveidots atsevišķs pasākumu komplekss ar nosaukumu Shooting Stars. Izmantojot situāciju, ka Berlīnē sapulcējas ievērojams skaits pasaules kinocilvēku, festivāla veidotāji sapulcina jaunos aktierus no dažādām valstīm, piedāvājot režisoriem un producentiem svaigas sejas, bet jaunajiem aktieriem – iespēju iziet starptautiskos ūdeņos.

Vēl viens Berlināles piedāvājums topošajiem talantiem ir programma Talent Campus – nedēļu garš nodarbību cikls dažādās kinojomās, arī iespēja "aptaustīt dzīvus kinoklasiķus" un izjust rosīgu kinovidi. Šī programma tika uzsākta 2002. gadā, un jau 2003. gadā tajā piedalījās trīs mūsējie – producente Laura Burša, kinooperatore Elīna Bandēna un režisors Jānis Vingris. Tieši Jānis arī vainojams, ka nākamajā gadā Kristīne kļuva par Shooting Stars zvaigzni, – Jānis noskaidroja, ka šajā akcijā var piedalīties jauna aktrise vai aktieris, kurš saņēmis savas valsts nacionālo apbalvojumu par lomu filmā. 2003. gada rudenī Latvijas nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps Kristīne Nevarauska saņēma balvu kā labākā aktrise galvenajā lomā – par Lienes lomu Unas Celmas filmā "Sauja ložu", un Jānis devās uz Latvijas Nacionālo kinematogrāfijas centru ar ideju pieteikt Kristīnes dalību Berlinālē. Tā kā Latvija Berlīnes festivālā piedalās kopā ar igauņu un lietuviešu kaimiņiem kā organizācija Baltic Films, bija jādabū piekrišana arī no kaimiņvalstīm un vēl jāsamaksā apmēram 3000 eiro dalības maksa, ko LNKC nevarēja atļauties. Laimīgā kārtā finansiālu atbalstu sniedza Baltic Media Centre Dānijā un tā vadītājs Simons Holmbergs, un 2004. gada 10. janvārī Latvijas presē parādījās ziņa, ka Kristīnes dalība Berlinālē ir apstiprināta.

Tādi paši cilvēki

2004. gadā Shooting Stars pulcēja 21 aktieri no dažādām Eiropas valstīm (arī šogad viņu būs 21, tikai bez Latvijas pārstāvja), un trīs dienas aktieru darba režīms bija visai saspringts – intervijas, fotosesijas un preses konferences, atrādīšanās uz Berlīnes festivāla galvenās skatuves un tikšanās ar slaveno aktieri Pīteru Fondu, 1969. gada kulta filmas "Easy Rider" aktieri, scenāristu un producentu (Latvijā gan varbūt labāk zināma viņa māsa Džeina Fonda vai tēvs Henrijs Fonda).

Vecuma ziņā Kristīne (viņai ir 23 gadi) starp citvalstu kolēģiem bija viena no jaunākajām, taču darba pieredzes ziņā noteikti ne – viņas piecas kinolomas un sešas lomas teātrī bija viens no cienījamākajiem rādītājiem, jo daudzas citas Eiropas jaunās zvaigznes teātros nestrādā, bet dažam arī loma, kuras dēļ viņš ticis uz Shooting Stars, ir vienīgā viņa līdzšinējā mūžā. Protams, "kā cilvēki viņi ir tieši tādi paši kā es", saka Kristīne, tomēr spriež, ka citās valstīs kinoaktieriem ir vairāk iespēju izsisties. "Dažs no viņiem piedalījies filmā, kas nominēta Oskaram, un tas, protams, aģentiem ir labāks kumosiņš. Man bija grūtāk, bet tam vienkārši jātiek pāri."

Berlīnē katram Shooting Stars dalībniekam piešķīra simbolisku balvu, tā tagad Kristīnei stāv mammas mājās, plauktā blakus Kristapam.

Vai runāt visās valodās

Saņemot ziņu par dalību Berlinālē, Kristīne sāka cītīgi atjaunot savas angļu valodas zināšanas, "cik nu varēju sagrābt pēdējā brīdī", lai šajā aktieru tirdziņā nepazustu. "Būtu muļķīgi, ja man kāds režisors piedāvātu lomu, bet es nesaprastu, ko viņš saka." Aktrise apzinās, ka valoda ir viens no galvenajiem aktiera darbarīkiem, tomēr negrib pārvērtēt tās nozīmi: "Var taču gadīties arī loma bez teksta! Es sapratu, ka viss tomēr ir ļoti atkarīgs no laimītes – kāds režisors var tevi vienkārši ieraudzīt, lai cik slikti tu runā angliski." Shooting Stars tālākajos braucienos Francijā un Spānijā no aktieriem tika prasītas arī franču un spāņu valodas zināšanas, un Kristīne tad domāja: "Ak dievs, cik daudz laika vajag, lai to visu apgūtu! Un tu taču tik un tā nevari runāt visās valodās, kurās ražo filmas."

Tomēr pēc Berlīnes festivāla Kristīne nolēma intensīvi papildināt savas valodas zināšanas un sāka meklēt jebkādu darbu Anglijā. "Es no tā nekautrējos, jo no kaut kā taču tur ir jāiztiek – Anglija ir dārga zeme." Galu galā atradās māsiņas darbs slimnīcā pie veciem cilvēkiem, kuru kaitēm Kristīne ilgi nevar atrast latvisku apzīmējumu, negribēdama lietot vārdu "marasms". Kristīne strādāja tur trīs mēnešus un ne brīdi neuzdeva sev jautājumu – ko es te daru, es taču esmu aktrise! "Nu – aktrise, aktrise... Tas man nāca par labu, jo biju iemesta pilnīgi citā dzīvē ar citiem darbiem un uzdevumiem."

Kur ir Latvija?

Dzīvojot Anglijā, Kristīne turpināja sadarbību ar Shooting Stars programmu – kopš 2002. gada šiem jaunajiem aktieriem tiek dota iespēja piedalīties vēl dažos Eiropas kinofestivālos un iepazīstināt ar sevi arī turienes publiku. Aktrise saka: "Grēks no kaut kā tāda atteikties!" Septiņas Eiropas jaunās filmzvaigznes, arī Kristīne, no 10. līdz 13. jūnijam piedalījās Kabūras filmu festivālā Francijā, bet 11. decembrī 14 aktieru viesojās Spānijā, Barselonā, Eiropas filmu balvu pasniegšanas ceremonijā. 2004. gada trešais Shooting Stars pasākums notika septembrī Hamburgas festivālā, bet tur Kristīne nepiedalījās.

Francijā un Spānijā programma bija līdzīga Berlīnei – prezentācijas, intervijas, pieņemšanas un preses konferences, kurās jāatbild uz dažādiem jautājumiem par filmu nozari Latvijā, par aktieru iespējām izdzīvot. Tiesa, vēl Berlīnē esot bijis jāstāsta arī par to, kur tāda Latvija vispār atrodas, toties Francijā visi jau zinājuši, ka Latvija tikko uzņemta Eiropas Savienībā, tāpēc jautāts par to, vai un kā ES palīdz Latvijas filmu ražošanai un aktieru iespējām.

Neesam sliktāki

Tagad kopš Berlināles pagājis gads, un, skarbi rēķinot, varētu teikt, ka Kristīnes lielākais ieguvums no Shooting Stars ir cerība: "Mēs jau nekur nepazūdam, par mums tiek veidoti bukleti, disketes ar materiāliem sūta uz aģentūrām, mūsu bildes un biogrāfijas ir šo festivālu mājaslapās... Tas var atspēlēties arī pēc pieciem vai desmit gadiem, vienīgi es tad jau izskatīšos citādi." Tādu starptautiska tusiņa pieredzi Kristīne novēlētu katram jaunam aktierim: "Uz to mirkli tu atgūsti cerību, ka kaut kur pasaulē tomēr kaut kas notiek un tu vari vismaz mēģināt. Citādi, Latvijā dzīvojot, entuziasms ar laiku zūd – filmu nav, teātrī vari strādāt ļoti daudz, bet neko nenopelnīsi... Es pagaidām turos uz studentes entuziasma, bet nezinu, cik ilgi to izturēšu."

Tiesa, arī pašlaik Latvijā Kristīnei Nevarauskai profesionālajā ziņā nemaz tik slikti neiet – Valmieras teātrī viņa pie Oļģerta Krodera mēģina Teas lomu Ibsena "Hedā Gablerē", pirmizrāde paredzēta 18. martā. Ķinītī kopš Berlīnes jau nospēlēta Maijas loma Jāņa Vingra īsfilmā "Treffpunt", turklāt Kristīne piedalījusies aktierprovēs vairāku spēlfilmu režisoru jaunajiem projektiem – viņu aicinājuši Ināra Kolmane, Arvīds Krievs, Ilona Brūvere un Džilindžers, bet Jānis Vingris pat bez kinoprovēm ir pārliecināts, ka Kristīnei būs pa lomai abos viņa jaunajos spēlfilmu pieteikumos. Tātad, ja kāds no šiem režisoriem saņems finansiālu atbalstu un Kristīne tiks lomai apstiprināta, darbs viņai būs.

Vai Kristīne var sevi iedomāties arī ārzemju kinotirgū? "Pagaidām vairs ne, jo atkal ir iestājusies maza rutīna un es vairs nekam neticu. Tas ir risks, jo es neesmu muļķe un ļoti labi saprotu – pasaulē aktieru un to, kas vēlas par aktieriem kļūt, ir ļoti daudz. Tāpēc braukt kaut kur pasaulē laimi meklēt un zaudēt visu šeit... Man jāsaprot, ko es gribu un kas man ir svarīgākais. Laiks iet – drīz jau man būs divdesmit pieci, divdesmit seši, divdesmit septiņi, un nebūs vairs iespēju mēģināt, jo būšu jau par vecu. Jo jaunāks tu sāc, jo lielākas iespējas kaut ko sasniegt."

Tiesa, arī Kristīnei ir gadījies skatīties kādu ārzemju filmu un domāt – johaidī, es taču ne ar ko neesmu sliktāka par tiem, kas uz ekrāna! "Jā, un mēs jau arī neesam ne ar ko sliktāki, nu neesam! Vienkārši neesam gadījušies īstajā laikā un īstajā vietā." To, vai Kristīnei Berlīnes Shooting Stars bija īstais laiks un īstā vieta, rādīs nākotne. Pagaidām viņa devusi sev pusgadu, lai nostiprinātu valodu un izlemtu, kas notiks tālāk. "Tagad galvenais – ir jānotic pašai sev."