Nezināmā Aspazija. Remdeni? Nekad! (1)

Aspazija un sieviešu tiesības – tāds nešķirams tandēms, kas atmiņā palicis kopš skolas laika. Līdz šim publicētajos Aspazijas dzīves stāstos aiz kadra ir palikusi ne tikai informācija, ko un vai vispār Aspazija domāja par sieviešu jautājumu pirmajā republikā, bet arī tas, ka pat viņas bēres vācu okupācijas laikā izvērtās savdabīgā demonstrācijā.

1920. gada aprīlī Aspazija un Rainis pēc trīspadsmit trimdas gadiem atgriežas Rīgā. Abus ievēl Satversmes sapulcē. Aspazija tajā uzstājas tikai pāris reizes. Viņas balss ir skaļa un skaidra, valoda plūst bez piepūles. Runai nav sentimentāla pietoņa, samākslotības, lirisku izpušķojumu. Viņa runā kā cīnītāja un nekautrējas ar ironiju sadot pretiniekam. To memuāros atceras sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns.

Viena no šīm reizēm ir 1920. gada decembrī, kad deputāti apspriež laulības likumu, kas iecer leģitimēt civillaulību, būtiski atvieglojot arī šķiršanos. Aspazija runā kaismīgi, un kā gan citādi – 19. gadsimta beigās dzejniece pati uz savas ādas, lūdzot, lai baznīca šķir viņas un pirmā vīra laulību, ir piedzīvojusi šo piņķerīgo procesu, ko nojaust ļauj savā runā: "Mēs, kas esam šī likuma priekšteči, kas bijām gadiem par to sludinājuši, teikuši, ka laulībai vajaga būt tikai mīlestības laulībai, mēs tikām toreiz ar dubļiem apmētāti, un nebija diezgan netīru dubļu, kurus mums nemestu virsū. Mums, sievietēm, šis likums būs tikpat svarīga uzvara kā feodālisma atlieku sagraušana," viņa skandē. "Vajaga krist baznīcai un patriarhālai aizbildniecībai! Ir vēl trešā autoritāte, kurai jākrīt, – vīriešu virskundzība laulībā."

Mīla, morāle, jaunā sieviete ir atslēgas vārdi debatēs par šo likumprojektu. Todien uzstāšanos viņa beidz ar "smagu argumentu": "To es saku kā sieviete, un to saku kā tautas audzinātāja." Zālē skan ilgi aplausi.

1921. gada februārī, apspriežot likumu 2. lasījumā, Aspazija aizstāv pantu, kas ļauj šķirt laulību uz vienas puses pieprasījumu, pret ko iebilst labā spārna deputāti. "Es prasīju motīvus, man teica, ja šo pantu nostrīpos, tad būs sievietes tās, kas vairāk cietīs. Man par to liels brīnums, kāpēc tie kungi uzreizi tādi žēlotāji par sievietēm? Gadu simteņiem viņi nav mūs žēlojuši un nu uz reizi viņi mūs žēlo: mēs cietīšot! [..] Te saka: jā, kas tad būšot, ja vīrietis sievieti atstāšot? Kungi! Tas vīrietis, kas aiziet prom no sievas, kas iet pa bulvāriem, pa kafejnīcām, kas piedzeras, kas ir izvirtulis, sievietei nevar patikt un viņa tādu vīrieti neturēs. Vaj tad jūs domājiet, ka vīrs sievietei ir tik dārga manta, kad tai būtu viņš jāzaudē? (Smiekli.) Nē, tā tas nav! Var notikt, ka mēs, sievietes, varam sākt pārvērtēt jūsu vērtēšanu un mūsu jūtas var sacelt vergu dumpi pret jums."

Sievietēm politiku!

Dzimumu savstarpējo attiecību jautājums kļuva par asu diskusiju tēmu, kas caurvij 20. – 30. gadus. Tās kontekstā Aspazijā šad tad mostas vai ar "Jaunāko Ziņu" izdevēju starpniecību tiek modināta tautas audzinātājas misijas apziņa. 1932. gadā viņa aktīvi publicējas. Lasītāji uzzina ne tikai to, kā dzejniece strādā – vismīļāk priekšpusdienā stundas trīs. Stundā uzraksta 50 – 60 rindiņas. Dara to tikai ar roku. Uz rakstāmmašīnas rakstīt neprot un nevar pat iedomāties, kā varētu tās klaboņā strādāt iztēle. Arī sekretārei diktēt viņa nevar. Tad taču būtu jāskatās viņas sejā, un ja viņa vēl pārprasītu, kā bija, – tad visai fantāzijai beigas! Taču lasītāji uzzina arī to, kā dzejniece vērtē politikā notiekošo.

Ir 1932. gada marts. Pirms pusgada ir notikušas 4. Saeimas vēlēšanas. Parlamentā ievēlēta tikai viena sieviete – Latviešu sieviešu nacionālās līgas priekšniece Berta Pīpiņa no Demokrātiskā centra. Šīs vēlēšanas, kurās sievietes varēja uzvarēt un tomēr zaudēja, ir iemesls, kāpēc Aspazija vēlreiz runā par sieviešu jautājumu.

Pie mums sievietes ir balsstiesīgas tāpat kā vīrieši. Bet kā notiek dzīvē? Jautā Aspazija un atbild – vēlēšanās tik un tā viņas balso tāpat kā vīrs vai vecāki. "Pēdējās vēlēšanās sievietes [..] pratušas apvienoties. Neveiksmi viņas cieta tikai caur to, ka apvienošanās notika pēdējā brīdī un viņas iedomājās, ka Rīga un viņas inteliģentās sievietes jau visa Latvija. Bet ja nu turpmāk sievietes jau pāra gadus sāktu iepriekš organizēties, nodibinātu uz laukiem pa visu Latviju sakarus un izvestu propagandu, kas tad notiktu? [..] Varētu izcelties vesels ētisks apvērsums. Nenotiktu vairs korupcijas, liela stila zādzības, nozustu visi netiklības perēkļi, kas līdz šim kalpojuši vīriešu vajadzībām. Līdz šim visās panāmās, kas dien'' no dienas notiek, sieviešu rokas ir palikušas tīras; tur figurē tikai vīrieši. Vai zeme tad netaptu gaišāka? Vai ētiskais ceļš nevestu taisni uz sociālo mērķi? Sievietes sirds ir tā māte, kas nesīs pasaulē lielo sociālo taisnību. Tas gan ir vēl tikai sapnis, bet sapnis īsi pirms rīta, – un tādi sapņi piepildās." Jā, politoloģes talantu dzejniecei nenoliegt, bet nākotnes prognoze apliecina – Aspazija vēl joprojām ir tikpat dedzīga ideāliste kā 19. gadsimta beigās ar tam laikam raksturīgo priekšstatu par sievietes ētisko pārākumu un varēšanu.

Feminisms ir cieši saistīts ar sieviešu vēsturi. To skaidri iezīmē arī Aspazija savā 30. gadu sākuma publicistikā. "Jau no sākta gala, kad pašķirstam vecus dokumentus, redzam, ka sievietēm un vīriešiem ir katram sava vēsture – kā divas paralēles, kas nevar satecēt kopā, un tomēr visa pasaules laime un nākotne pastāv iekš tam, kad tie beidzot atradīsies un vienādi vērtēsies – galvas un sirds inteliģence." Vēstures skaidrojums tikai ar materiālisma teoriju – ar darba dalīšanu starp stiprāko un vājāko dzimumu – ir nepilnīgs, ir jāievēro arī dzimumu savstarpējās attiecības, – viņa prāto. Un piebilst: "Markss runā par kapitāla akumulāciju, bet par jūtu akumulāciju viņš nekā nesaka, it kā cilvēcē tas nebūtu nekāds faktors un ka tā pastāvētu tikai no sausām teorijām vien." Uz šo faktoru Aspazija norāda, apcerot romantisko pašnāvību iemeslus – vēl vienu 20. gadu otrajā pusē un 30. gadu sākumā aktīvi apspriestu problēmu, izraisot "Jaunākajās Ziņās" pamatīgu kampaņu – mēneša laikā avīze publicē 20 (!) lasītāju pārrunas, katru avīzes puslapas apjomā!

Viegli atbildēt, ka "kara sekas" ir pašnāvību iemesls, – ironizē Aspazija. Bet kādēļ tas karš izcēlās? Kas vispār ir iniciators visai izvirtībai? Kas ir plītnīcu un priekunamu dibinātājs? "Ja sievietes pirms šī kara būtu bijušas balsstiesīgas un ieņēmušas tādu pat stāvokli kā vīrieši, tad šis briesmu karš nekad nebūtu noticis, jo neviena sieviete nebūtu gribējusi, lai viņas dēlu, vīru, brāli ved kā nabaga kustoni uz kaušanu." Skarbi, taču – ne tik ļoti, ja paturam prātā, ka ne tik daudz vīrieši, cik viņu īstenotā politika ir Aspazijas kaismīgās ofensīvas mērķis. Ar vairāk nekā 70 gadu distanci vērtējot 4. Saeimas vēlēšanu rezultātu analīzi Aspazijas izpildījumā, tā vien gribas paprātot, "kā būtu, ja būtu". Vai sievietēm būtu izdevies iekarot būtisku vietu 5. Saeimā, cik daudz un ko viņu klātbūtne būtu mainījusi politikā un laikabiedru dzīvēs, ja Kārlis Ulmanis 1934. gadā nebūtu likvidējis parlamentāro iekārtu?

"Galmam" pietuvinātā

Kaut gan 15. maija režīms sievieti un politiku uzskatīja par nesavienojamām, Aspazija jauno iekārtu atbalstīja. Dzejoļu krājums "Kaisītās rozes" (1936) viņu iekļauj "galma" dzejnieku pulkā – pirmajā nodaļā "Ģēnija aicinājums" Aspazija patētiski slavina Vadoni. Reveranss seko – 1939. gadā viņai piešķir Tēvzemes balvu. Tā ir ne tikai morāla, bet arī astoņus tūkstošus latu vērta materiālā atzinība.

Notikums raisa pārdzīvojumus, tāpēc Aspazija 15. maija vakarā atpūšas māsīcas vīra Jēkaba Nīmaņa privātklīnikā, nevis atzīmē apvērsuma vai, kā to toreiz dēvē, atdzimšanas piekto gadadienu Rīgas pilī. "Jaunākās Ziņas" pēc pāris dienām intervē dzejnieci: "Esmu bijusi praviete, – Aspazija smaida. – Tagad Skaidrīte (aktrise Jūlija Skaidrīte – I. L.), Lilija Ērika un vēl citi man atgādina, ka es 1929. gadā, kad svinēja manu 35 gadu darba jubileju, esot teikusi kā transā: "Pēc pieci ar pus gadiem Saeimas vairs nebūs, tad visi būs vienoti." Es pati jau to vairs neatceros." Cik patiesības šajā eskapādē un cik fantāzijas, vairs nepateiks neviens, bet būsim kritiski.

Mūža pēdējos gadus Aspazija pavadīja Dubultu vasarnīcā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā padomju vara to nacionalizēja un atņēma juridiskās tiesības uz Raiņa literāro mantojumu, atstājot viņu bez ienākumiem. Vācu okupācijas laikā par viņu rūpējās vecā mājkalpotāja Anniņa un retie apmeklētāji, taču pārsvarā Aspazija, reimatisma sāpju un nervu sabrukuma mākta, dzīvoja šķirta no plašākas sabiedrības. Par sevi viņa sacīja: "Pa dienu aizmirsta, pa nakti viena. Tie senie draugi – kur tie tagad ir?" Vācu okupācijas laikā gan vēl paspēja izdot divus pēdējos Aspazijas dzejas krājumus: "Zem vakara zvaigznes" (1942) un "Mēnessdārzs" (1943).

Tā roka nokaltīs!

Savu pēdējo dzimšanas dienu Aspazija sagaidīja 1943. gada 16. martā. Dubultu vasarnīcā viņu sveica daudzi talanta cienītāji. Vienam no viesiem – Latvijas Zemes pašpārvaldes Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta vadītājam Žanim Unāmam – dzejniece nodeva savu pateicības runu, ko nolasīt svinīgajā pasākumā Dramatiskajā (Nacionālajā) teātrī, jo pati to nolēma neapmeklēt. Draugiem viņa teikusi: "Vai tad jūs domājat, ka es tai vakarā piedalīšos? Ja visi šie fīreri, zonderfīreri un jupis zin, kā viņus tur sauc, sāks mani sumināt un roku spiest, man taču tā roka nokaltīs."

Izteikti arī citi dzejnieces neierašanās iemesli: piemērota tērpa trūkums, veselības problēmas, organizatoru bažas, ka dzejniece varētu neapdomīgi izteikties, protestējot pret vācu okupācijas varas klātbūtni. Lai kā būtu, pat Aspazijai klāt neesot, vienu rindkopu no viņas rakstītā Unāms pasākumā tā arī nenolasīja: "Arī melnie mākoņi vēl spiež, nupat mēs pārdzīvojam ļoti nopietnu brīdi, kad mūsu tauta liek uz ežiņas savu galvu, lai sargātu savu zemi... Brāļu asinis līst, un es lai gavilētu? Nevaru tādēļ skaļi gavilēt, atklātībā rādīties, it kā es izraisītu ar savu klātbūtni ovācijas. Lai tādēļ godājamā publika man piedod, ka aiztaupu pate sev un arī viņai tādu izpausmi..."

Unāms pēc kara rakstīja, ka nav atļāvies izteikt arī Aspazijas vēlmi sagaidīt to laiku, kad "atgriezīsies Ulmanis un es varēšu nomirt brīvā un neatkarīgā Latvijā". Vācu drošības policijas un SD komandiera Latvijā Rūdolfa Langes 1943. gada 1. aprīļa ziņojumā Valsts drošības galvenajai pārvaldei (RSHA) ir atzīmēts, ka Aspazijas piemiņas pasākumam 1943. gada 16. martā vācu valodā iespiestajā programmā bijusi dzeja, kas nodrukāta latviski. Kad šis dzejolis izskanējis kā cerība uz nākotni, spontāni sākušies nebeidzami aplausi, kam bijis apzināti demonstratīvs raksturs.

Pēdējā gaitā

1. novembrī laikraksts "Tēvija" ziņoja, ka Aspazija nopietni saslimusi un ievietota dr. Nīmaņa klīnikā. 5. novembra rītā tipogrāfijas strādnieki pēdējā brīdī paspēja iespiest divas rindiņas: "Dzejniece Aspazija mirusi pagājušā naktī pl. divos." Bēres organizēja un finansēja Latvijas Zemes pašpārvalde, kas iecēla īpašu komiteju ar iekšlietu ģenerāldirektoru ģenerāli Oskaru Dankeru priekšgalā.

6. novembrī piemiņas stundu Aspazijai veltīja Rīgas radiofons. Dzejnieces šķirsts uz melna katafalka, pārklāts ar Latvijas valsts karogu, bija novietots Doma baznīcā. Atvadīšanās sākās 8. novembra vakarā, turpinājās nākamajā dienā. Saulcerīte Viese grāmatā "Mūžīgie spārni" (2004) raksta, ka okupācijas vara dzejniecei nevērīgi atvēlējusi vien vienkāršu priedes koka zārku un ka latviešiem nācies to nomainīt ar viņas cienīgu ozolkoka šķirstu. Īstenībā tieši tāds bija pasūtīts, un ķibele radās piegādātāja peļņaskāres dēļ.

Aspaziju pēdējā gaitā uz Raiņa kapiem izvadīja 10. novembrī. Sēru ratus vilka četru meļņu pajūgs, gājiena priekšgalā nesa viņas goda zīmes un vainagus. Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumenti liecina – kopējie bēru izdevumi bija 3747,32 reihsmarkas: samaksa par baznīcas īri Doma baznīcas pārvaldei, honorāri mācītājiem Teodoram Grīnbergam, Kārlim Kundziņam, K. Eihem, komponistiem Alfredam Kalniņam, Paulam Saksam un operdziedātājai Hertai Lūsei, studentu korim "Dziesmuvara", spiestuvei "Tēvija" par 1500 dziesmu lapiņu izgatavošanu, degviela lāpām, izdevumi par ozola šķirstu, transportu, iezārkošanu, maksājumi kapsētas valdei, Latviešu brīvprātīgo karavīru orķestrim (45 cilvēkiem), bēru organizētāju vainagam un ziediem, kā arī honorārs Gustavam Šķilteram par dzejnieces pēcnāves maskas (seja un rokas) izgatavošanu.

11. decembrī Mākslas un sabiedrisko lietu departamenta izdevniecības nodaļa nodeva Rakstniecības vēstures muzejam 32 uz Aspazijas kapa nolikto vainagu lentes. Pēdējā gaitā Aspaziju pavadīja tūkstošiem cilvēku. Arī strādājošie (uzņēmumu vadītājiem bija lūgts iespēju robežās dot iespēju piedalīties bēru gājienā).

Vai demonstrācija?

Tolaik prese neminēja, ka bēru noslēgums izvērsās par nacionālu demonstrāciju. "Vaininieks" bija sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, kurš uzstājās ar patriotisku runu un tās nobeigumā uzaicināja klātesošos nodziedāt "Dievs, svētī Latviju!".

Cielēns atmiņās stāsta, ka nolēmis teikt runu arī, lai to "pārvērstu atklātā drošā akcijā pret vācu okupācijas varu, modinot tautā ticību demokrātiskās neatkarīgās Latvijas valsts augšāmcelšanās iespējamībai [..] Ar šādu runu es riskēju nokļūt vācu politiskās policijas nagos un koncentrācijas nometnē". Kapos uzzinājis, ka iekļauts kā priekšpēdējais runātājs, ko izjutis kā nelabvēlību. Taču, kad tuvojusies Cielēna kārta, kāds pulkvedis (bēru ceremonijas izrīkotājs) viņam paziņojis, ka runas esot izbeigtas. Cielēns atteicis, ka viņu apklusināt varēšot tikai ar varu. Pulkvedis aizgājis apspriesties ar klātesošajiem latviešu pašpārvaldes ģenerāldirektoriem, bet Cielēns sācis runāt, uzsverot latviešu tautas gatavību atjaunot savu valsti. "Kad klātesošie orķestra pavadījumā dziedāja tik ilgi nedzirdēto valsts himnu, tad visi jutās uz brīdi izrauti no vācu okupācijas važām un no austrumu asins draudiem, vienoti cerībā uz brīvu Latviju. Emocionālais pārdzīvojums bija tik īsts, ka daudzas sievietes raudāja. Tā Aspazijas apbedīšanas noslēgums izvērtās dzejnieces lāpu apgarotā vienotā zvērestā Latvijai un brīvībai." Divi blakus stāvošie latviešu kārtībnieki esot klusi sarunājušies: "Ir gan pārdrošs šis runātājs, rīt vācieši viņam noraus galvu." Pats Cielēns, kapus atstājot, noņēmis brilles un uzlicis citu cepuri, lai tā "izvairītos no gestapo aģentiem", kurus gan nemanījis.

Citādi notikušo attēlojis Žanis Unāms – Cielēns pirms pārcelšanās pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju izmantojis Aspazijas bēres savas popularitātes celšanai. Runātāju sarakstā viņš neesot bijis priekšpēdējais, jo pats Unāms viņu tajā iekļāvis kā vienu no pirmajiem. Taču kapos Cielēns apzināti esot palaidis garām rindu. Pēc bērēm pie Unāma ieradušies divi vācu drošības iestāžu ierēdņi un vairāk nekā stundu iztaujājuši par notikušo. Tā tas turpinājies vairākas dienas. Tomēr Unāms uzsver: "Par Cielēna patriotisko manifestāciju es kā toreiz, tā arī tagad iekšēji klusu nopriecājos. Bet Cielēns nerīkojās kā tāds vīrs, kas pats grib un spēj atbildēt par saviem vārdiem un darbiem. Ar sagatavošanos un noiešanu pēc tam "pagrīdē" Cielēns parādīja, ka ne viņš, bet citi lai atbild par viņa vārdiem un rīcību."

Taču runa izraisījusi rezonansi. Rīgā kāda jauniešu pretošanās grupa izplatījusi pretvācu uzsaukumu ar prasību par demokrātiskas Latvijas atjaunošanu, bet laukos pat klīdušas baumas, ka pie Aspazijas kapa Rīgā pasludināta neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana.

Ineta Lipša, Uldis Neiburgs, Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks