Ekskursija Pagrīdē un kinoteātra «slepenajā telpā» (4)

Iesākumā par mūziku. Esi «Satellites LV» dalībnieks, un tā ir grupa, kas vēl šonedēļ svinēja nozīmīgus svētkus – jaunā albuma «Pagrīdē» iznākšanu. Man jau ļoti patīk tas, kas ir iznācis!

Man arī patīk! Man jau divus gadus patīk, jo process ievilkās. Bet tas ir veids, kā mēs strādājam. Saražojam tās dziesmas zibens tempā – katrā mēģinājumā pa divām trim jaunām. Un tad sākam pie tā materiāla rūpīgi un nesteidzīgi strādāt. Lielākais pārsteigums šajā grupā ir tieši tas, kā top materiāls. Iepriekšējā pieredze ar «Autobusu debesīs» bija pilnīgi savādāka. Tādēļ esmu piedzīvojis mērenu kultūršoku. Mēģinājumā, kamēr visi uzpīpē, tu vari kaut ko iespēlēt, kāds ienāk un vēl nospiež kādu pogu klāt, ienāk Jānis (Žilde), izvelk savu blociņu un saka – es te šodien kaut ko uzrakstīju. Un desmit minūšu laikā ir tapis hits!

Tai pašā laikā albumā ir tikai desmit dziesmas. Ja tu runā par diviem gadiem, tad galarezultāts ir tapis ļoti pārdomāti.

Ierakstu sesija bija viegla un ātra. Pārējais laiks aiziet domājot, ko vēl varētu izdarīt ar to vai citu dziesmu. «Pagrīdē» solopartiju es biju ieklabinājis uzreiz, bet ar domu, ka jāatstāj vieta, lai var izdomāt arī garāku. Tā arī notika, bet pēc... pusotra gada. Ne jau tāpēc, ka tu ilgi domā, bet tāpēc, ka gribas, lai viss saliekas pa vietām lēnām un prātīgi.

Tu grupā esi tā cipargalva, kas ķīmiķo ar sintezatoriem un datoriem?

Kā cipargalvu es sevi vairāk neuztveru. Drīzāk esmu papildu dimensiju radītājs grupas mūzikā. Īpaši iepriekšējos albumos novērtēju Edgaru (Žildi) kā bītu veidotāju. Man ļoti patīk, kā viņš domā un ko rada. Viņam ir arī lielisks soloprojekts (Augusts IV). Viņa redzējums ir ļoti savdabīgs. Savukārt es drīzāk šajā kontekstā esmu negaidītā pārsteiguma elements. Iesviežu pa vidu kaut ko ne tik ļoti izrēķinātu. No malas skatoties, protams, tas viss šķiet ļoti aprēķināts. Kādreiz man patika vienkārši «ļurināt», bet tagad ķeru kaifu no tā, ka koncertā vari nospēlēt tieši to, ko esi izdomājis. Saproti, ka tas jau ir tas īstais, nevajag no koncerta uz koncertu domāt kaut ko labāku.

Kur tad paliek vieta improvizācijai?

Tai vieta vienalga paliek. Bet ir tās pamatlietas, par kurām ir stingra pārliecība. Nejūties kā fantazētājs, kurš kaut ko mēģina, bet nevar līdz galam pateikt. Arī jaunajā albumā viss ir pateikts ļoti skaidri.

Pieminēji Edgara soloprojektu. Pirms dažiem gadiem sarunā teici, ka tev arī ir savas elektroniskās kompozīcijas un ka ir doma tās izdot vismaz digitālā veidā. Kur ir? Sakautrējies? Pārdomāji?

Muzikāli laikam esmu sevi atradis kā kolektīva cilvēku. Man ļoti patīk pievienot kaut ko savu kopīgā lietā. Reizēm mēģinu kaut ko taisīt pats, bet visu laiku kaut kā pietrūkst. Varbūt tā arī labāk.

Kā tomēr notika tas, ka pārgāji no «Autobusa debesīs» uz «Satellites LV». Abos gadījumos ir runa par pilnvērtīga grupas dalībnieka statusu.

Tā pārmaiņa notika kaut kā ļoti organiski. Tur pat nav jēgas iedziļināties, kas un kā. Tagad es jūtos pilnīgi savā vietā.

Tad tuvākajā laikā nesāksi spēlēt, piemēram, grupā «Credo»?

Nē-ē. Bet Mareks (Ameriks, «Satellites LV» bundzinieks) mani pielauza vienā ziemas vakarā uzspēlēt rasolvakarā. Tas bija baigais piedzīvojums. Viņiem nebija taustiņnieka, tiku pierunāts. Nekad nebiju kaut ko tādu darījis. Sapratu, ka tas nav mans lauciņš.

«Zīlīti» spēlējāt?

«Zīlīte», kā reizi, nebija, bet viss pārējais gan. Piemēram, «Ripoja akmens».

Skaidrs. Laikam tiešām nav tavs. Toties tavs un pat izteikti pirms gadiem pieciem bija vortāls «DoReMi». Biji tā idejiskais tēvs, krusttēvs un viss pārējais. Kas notika?

Jā, biju krusttēvs digitālajai mūzikas tirdzniecībai Latvijā. Biju tajā vortālā pilnībā iekšā, bet kaut kā mums tā saikne pārtrūka, nevarēju saskatīt tālāko izaugsmi. Pārmetos uz «Platformu», bet vairāk saistībā ar video lietām, lai nekonkurētu tiešā veidā pats ar savu lolojumu.

Mēģināju atrast mūzikas biznesā sev vietu. Tagad nevaru saprast – vai man nebija tur vietas vai nebija paša biznesa.

Bija tas «Autobusa» laiks, kad piecus gadus varēju vadīt savu vieglprātīgo studenta dzīvi, pelnot naudu ar koncertiem. Tad pieaugu un sāku meklēt stabilus ienākumus, lai varētu veidot savu dzīvi tālāk, konkrētākās sliedēs.

Tai skaitā uzturēt ģimeni un tamlīdzīgi.

Tieši tā - «DoReMi» sakrita ar manu ģimenes veidošanas laiku. Tas tieši bija moments, kad vajadzēja nostabilizēties, tāpēc arī meklēju.

Bet mūzikas bizness tevi nepārliecināja ar saviem stabilajiem ienākumiem.

Jā, es pamēģināju. Bet tagad esmu prom.

Pēc «Platformas» video lietām uzreiz nonāci kinoteātrī?

Tā kā mani ieinteresēja tās video lietas, tad sāku atsaukties uz sludinājumiem, kur tika minēts kaut kas līdzīgs. Izlasīju sludinājumu, ka tiek meklēts digitālās projekcijas operators. Šķita, ka tas sapas. Tur vajadzēja iemaņas, kādas man tiešām bija. Nekur nebija minēts vārds «kino» vai «kinoteātris».

Tas bija kā sapnis – ieraudzīt un turēt rokās to 35 milimetru kinolenti.

«Multikino» ir sastāvdaļa no liela konglomerāta – ITI grupas - Polijā. Tam pieder viens no lielākajiem turienes izklaides TV kanāliem, vadība braukā ar privātām lidmašīnām un tā tālāk. Viņiem pieder arī kinoteātru ķēde Polijā, un vēlme bija atvērt kinoteātri ārpus Polijas robežām. Latvija bija pirmais punkts. Viņi atlasīja darbiniekus un veda uz apmācību Polijā. Tā es kādu mēnesi nodzīvoju pa kinoteātri Poznaņā. Sapratu, ka digitālajās tehnoloģijās ir vēl daudz kas vairāk, nekā biju apguvis, un daudz lielākos mērogos. Tagad esmu kļuvis par mazu skrūvīti lielā mehānismā.

Ko tu īsti dari kinoteātrī?

Skaitos operators. Patiesībā palaižu filmas un sekoju, lai viss būtu kārtībā, lai gaisma izslēdzas un ieslēdzas, kad vajag, lai skaļums ir apmierinošs. Kad sākām darboties, tad lielākā daļa filmu tika sūtītas lentēs, tagad šis process jau tuvojas beigām, jo viss kļuvis digitāls.

Ko īsti nozīmē tas, ka kinoteātris digitalizējas?

To, ka visas astoņas zāles ir aprīkotas ar digitālajiem projektoriem!

Respektīvi, vienkāršā valodā runājot, filma tiek demonstrēta nevis no lentes ruļļa, bet no faila.

Vienkārši sakot, tā arī ir. Filma tiek demonstrēta no cietā diska, no servera.

Tas ir ieguvums vai tomēr ne tik viennozīmīgi?

Par to jau strīdas visi. Kas ir labāk – analogais vai digitālais? Man, kā romantiķim, tā lente patīk labāk. Tu pacel kadru un paskaties pret gaismu, tad palaid lenti un tiešām ieraugi to pašu uz ekrāna. Tā ir tā analogā sajūta, lai gan patiesībā tie 24 kadri sekundē rada arī ierobežojumu dzīvīgumam, ko var panākt. Vēl gan visas filmas netiek demonstrētas digitāli, joprojām sanāk darboties arī ar kinolentēm. Taču digitalizācija patiesībā ir notikusi jau sen – māsterversijas tāpat ir digitāli veidotas un tās tikai vēlāk tiek drukātas uz kinolentes.

Līdzīgi, kā ir noticis mūzikas pasaulē.

Nuja.

Visi tie vinili taču arī tiek ražoti no datorā tapuša māstera. Tā vairāk ir spēlēšanās ar pagātnes estētiku.

Visam ir savi plusi un mīnusi. Filmu kopijas visas tiek taisītas no tādas pašas kvalitātes faila, kāds ir oriģināls, un digitālā veidā to kvalitāte nemainās atšķirībā no analogajām kopijām.

Nostalģiskie «sprakšķi» no kinoteātriem pazūd.

Nu, pirmajos seansos tiem nevajadzētu būt arī analogās demonstrēšanas gadījumā, bet tas jau atkarīgs no tā, cik mēs tur augšā rūpīgi strādājam. Tie var parādīties, bet var arī neparādīties.

Esi tātad no mūzikas biznesa nonācis kino biznesā. Tas, protams, ir teikts ļoti skaļi, taču ir taisnība.

Teikts tiešām skaļi, bet, jā, esmu nonācis ļoti ērtā vietā, kur daru it kā vienkāršu, bet tai pašā laikā atbildīgu darbu, kas ir saistīts ar kino. Šim darbam piekrītot, es gan nodomāju, ka nekad dzīvē neesmu strādājis apkalpojošajā sfērā, neesmu bijis lielveikala darbinieks. Tagad par tādu tiešām esmu kļuvis. Taču tajā ir savs šarms. Tu izdari konkrētus soļus un uzreiz redzi rezultātu. Tas man bija pārsteigums.

Pateicoties savam darbam, esi redzējis arī visu jaunāko Holivudas kino repertuāru!

Pirmajos mēnešos tā tiešām bija. Sēdēju pie lodziņa un rūpīgi skatījos visas filmas. Tagad tik traki vairs nav.

Tu varētu kļūt par kino kritiķi! Būt lietas kursā par visu, kas ir aktuālajā repertuārā.

Varētu, bet neesmu liels rakstītājs. Lai to dara citi. Bet šajā darbā ir iespēja būt arī gidam, jo ik pa laikam notiek bērnu ekskursijas uz kinoteātra aizkulisēm. Ārprāts! Ja man bērnībā kāds kaut ko tādu būtu parādījis, es nezinātu, kur no priekiem lēkt. Mūsdienu bērniem tas ir kaut kā pašsaprotamāk...

Pašam nerodas vēlme pievērsties kino veidošanai?

Rodas un pat ir tāda ideja! Bet tad jāuzskaita viss pēc kārtas – esmu grupā, kas ir mans hobijs, ir pamatdarbs kinoteātrī un tad ir radošo ideju realizācija biedrībā «I Did It», kur esmu kopā ar sievu. Veidojam dažādus kultūras projektus pilsētvidē. Un visā šajā procesā plānā ir arī filma.

Filma par ko?

Tas vairāk būtu jārunā jau ar manu sievu Madaru, jo viņai ir ideja un scenārijs. Es pieslēgšos procesā. Un šajā ziņā kino demonstrēšanas procesa apzināšanās un pieredzes krāšana tajā arī varētu lieti noderēt. Taču primāri darbojamies ar tādiem projektiem, kas piedalās «Staro Rīga», «Baltajās naktīs», pilsētas svētkos un tamlīdzīgos pasākumos. Bijām producenti, piemēram, «Strāvoklim». Vēl strādājam ar dažādiem objektiem un savdabīgiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Producēšana laika ziņā aizņem vislielāko daļu manas dzīves. Arī tas ir ļoti labi kinoteātra operatora darbā, ka vari tur augšā sēdēt un domāt idejas...

Izklausās, ka esi dzīvē ērti iekārtojies, kas, protams, ir labi. Kāda izskatās tava vasara?

Augustā jāpiedalās Rīgas svētkos, būs daži koncerti ar grupu... Bet es ceru atrast laiku vismaz aizbraukt ar laivu līdz kādai salai.

Vispār esi cilvēks, kurš ir tendēts arī uz ceļošanu. Tagad sanāk mazāk laika?

Kaut kad jau sanāk kaut kur aizbraukt. Tagad ir nedaudz savādāk, jo ģimenē ir nu jau piecus gadus veca meita. Tad nu cenšamies kaut kur doties kopā. Pirmais šāds ceļojums bija Jaungadā uz Stokholmu pie draugiem.

Vasara un kinoteātris īsti neiet kopā. Vismaz ne kinoteātris telpās. Joprojām taču ir tā, ka vasarā tam mazliet nosēžas baterijas?

To jau var redzēt arī repertuārā, taču joprojām ir arī daži lielie grāvēji, uz kuriem tāpat sarodas daudz cilvēku. Nogurst taču arī no tā karstuma, kāpēc nepasēdēt vēsā zālē? Vasarā varbūt mēģināsim uztaisīt arī kādu kvalitatīvu brīvdabas kinoteātri!

Un kā tad ar mūzikas video? Neinteresē izveidot grupai kādu klipu, ja jau ko tādu paspēji izdarīt «Autobusa debesīs» laikos?

Tas drīzāk varētu būt koncertieraksts, jo savukārt «Platformā» vairāk darīju tieši to – braukāju pa festivāliem un filmēju koncertierakstus. Iespējams, ka «Satellites LV» kas tāds varētu tapt jau šī gada beigās, kad plānojas lielkoncerts «Palladium».