Vai milži arī raud? (2)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Šķiet, nav Latvijā cilvēka, kas nebūtu – kaut pa ausu galam – dzirdējis vārdu Endzelīns. Un vēl arī to, ka viņš bija valodnieks, turklāt izcils. Ne velti "Latvijas Avīzes" rīkotajā tautas balsojumā akadēmiķis, profesors, indoeiropiešu salīdzināmās valodniecības doktors Jānis Endzelīns 100 Latvijas spožāko personību pulkā ierindots 13. vietā.

Tomēr maz, ai, cik maz ir tādu, kas droši un nekļūdīgi mācētu pateikt, kādēļ citu tautu valodnieki Endzelīnu dēvē par latvju milzi, atzīstot viņu par vienu no sava laika lielākajiem valodniekiem vispār, un kāpēc vēl 1995. gadā amerikāņu lingvists Šm˙lstegs* teic Endzelīnu par lielāko baltologu, kāds jebkad dzīvojis. Taču vēl mazāk ir tādu, kas zinātu liecināt par valodnieka personisko dzīvi, to, kāds Endzelīns bija saskarsmē ar bērniem, ģimeni, draugiem.

No divās laulībās dzimušiem trim profesora bērniem šajā saulē vairs tikai meita Līvija Endzelīna – smalkā un noslēpumainā kluso dabu meistare. Jau telefonsarunā Endzelīnas kundze mani brīdina – viņa esot noslēgta un mazrunīga. Mākslinieces dzīvoklī, kas reizē arī darbnīca, pie sienas tēva portrets – to "no natūras" gleznojis Līvijas Endzelīnas bijušais vīrs Uldis Zemzaris. Te arī vairāki mātes – dzejnieces un tulkotājas Martas Grimmas fotoattēli. Tagad saprotu – ja par Endzelīnu 1920. gados mēdza teikt: "No viņa atspīd visa universitāte", ar to domājot profesora apbrīnojamo zinīgumu, tad par Martu Grimmu tolaik varēja teikt līdzīgi – domājot viņas neparasto daiļumu.

– Jā, māte bija skaista. Viņi iepazinās turpat fakultātē, māte bija studente, tēvs – profesors. Kopā nodzīvoja pavisam īsu laiku. Liekas, tas bija 1927. gads, kad viņi apprecējās, tajā pašā gadā 30. oktobrī es piedzimu. Vecuma starpība viņiem bija liela, bet ne jau tas galvenais – viņu raksturi bija pilnīgi atšķirīgi. Māte – kā jau pēdējais bērns ģimenē – bija lutināta un lolota. Bet tēvs bija skarbs un nerunīgs, arvien taupīja laiku darbam, – teic Līvija Endzelīna. Un tad, nedaudz padomājusi, piemetina: – To laika taupīšanu es tagad saprotu – vecums nāk tik briesmīgi virsū, gribas vēl kaut ko padarīt, pagūt, bet sajūta, ka laika var nepietikt...

Endzelīns bija 28 gadus vecāks par Martu Grimmu. Kad dzima meita Līvija, viņam bija piecdesmit četri, bet sievai – divdesmit seši gadi. Šai savienībai nebija lemts ilgs mūžs – viņus šķīra ne vien dažādi bērnībā ieaudzinātie tikumi, bet arī atšķirīgas intereses un priekšstati par dzīves pamata vērtībām. Rūta Augstkalne atceras savu vecāku reiz stāstīto. Kad viņas tēvs, valodnieks Alvils Augstkalns, 1929. gadā precējies, Endzelīns, kas tikko bija izšķīries, teicis: "Jūs darāt pareizi, precēdamies jaunībā, kad pie jums iet jūsu paša dēļ, nevis jūsu stāvokļa dēļ."

– Kad vecāki izšķīrās, es paliku pie mātes. Patiesībā es to ļoti nožēloju. Man labāk būtu paticis palikt pie tēva, jo viņš tad pieņemtu guvernanti, kas ar mani nodarbotos, kas mani audzinātu. Mātei priekš manis nekad nebija laika. Vispār es neatceros nevienu cilvēku, kas ar mani būtu nodarbojies, ar ku‡u bērna gados es būtu varējusi sarunāties, parotaļāties, – skumji bilst Līvija Endzelīna. – Mēs ar māti dzīvojām Rūjienā, taču viņa bieži bija prom. Atceros vienu epizodi Čechoslovākijas vēstniecībā, māte tur bieži gāja uz pieņemšanām un vienreiz paņēma arī mani līdzi. Tur viņa man norādīja uz vienu kungu, lai es pieejot pie tā, bet viņa man neteica, ko lai tam kungam saku. Vēlāk māte stāstīja, ka tas bijis mans tēvs, viņš uz mani esot teicis: "Mans mīļais bērns". Pat nezinu, cik gadu man toreiz bija, pavisam vēl maza.

1929. gadā Marta Grimma saņēma Kultūras fonda stipendiju un devās uz Prāgu, kur Kārļa universitātē līdz 1931. gadam studēja literatūru, slāvu valodas un salīdzinošo literatūrzinātni. Meitiņu atstāja radinieku pārziņā. Uz tikšanos Čechoslovākijas vēstniecībā Marta Grimma varēja būt paņēmusi Līviju, kad tai bija jau gadi pieci. Otrā satikšanās ar tēvu notika 1943. gada rudenī.

– Vācieši gāja no Latvijas ārā un krievi nāca iekšā. Māte mani, sešpadsmitgadīgu skuķi, vienu pašu no Rūjienas ar pēdējo vilcienu aizsūtīja uz Rīgu pie tēva. Vilciens bija pilns ar vācu zaldātiem, pa ceļam mūs vairākas reizes bombardēja, diezgan šausmīgs brauciens. Pat nezinu, kā Rīgā atradu viņa māju. Māte man bija iedevusi grozu ar bietēm, ko tēvam aizvest, taču to pa ceļam atstāju kādā svešā dzīvoklī, nejaudāju tālāk panest. Tēvs mani pieņēma. Varēja jau patriekt – kas te par svešu skuķi uzradies, viņš taču nebija mani redzējis gadiem ilgi!

Vai Endzelīns, tolaik jau septiņdesmitgadīgs, jutās saviļņots, pārsteigts, aizkustināts, ieraugot savu sešpadsmitgadīgo meitu? Vai Marta Grimma bija laidusi viņam ziņu par gaidāmo ierašanos? Vai varbūt tēvs atpazina Līvijā Martas vaibstus? Kāda bija šī tikšanās?

– To es neatceros, nemaz ne! – kā atvainodamās saka māksliniece.

Vientulība, karš, bailes būt atraidītai – spriedze acīmredzot ir bijusi tik liela, ka pusaugu meitenes apziņā atmiņām par to nav pieticis vietas. Tāda nu ir cilvēka psihes īpatnība – spēcīgas negatīvas emocijas izkrīt no atmiņas, it kā no dzīves grāmatas būtu izplēstas sāpīgās lappuses. Sarunā valodnieka meita vairākkārt atkārto – viņš mani nepatrieca! Ko Līvija tolaik varēja zināt par savu tēvu? To, ko māte viņai bija teikusi. Ko Endzelīns tolaik varēja zināt par savu meitu? To, ka viņa tik līdzīga savai mātei.

– Gulēju es tēva darba kabinetā uz dīvāna. Vienīgais, ko viņš man neļāva – ņemt grāmatas lasīt. Kad ieraudzīja man vienu grāmatu rokās, lūdza tūlīt nolikt nost un neko vairs neņemt no viņa plauktiem. Lūcijs, mans pusbrālis, bija pārdevis kādas tēva grāmatas, ne jau cēlu mērķu dēļ. Laikam tēvs baidījās, ka arī es tā varētu izdarīt. Toties viņš pacieta, ka spēlēju klavieres. Es pat drīkstēju spēlēt, kad viņš strādāja. Pie galda tēvs, turpat blakus klavieres, un es tās spēlēju! To viņš nez kādēļ varēja izturēt.

Skolas gados Endzelīns bija sācis mācīties klavierspēli, taču mācības nācās pārtraukt, jo dzimtās Mičkēna mājas atradās tālu no Valmieras apriņķskolas – kādas septiņas jūdzes. Jau tā rītos ar tumsu viņš iznācis, pavakarē ar krēslu pārradies Mičkēnā. Ja vēl klāt mūzikas skola – tad no tumsas līdz tumsai. Endzelīna mīlestību uz mūziku, jo īpaši uz tautasdziesmām un operu ārijām, piemin gandrīz visi, kas viņu pazinuši. Taču viens Endzelīna izteikums mani nudien pārsteidz. Valodniece, folkloriste, vēlāk profesora kaimiņiene Mērija Saule-Sleine savās atmiņās raksta: "Endzelīnam bija ļoti interesantas rokas – pilnīgi pianista rokas. Viņš sacīja tā: "Jā, šīs rokas nav nodarbinātas tā, kā vajadzēja!"" Vai patiesi Endzelīns sirds dziļumos nožēloja, ka nav kļuvis par pianistu? Vai tāpēc finansiāli atbalstīja meitas muzikālo skološanu Rūjienā un vēlāk arī Rīgā?

– Tas bija laiks, kad latvieši gatavojās prombraukšanai uz ārzemēm, – valodnieka, ne pianista, meita turpina šķetināt atmiņu pavedienu. – Profesors Blese nāca katru dienu skatīt, vai tēvs pošas ceļam. Ar mani par braukšanu tēvs neko nerunāja, vienīgi Kristīne, tēva kalpone, kaut ko kārtoja, lika koferī, cepa maizīti ceļam. Tomēr tēvs neaizbrauca. Tajā rītā, kad ieradās tie, kas būtu viņu veduši uz kuģi, tēvs aizraidīja mani projām, es nezinu, ko viņš tiem teica. Arī pēc tam tēvs neko man nepaskaidroja.

Lūcijs aizbrauca – sākumā uz Vāciju, tad uz Austrāliju. Profesors ne. "Mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas," tā Endzelīns atbildēja uz jautājumu, kāpēc nav emigrējis. Bet vai nevarēja būt, ka tēvs palika Latvijā ne vien savas tautas, bet arī meitas dēļ?

– Nezinu… Man prātā, ka Rasma Grīsle reiz teica, ka tieši mana ierašanās ir tēvu atstājusi tepat. Nezinu, nudien nezinu. Laikam jau pavisam vienaldzīga es viņam nebiju… Es tikai būtu vēlējusies, kaut viņš būtu laipnāks un kaut mums būtu tādas mīlīgākas sarunas…

Jā, pie mīlīgām sarunām Endzelīns nebija radis. Ja nu vienīgi pavisam agrā bērnībā – ar sievietēm – māti Kristīni un Mičkēna māju strādnieci Mariju Gaili, sauktu Marēnu, kas viņu mazās dienās bija auklējusi un no ku‡as viņš tīru un nemaitātu dzimtās valodas izloksni bija mācījies. Tēvs Mārcis bijis cietas dabas, ikdienā skops. Tiesa, par sataupīto naudu vēlāk izpircis no muižas Mičkēna mājas, izskolojis dēlus, atstājis viņiem mantojumu un arī baznīcai tūkstoti zelta rubļu.

– Viņam nepatika runāt vārdus, bez kuriem varētu iztikt, tā viņš taupīja laiku – gan paša, gan citu. Visā viņš pieprasīja precizitāti. Kristīne, tēva ilggadēja kalpone, kad viņš dzīvoja Rīgā, nesa pusdienas no savām mājām uz tēva dzīvokli, tas bija diezgan liels gabals, un nesamais arī smags, turklāt Kristīne jau bija diezgan veca, tomēr viņa arvien uz minūti bija klāt. Citādi nedrīkstēja būt! Rakstīja viņš maziem burtiem, bez labojumiem, labi salasāmā rokrakstā, ko uzreiz varēja dot drukāšanai. Tagad skatos – daudz dažādu ar viņa roku rakstītu papīru, kam otrā pusē citam nolūkam domāti raksti, piemēram, viņš izmantojis vēstuļu neaprakstīto pusi. Arī zīmuļus viņš izrakstījis kārtīgi līdz galam – tā viņš kopš bērnības bija radināts.

Skopulība vai taupības tikums? Jādomā – tomēr tas otrs. Daudzi profesora bijušie studenti zina teikt, ka par viņa naudu pirktas dārgas zāles slimniekiem, viņš palīdzējis tiem, kas grūtībās, badā un aukstumā – un tādu padomju varas gados bija ne mazums. Nereti pie nelaimes piemeklētajiem Endzelīns nesaukts ieradies pats.

– Viņš vairāk palīdzēja svešiem cilvēkiem, saviem ne tik daudz. Bet tā bez apdoma tēvs visu neizdāļāja. Mātei vēstulē viņš rakstījis, ka turpmāk naudu manām vajadzībām nevarēšot dot, jo esot jāpadomā par savām vecumdienām, viņš saprotot, ka bērni nevarēs viņu pabalstīt un uzturēt, tāpēc pašam viss jānodrošina. Taisnība jau tēvam bija. Māte, protams, domāja, ka viņam vajadzētu dot manai uzturēšanai lielākas summas, taču to viņa gribēja savu četru jauno bērnu dēļ. Tēvs sūtīja naudu manām vajadzībām, bet tā nonāca mātes rokās, un viņa to izlietoja pēc saviem ieskatiem. Otra laulība viņai arī bija nelaimīga. Protams, kad dzīvoju Rīgā, tēvs studiju laikā mani pabalstīja, deva naudu, rotaslietas dāvināja diezgan regulāri. Atceros, reiz mēs kopā gājām pulksteni pirkt, viņš izvēlējās man Šveices pulksteni, bet es uzstāju uz kaut kādu padomju ražojumu, galu galā viņš piekāpās, nopirka to, ko es gribēju. Tagad saprotu, ka vajadzēja paklausīt tēvam.

Jā, patiesi, Endzelīnam daudzos jautājumos, kā vēlāk noskaidrojās, bijusi taisnība. Sešu akadēmiju – Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas, Čechoslovākijas Zinātņu akadēmijas, Nīderlandes Zinātņu akadēmijas, Getingenes zinātņu biedrības, PSRS Zinātņu akadēmijas un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas – loceklis, Upsalas un Kauņas (Vītauta Dižā) universitātes goda doktors, kopš 1943. gada Latvijas Universitātes goda biedrs – 1950. gadā Endzelīns no šīs pašas universitātes tiek neglīti padzīts. Ar 1946. un 1957. gada dekrētiem "atceļ" r mīkstināšanu, svešvārdu rakstību pieskaņo krievu izrunai, ne oriģinālam, proti, ievieš pārmaiņas, kas zinātniski nepamatotas un valodas kvalitātei un pastāvēšanai kaitīgas. Diletantiskās darbības pārklāj ar latvju milža ārēju godināšanu, 1954. gadā apbalvojot viņu ar Ļeņina ordeni un piešķirot viņam Latvijas PSR Valsts prēmiju 1957. un Ļeņina prēmiju 1958. gadā. Formāli līdz pat mūža beigām viņu vēl patur Valodas un literatūras institūtā, taču, kā raksta filoloģijas doktore Rasma Grīsle, "te nav ko lepoties ar labdarību Endzelīnam: institūtam pašam bija svarīgs augsti graduēts zinātnieks – citādi institūts nokļūtu zemākā kategorijā un visiem būtu mazākas algas. Neviena cita valodniecības doktora tolaik nebija."

Savu pēdējo dzimšanas dienu Endzelīns sagaidīja Koknesē tuvinieku un draugu lokā.

– Tolaik jau skaitījās, ka es esmu pārņēmusi tēva saimniecību. Pēdējo ziemu viņš palika Koknesē, negribēja braukt uz Rīgu. Koknesē viņam bija daudz labāk, tur varēja māju kārtīgi sakurināt, šeit viņam būtu bijis auksti un šauri, un trokšņaini. Togad Kristīne palika Koknesē arī pa ziemu, apkopa tēvu un māju, mēs ar Uldi turp braukājām. Nomira tēvs vasarā, 1. jūlijā. Tas nevilkās ilgi, kādu nedēļu. Līdz pēdējam brīdim krēslā sēdēja taisnu muguru, stalti, nebija salīcis, sakņupis, galva nereiba kā man tagad, ka nekur nedrīkstu vairs no mājas iziet. Viņš tiešām tā labi turējās. Un tad mēs ar Uldi atvedām uz Koknesi profesoru Rudzīti, tēvs tā gribēja, jo viņi bija pazīstami, viņiem abiem bija kopīga interese par vārdiem un valodu. Vēlāk dakteris Miezis dusmojās, ka neesmu ziņojusi tajā poliklīnikā, ku‡ā vajadzējis, kā tā varot – ļaut Endzelīnam nomirt mājās! Bet man likās, ka tēvs labāk jutās "Nākā", nevis kaut kur Rīgā slimnīcā. Tēva bērēs bija ārkārtīgi daudz cilvēku – milzīgi ga‡š gājiens no universitātes uz Raiņa kapiem, pa visu Miera ielu. Bija redzams, cik ļoti populārs un tautā cienīts viņš bijis.

Endzelīna kollēgas, skolnieki un sekotāji augsti teic profesora zinīgumu un lietpratību, izcilās darba spējas, disputanta ētiku. Bet meita – kuras tēva īpašības viņa vēlētos īpaši izcelt?

– Es vēlētos, kaut mūsu valstsvīri būtu ar tādām īpašībām apveltīti, kādas piemita manam tēvam. Reizēm negribas vairs avīzes lasīt un ziņu raidījumus skatīties – visas tās neglītās naudas lietas – tāds nicinājums pret viņiem rodas, pret tiem mūsu lielajiem vīriem. Kaut viņiem piemistu tēva godīgums, krietnums, strādīgums, pieticība un vienkāršība!

Komentāri (2)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu