Ojārs Vācietis. Atvilktnei. Malkas pagrabam. Mūžībai (13)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Gunārs Janaitis, www.literature.lv

Ojārs Vācietis. Kādas tik birkas viņam nav karinātas klāt – dekadents, pretpadomju dzejnieks, izdzimtenis...

...("kā mūsu sabiedrībā varēja rasties tādi izdzimteņi kā Jevtušenko un Vācietis" – kādā partijas sapulcē Lauksaimniecības ministrijā), preses nosodīts tips (Izglītības ministrijā), antikomunists, hunveibins, kontra, dzīves nomelnotājs, abstraktais humānists (arī lamuvārds). Tā – dzīvam esot. Pēc nāves – kolaboracionists, ideoloģiskās šizofrēnijas veicinātājs, sirdsapziņas noplēšamais talons.

Bet 2004. gadā "Latvijas Avīzes" rīkotajā tautas balsojumā viņam godpilnā 33. vieta. Godpilnā un reizē mistiskā, jo skaitlis 3 dzejniekam arvien bijis liktenīgs – viņš dzimis 1933. gadā, novembra 13. datumā, 1983. gadā viņš atvēra savu kārtējo burtnīcu un uzrakstīja dzejoļa pirmo teikumu "Ciets rieksts viņš bija", vēl nenojauzdams, ka šis ir viņa pēdējais dzejolis. Un vēl: no desmit kopoto rakstu sējumiem Ojāra dzīves laikā krājumos publicētā dzeja aizņem vien pirmos trīs ar pusi, pārējie dzejas sējumi – Nezināmais Vācietis. Par to saruna ar dzejnieci, dzejnieka sievu Ludmilu Azarovu.

Ojārs vienmēr ir izraisījis spēcīgas emocijas. Viņu vai nu dievina, vai ienīst. Gan toreiz, gan tagad. Kāpēc? Šo jautājumu es uzdodu pati sev un citiem un tā arī nevaru atrast atbildi. Mani tas nodarbina, sāpina, reizēm tracina, brīžiem esmu šokā, brīžiem bezcerībā – pilna jūtu gamma. Dzejniekam galvenais ir teksti, tas, ko viņš ir uzrakstījis, ko paguvis pavēstīt. Teksti bija viņa darbs un sūtība, uzdevums un pienākums, ko viņš ir veicis.

Pienākums pret ko? Talantu? Cilvēkiem? Dievu?

Un pret sevi arī. Uzdevums un pienākums rakstīt. Taču visi tie žultainie histēriska naida izvirdumi, tie nav loģiski izskaidrojami, jo tā nav dzejas apzināšana vai pētīšana, tas vispār nav darbs ar tekstu, zemtekstu, kontekstu. Galu galā varu apgalvot, ka maz ir tādu, kas Vācieti patiešām ir lasījuši, jo kopoti raksti ir tikai nedaudziem, turklāt tie ir grūti izlasāmi, pirmajā brīdī tie liekas haotiski…

Kādā ziņā haotiski?

Tajos nav pakāpenības, dabiskā plūduma, daudz kas ir izrauts, pārstādīts, jo pirmajos sējumos drukāti tie dzejoļi, kas publicēti dzīves laikā krājumos un periodikā, tad nāk pārējie, nekad nepublicētie. Piemēram, viens dzejolis no cikla drukāts otrajā sējumā, divi – septītajā. Tā nav sastādītāju un redaktoru vaina, tieši otrādi, godprātība un dokumentāls realitātes atspoguļojums. Tās realitātes, kas savulaik apēnoja dzejnieka dzīvi, bet tagad apgrūtina viņa izpratni. Taču nomelnošanas centieni – tā vispār nav lasīšana, tā nav pētīšana, nav iedziļināšanās, tas nav mēģinājums saprast. Dīvaina izrēķināšanās, tāda kā skaudība, kā atriebības alkas.

Atriebība par talantu?

Tas būtu jājautā tiem, kas tik aizrautīgi mēģina viņu atmaskot. Tik daudzi labprāt ir vandījušies pa viņa dvēseli, kabatām, netīriem traukiem. Es sev pārmetu, ka savulaik neatšifrēju Priedi, viņš mūsu mājās bija biežs ciemiņš, mēs viņu uzņēmām kā draugu, bet Priede pēc Ojāra nāves uzrakstīja riebīgi aukstasinīgu spriedumu. Tas mani satrieca. Ar savu zemiskumu satrieca, ar nodevību. "Ojārs nekrita karā, viņš vienkārši nodzērās." Es varētu saprast, ja to eseju būtu sacerējis mazs, netalantīgs vai dumjš cilvēks, taču nē, Priede bija apdāvināts un diezgan pat ietekmīgs. Ja uzbrūk muļķis vai ienaidnieks, tas tā nesāp. Bet tie šīsdienas nekrofili, viņi jau vispār neaizstāv un nepārstāv nekādu ideoloģiju vai pārliecību, vai dzejas formu. Es saprotu, var nepieņemt Ojāra uzskatus, taču nelietīgi ir pārmest viņam to, kam viņš patiesi ticēja. Ojārs nekad netēloja, neizlikās, nemeloja. Viņš dzīvoja dzīvu dzīvi – kā juta un mācēja. Mūsu paaudzes vislielākā traģēdija bija informācijas trūkums un dezinformācija. Dzejniekam ceļš uz patiesību maksāja asinis. Es nepārspīlēju. Dzejnieks ar sāpēm saprot, ka nav zinājis elementāras lietas, dzīvojis mucā, aiz visiem priekškariem un, galvenais – ticējis! Jo cilvēks nevar dzīvot bez ticības, tas ir dabiski. Cilvēks, kas nevienam un nekam netic, nav rakstnieks. Skepse nekad nav radījusi nekādu literatūru, skepse, nicinājums, cinisms, atriebība – nekad.

Mums likās – ja patiesība ir uzvarējusi, tad uz mūžiem, ja meli ir atmaskoti, tad visā pilnībā. Tā tu reiz rakstīji par tā saukto Hruščova atkusni. Bet tam sekoja krusa un salnas, stindzinošs laiks bez elpas. Ojāru nedrukāja.

Viņu nepublicēja tikai īsu laiku, kādus sešus gadus.

Tas ir īss laiks? Cilvēka dzīvē tas nav īpaši garš.

Bet dzejnieka? Tev taisnība, dzejnieka dzīvē garš ir arī mēnesis. Pēc partijas un padomju valdības vadītāju tikšanās 1962. un 1963. gadā Maskavā, kur daži rakstnieki un mākslinieki tika asi kritizēti par formālismu un apolitiskumu, pie radošās inteliģences atmaskošanas ķērās arī Latvijā. Un grēcinieku saraksti parasti sākās ar uzvārdu Vācietis. Staļina laiki nekur pagātnē nebija aizgājuši, tie tepat vien bija – gluži vai ar roku aizsniedzami. Taču vēl smagāks par 1962. un 1963. bija 1967. gads, padomju valsts jubileja, vadoņa augšāmcelšanās, pēc dažiem mēnešiem – tanki Čehoslovākijā. Ojāram tas nozīmēja viņa iekšējās pasaules sagrāvi. Tas nebija tikai viens gads vai viens notikums. Viņam nācās smagi vilties, un es domāju, ka viņš līdz mūža galam tā arī nespēja šīs vilšanās šoku pārvarēt, kā nevar atkopties, nevar pilnībā atveseļoties no kontūzijas. Beigās Ojāram no tā visa radās nevajadzības sajūta. Taču cinisms – tas gan ne.

Esmu vajadzīgs tikai sev un savam idiotismam, tā viņš rakstīja.

Jā. Šķiet, beigās viņš gribēja aizcirst durvis dzejai. Viņam ir tāds zīmīgs dzejolis "Romāns moka". Varbūt tā bija sajūta, ka viņš ir izaudzis no dzejas kurpēm, nezinu. Varbūt viņš gribēja izpirkt savu vainu patiesības priekšā, gribēja rakstīt līdz galam, visu pilnā apjomā…

… ne vairs "drudžaini kā saules zaķīšu zilbiskais tekalējums un lēciens no skaļa smiekla visrūgtākā asarā", bet "biezi kā viršu medus"… Tieši tā. Labi saprotot, ka tas, ko viņš rakstīs prozā, nekad netiks publicēts. Bija 1983. gads, Andropova laiks.

Viņš jau zināja, kā tas ir – būt nepublicētam. Ojāram taču arvien bija nepublicētu dzejoļu kaudzes. Tomēr dzeja nav romāns, no nepublicētu dzejoļu kaudzes gudrs redaktors vienmēr var izvilkt kādu, ko nodrukāt… Piemēram, "Potjomkina sādžu", kas Ojāra dzīves laikā tā arī nebija nodrukāta grāmatā, to viņš bija uzrakstījis pirms kāda kongresa, un "Liesma" to nopublicēja. Kongresa laikā cekas mājā visa zāle lasīja to žurnālu. Izcēlās liels skandāls, kādu atlaida, kādu sodīja, Ojārs tā dzejoļa dēļ tika pieminēts visos referātos.

Lasu kādu man adresētu Ojāra vēstuli: "Izgāšgad, neraugoties uz nepārtrauktu un nepierakstītu dzīvesvietas maiņu, ir uzrakstītas 19 burtnīcas saistītā valodā. Svabadā tikpat kā nemaz. Šogad jau viena burtnīca ir." Vēstule datēta ar 1979. gada 9. janvāri. Tātad deviņās dienās viena dzejas burtnīca. Lasu tavas piezīmes: "Rīts. 9:20. Kaut ko daru virtuvē. Ieskrien Ojārs, acis tādas, it kā suņu ķērāji dzenas viņam pakaļ. – Es uzrakstīju piecus dzejoļus. Tad pats nobijos un aizmuku no galda. – Piecus dzejoļus pa stundu? – Ne, drusku vairāk. Teiksim, stundu un piecas minūtes. Tomēr galva reibst." Jā, ne reizi vien viņš no rīta atslējās pret stenderi, tā viņam bija tāda mīļa vieta, tur varēja pilnībā iztaisnot mugurkaulu, un pavēstīja, kas padarīts. Atceries "Pārdaugavas pasāžas"? Tāda kā maza poēma. Viņš piesēdās pie galda un – vienā rītā puse burtnīcas. Dažādi ritmi, pareizais pantmērs, brīvais pants – rakstīts, kā roka nes, bez kādas labošanas.

"Man tas iznāk tik dabīgi, ka es negribu ar loģiku neko labot, es to daru, kā nātra aug," tā viņš reiz teica. Ja materiāla pretestība tik viegla, bet vides pretestība tik liela, kas notiek ar dzejnieku? Līdz galam to neviens nepateiks. Var jau rakstīt arī atvilktnei, bet tās atvilktnes bija jau pilnas, atlika rakstīt malkas pagrabam. Ojārs redzēja savu nepublicēto dzejoļu kaudzi. Tiešo atzīšanu viņš pārslimoja agrā jaunībā, pēc tam nāca pašironija kā izdzīvošanas veids. Pēc častušku konflikta…

… tu runā par "Latviešu tautas častuškām uz žurnāla "Karogs" malām", ko Ojārs rakstīja Vizmas Belševicas aizstāvībai? Jā, tām pašām. Imants Lasmanis bija sarakstījis netalantīgu un brutālu paskviļu par Vizmas poēmu "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", kas bija publicēta žurnālā "Karogs". Ojārs nevarēja klusēt, uzrakstīja častuškas, kuru vienu eksemplāru nosūtīja Vizmai, otru – Vējānam uz "Karogu", bet trešo paturēja sev. Un, iedomājies, Vējāns tās Ojāra častuškas taisnā ceļā aiznesa uz centrālkomiteju! Tas ir fakts. Ojārs ar Andri Vējānu pirms tam bija draudzējies, nu viss bija cauri. Viņš uzrakstīja epigrammu, kas līdz šim laikam nav publicēta, it kā no Andra personas, kas beidzas apmēram tā: un te nu es atstumts un nesaprasts teku no Barona 12 taisni uz ceku. Pēc šī gadījuma Ojārs paziņoja, ka vairs nepublicēsies "Karogā". Kādu laiku tā arī bija. Bet "Karogā" tolaik strādāja Arvīds Skalbe, filozofs pēc dabas, viņš zvanīja Ojāram vai katru nedēļu, teica, "Karogs" nav ne Vējāns, ne Stulpāns. Starp citu, arī Stulpāns pēc častuškām zvanīja mums un draudēja: viņš būšot nelūgtais viesis. Bet es viņam: Jeronīm, tu vari būt tikai lūgts viesis vai nekāds. Reiz Stulpāns, ieraugot Ojāru, savā nepārspējamā akcentā bija teicis: re, kur nāk latviešu gēnijs! Uz ko Ojārs, ne mirkli nevilcinoties, bija atbildējis: ja tu vēlreiz teiksi man gēnijs, es paņemšu kiegeli un gāzīšu tev pa kirbi.

Bet Skalbe turpināja zvanīt un skaidrot, beidzot pat atbrauca pie mums. Ojāram uz galda bija liela paka pārrakstītu dzejoļu, Arvīds paņēma kādu žūksnīti un nopublicēja.

Līdzīgi esot darījis arī Jānis Sirmbārdis.

Jā, saprazdams, ka Ojārs pēc visa, kas bijis, pats neko uz izdevniecību nenesīs, Jānis ieradās pie mums, paņēma pārdrukāto dzejoļu blāķi, aizveda uz izdevniecību, prātīgi sakārtoja, un tā iznāca vairākas Vācieša grāmatas. Īstenībā esmu Jānim ļoti pateicīga. Un arī Ojārs bija viņam pateicīgs, kaut gan tādos vārdos viņi nekad nesarunājās, viņi nekad viens otram neteica: esmu tev pateicīgs. Sirmbārdis – viņš zināmā mērā izglāba Ojāru no tās nekustības, ko nepublicēšana bija radījusi. Bija laiks, kad Ojāram likās – esmu uzrakstījis, ar to arī pietiek.

Bet dzeja taču ir dialogs, dzejniekam vajadzīga dzīva saikne! Vai tāpēc viņš lasīja pa telefonu? Jā, pa telefonu viņš lasīja pilnīgi jaunus dzejoļus un arī tos, kas noraidīti kā nepublicējami. Reiz kāds no stūra mājas – laikam taču ne visi tur bija inkvizitori un slepkavas – piezvanīja Ojāram un pabrīdināja, ne jau bargā balsī, bet tā draudzīgi, lai "Vadoņa augšāmcelšanos" gan pa telefonu nelasot. Ojārs viņam atbildēja: par vēlu, jūsu kolēģi visu jau ierakstījuši. Taču Ojārs saprata, ka šāda veida dzejoļus ir bīstami izplatīt drukātā veidā – ne tikai pašam, bet arī tiem, pie kuriem tos atrastu. Tagad to ir grūti saprast – tolaik katras rakstāmmašīnas šrifts bija uzskaitē. Tāpēc arī jau pieminētās častuškas Ojārs bija nodrukājis tikai trīs eksemplāros. Vizma un Ojārs savējo glabāja, bet Vējāns – aiznesa uz ceku. Un ko dara ceka? Pavairo "iekšējai lietošanai"! Atceros, mēs reiz nosebojām uz rakstnieku sapulci, apsēdāmies pašā priekšā. Iznāk Jānis Niedre, tāds liels komunists, staļinists un kas tik vēl ne, krata savu kaulaino pirkstu, gandrīz vai trāpīdams Ojāram degunā, un kliedz pa visu zāli: viņš izplata tās savas častuškas, sūta vēstulēs, braukā pa kultūras namiem un tur lasa! Pat ja arī tā būtu, nu un tad? Bet nebija taču! Šī apsēstība, šis neaprakstāmais trakums! Bet tajā pašā laikā mums bija labi sabiedrotie, īsti draugi, pašaizliedzīgi aizstāvji.

Sarakste ar Vizmu, ar dzejnieci Vizmu Belševicu, liecina, ka Ojārs spējis arī citam sniegt aizsardzību. Fragments no vēstules, ko 1983. gada 21. augustā Krokodīlis rakstījis Nīlzirgam*:

"Pateicos, Nīlzirg, manas sirds iepriecinātāj! Vēstule un oda mani ielīksmoja neizsakāmi – un tieši dienās, kad biju slima un jau apņēmusies atšaut asti lepnā vientulībā pie izkaltuša dīķa.

Un tagad esi mans sargs un balsts. Man šovakar vienai te bail. Pirmo reizi. Sākumā pa laukiem ap māju braukāja svešas kravas mašīnas – tas bija pēc manējo aizbraukšanas. Tad no sijas nokrita tur uzspraustais tomātu pudurs ar tādu troksni, it kā no griestiem lēktu jenots – manas apkaimes tuvākais zvērs. Viņi dzīvo birzītē. Ļoti iztrūcinājos. Stādies priekšā nobijušos krokodīli? Bet nav kur sprukt. Un tā nu Tev mani jāsargā un jāuzklausa manas vaimanas.

Gurķi izauga sīvi. Tomātus nogāza vējš. Kartupeļi kraupaini. Svešs suns atnāca un atnesa blusas. Un vispār!

Aiz loga kaut kas nočabēja. Varonīgi piecēlos un aiztaisīju ciet. Tā. Tas tāpēc, ka patlaban Tu mani sedz. Un Tavs feiss atsliets pret lampas kāju."

Dažas rindas no kādas citas Krokodīļa vēstules:

"Un turies, mīļo Nīlzirg, turies – Tu esi palicis viens. Kamēr Tu esi, arī es vēl neesmu nelaimīga."

Šī brālība, šī kopīgā emocionālā telpa – tā taču jums tolaik bija dzīvības vērta! Tā redzamām un neredzamām saitēm vienoja domubiedrus un pārgalvīgos talantus, audzināja spēju aizstāvēties pašam un aizstāvēt citus pret murgainu ideju apsēsto varu, kuras ieroči bija provokācijas, meli, mērķtiecīgi izplatītas baumas un apzināta noklusēšana. Šī emocionālā telpa bija izdzīvošanas aizsargvalnis, ierakumi, kur neiešaus mugurā. Nesen, gatavojoties konferencei**, pārdomāju divu vēstuļu traģikomisku likteni. Un arī to, cik grūti un pat neiespējami ir paskaidrot 21. gadsimta cilvēkam, kas var notikt, ja viens cilvēks raksta otram cilvēkam. Pēc ilgas meklēšanas atradu kādreiz rūpīgi noslēpto Vācieša paskaidrojuma mašīnraksta kopiju. Paskaidrojums čekai par to, kāpēc pie Vizmas atrasta Ojāram adresēta Solžeņicina vēstule un jau pieminētās Ojāra častuškas. Cauri ledainām Vācieša frāzēm laužas aizturēts niknums. Septiņdesmito gadu beigās Lielās Altonavas ielas dzīvoklī ieradās VDK darbinieks un pieprasīja paskaidrojumu par sen aizmirstām lietām – Solžeņicina vēstule rakstīta 1967. gadā, častuškas – 1969. gadā, pa šo laiku pasaule un literārā sabiedrība bija mainījusies līdz nepazīšanai, parādījās disidenti, samizdats, visi jau bija izlasījuši "Gulaga arhipelāgu", bet vietējās nomenklatūras aprite kā sarūsējusi centrifūga mala un mala tās vecās papīra strēmeles, mēģinot atkārtoti šantažēt, iebiedēt, kaut vai formāli. Ne velti tajā dienā no Vācieša pieprasīja arī rituālus nosacījumus – mājās drīkstēja atrasties tikai viņš viens pats, nekādu ģimenes locekļu. Tagad tas varbūt šķiet smieklīgi, bet es toreiz paslepus ienācu no pagalma pa virtuves eju un durvis līdz galam nepievēru.

Par Lielās Altonavas, tagad Ojāra Vācieša, ielas māju runājot. Cik tur iegriežos, man arvien ir sajūta, ka Ojārs tepat kaut kur ir, tik uz brīdi izgājis ārā, varbūt pastaigājas gar Māras ezeru, varbūt pa Arkādijas parku. Atceries, tajā pēcpusdienā, kad izdevēju vārdā iedāvināju tev un muzejam grāmatu "Latvijas 100 personību", izteicu šo sajūtu skaļi, un Ieva Ķīse, muzeja direktore, sāka stāstīt, kā reiz, kad Ziedonis tajā pašā telpā, kur mēs tobrīd sēdējām pie tējas galda, lasījis dzeju, Ojāra istabā atskanējuši soļi, visi klātesošie esot tos dzirdējuši, taču viņa istabā neviena neesot bijis! Ieva vēl nebija pabeigusi savu stāstāmo, kad Ojāra istabā atskanēja paukšķis – it kā šampanieša pudeli kāds būtu atrāvis vaļā! Mēs visi mirklī pieklusām. Tā pret skārda palodzi atsitas ābols – pēc brīža kāds ieminējās. Bet pie Ojāra loga neaug ābele! Un tad pēkšņi no visām daudzajām grāmatām, kas Ojāra istabas plauktos, es ieraudzīju vienu: "Eto ja, Gospodi!" – "Kungs, es tas esmu!" bija rakstīts uz muguriņas. Sakritība? To grūti komentēt. Paukšķis bija skaļš, mēs visi to dzirdējām. Mūsu mājā tā notiek. Reizēm liekas – šī māja saglabā cilvēku pēdas, nospiedumus, sejas, auru, balsis. Es gribu sarīkot fotogrāfiju izstādi – savākt vienkop visus tos, kas pie mums reiz nāca, kādi viņi bija, jauni un skaisti, – Belševica, Čaklais, Ziedonis, Peters, Auziņš, Ezera, Vilks, Lāms, Bels, arī Priede, kā mēs skaitījām balsis, kad gatavojām rakstnieku kongresu. Un nāca jau arī Piesis, Baumane, Zaiceva, Podnieks, Žurgina, Plakidis, Marģeris Zariņš, Imants Kalniņš, Romualds Kalsons...

Magnētiska māja pie magnētiska ezera… Jā, māja un ezers – tā nebija tikai dzīves vieta un adreses. Mūsu dzīvē tas bija ģeogrāfisks un vēsturisks atklājums. Reiz jau teicu – mums uzradās kaimiņi. Laika robežas neeksistēja, tāpēc tepat Dārtas ielā varēja satikt Krišjāni Baronu, domās iegrimušu. Johans Kristofs Broce stāvēja ezera krastā ar molbertu un pasteļu krītiņiem. Kopā ar Raini un Aspaziju varēja pastaigāties zem arkas Arkādijas parkā. Rihards Vāgners drūms sēdēja pie galda un domāja, ka pienācis laiks bēgt no Rīgas. Canders, Stradiņi, Straubergs, Dārziņš, Purvītis, Tone, Plūdons, Merķelis, Kants, jā, arī Kants, pavisam tuvu – Karaļaučos, Akuraters – pāri ielai, Brīvzemnieks – tepat aiz stūra. Šī pārsteidzošā koncentrācija, magnētiskais lauks, likteņu sakritība modināja fantastiskas asociācijas.

Un fantastisku likteni. Tad kāpēc mēs brīnāmies par viņa paša klātbūtni šajā magnētiskajā laukā? Galu galā – kā tu reiz teici – Ojārs pirmais še pasludināja neatkarīgu republiku… Jā, un izcīnīja savu vientuļo brīvību. Nodibināja savu valsti. Savu māju kā patvērumu un starta punktu tieši kosmosā. Savu kultūru. Savu politiku. Bibliotēku. Upi, ezeru, parku. Runājošo koku sabiedrību. Baznīcu. Rīgu. Un Rīgas siluetu, kas nāca pats viņa istabas logā pie viņa rakstāmgalda. Savas ielas un savu tirgu. Zīlīti, zvirbuli, dziedātāj- strazdu, dzilnu, dzeni, sarkankrūtīti un zeltgalvi aiz loga rūts. Neredzamu ābolu uz skārda palodzes un neredzamu šampanieša pudeli viņa istabā.

_________

* Krokodīlis – Vizmas Belševicas segvārds sarakstē ar Nīlzirgu, tas ir, Ojāru Vācieti.

** Konference "Vizmas Belševicas nozīme literatūrā un Latvijas vēsturē", kurai Ludmila Azarova sagatavoja priekšlasījumu "Krokodīlis Nīlzirgam. Divu dzejnieku emocionālā telpa".

Komentāri (13)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu