Elitas Patmalnieces varavīksne.

 

Viņa bagātīgi krāsojas ar "Chanel" kosmētiku. Viņa nevarētu dzīvot bez stilīgām somām un kurpēm. Patīk gredzeni — grib pasūtīt pie Laudera. Pašlaik pārsvarā staigā džinsos un melnā. Gaida, kad daba paliks bezkrāsaina, lai valkātu kaut ko sarkanu. Brauc ar divriteni, bet domā, ka spētu iegūt tiesības, jo grib automašīnu, lai varētu aizbraukt uz laukiem, uz kapu svētkiem, apciemot visus radus Latgalē. Riebjas iet balsot, neskatās vairs nevienu politisko raidījumu. Labāk klausās putnu dziesmas.

Viņa dzīvo melnbaltos kontrastos vai arī sēž varavīksnes vidū. Viņa ir dzimusi 3. jūlijā, un viņu sauc Elita Patmalniece. — Tavas dzīves lielais jaunums… — Negribu to opereti ļoti popularizēt, bet 5. vai 6. decembrī Operā būs pirmizrāde — Johana Štrausa "Sikspārnis". Režisors Isakjans, scenogrāfs Aigars Bikše. Viegls un pilnīgi normāls gabals. Kaspars Dimiters raksta scenāriju. Mēs ar Ilzi Līderi būsim kostīmu mākslinieces, un es ar visām domām esmu tajā iekšā. Pavasarī no Andreja Žagara saņēmām šo piedāvājumu. Tad skrēju uz konservatoriju un ierakstīju "Sikspārņa" mūziku, pēc tam skatījos dažādas videofilmas, kā operete ir uzņemta dažādās valstīs. Tas ir tāds kases gabals. Izrāde uz Jauno gadu būs kā tāds šampanietis, lai cilvēkiem ir jautri. Es jau saprotu, ka mani aicina tikai tur, kur vajag ākstīties, bet te nu mēs neākstīsimies, tomēr tas būs ar humoru. Cietumsargus tēlos Fredis, Ufo, Jarāns un Porgants. Būs kādi 70 kostīmi. Man visi cilvēki ir galvenie, un arī korī katram būs savs tērps. Nu, ko es tev stāstīšu — kad aiziesi, redzēsi. Šampanieša putas būs. Tagad, kad darbs ir sācies, strādāju no pulksten 9 līdz 17 Operas darbnīcās. Tas ir kā agrāk, kad katru dienu bija jāiet uz darbu "Rīgas modēs". Man bija aizmirsies, kā tas ir, kad esi nostrādājies tā, ka vari nokrist. Pēc darba eju vannā noskalot visu nost. Gleznot nedrīkstu, jo man jādarbojas ar opereti. Bet pilnīgi bez tā cita es nevaru, man vajag hobiju. Jo tas it kā atšķaida no koncentrēšanās vienam darbam un rada atkal jaunas domas. Galerijā "Putti" no 3. oktobra man ir adījumu izstāde. — Kāpēc avīzē "Diena" sestdienās vairs nav tavas modes šoka terapijas lappuses? — Taisīju, taisīju un tad padomāju, ka varbūt apģērbt cilvēkus man vairs nav aktuāli. Pasaulē mode ir tik demokrātiska. Kam tas vajadzīgs? Cilvēkam jābūt personībai ar katra individualitātes neatkārtojamo šarmu. Tā bija tāda spēlēšanās, tagad fantāzijas varu taisīt Operā. Tas ir īsts darbs, un tur viss ir nopietni. Svarīgi ir, kā cilvēks pats jūtas, lai viņš ir tāds, kāds ir. Nevis iztaisa viņu par ķēmu un izbāž citiem priekšā. Bet tāds simtprocentīgi pareizs cilvēks arī galu galā nav interesants. Labāk drusku nepareizs — tas dod dzīvei krāsu. — Darbs ar slavenībām. — Pārsvarā viņos viļos, un slavenības varbūt viļas arī manī, kad uztaisu tādus, kādi viņi negrib būt. Slavenība tev eksistē, tu viņu izjūti, un viņš tev šķiet tāds foršs. Tad atnāk un noskalda, ka tev ir dotas divas stundas, lai viņu apģērbtu. Un man ir vilšanās, jo tas nav nopietni. Ufo un Fredis — tas bija kolosāli, kad mēs viņus varējām pārsteigt, pārģērbjot par sievieti. Tagad tas man vairs nav interesanti — "piegriezies". Kam tas vajadzīgs? "LNT video" apģērbju vakara vadītājus un esmu iemācījusies, ka vajag ielīst otra cilvēka ādā — kā viņš gribētu justies. Es it kā iemiesojos viņā, un tad jātaisa, un tad iznāk pareizi. — Sadarbība ar fotogrāfiem. — Man patika sadarboties ar Māri Bogustovu, kaut arī viņam ir graboša automašīna, bet jūt, ka viņš ir mākslinieks. Nu viņš ir pazudis, viņš nemāk savākties. Kaut arī man uzbrēca "Dienas" fotogrāfs Jānis Buls, man patika. Gatis Rozenfelds ir ātrs, viņš jūt, viņš ir normāls. Gints Malderis (viņš "Ievā" fotografē) domā, ka esmu galīgi traka. Viņš man saka: "Tu tik slikti izturies pret modeļiem, kā viņi tevi pacieš?" Neviens nav nomiris, visi smejas, bet man vajag maksimālu rezultātu minimālā laikā. — Modes dizaineri un stilisti — vīrieši vai sievietes? — Normāli, protams, ir, ka tās lietas dara vīrieši. Bet, ja kādai sievietei lemts, ko citu viņa var darīt? Lai tad arī dara. — Tavs apģērbs. — Nenormāli patīk sporta apģērbi, jo tas ir lielisks komforts. Es arī pērku "Bik–Bok", "Adidas" veikalā nopirku baltās, klasiskās botes. Kad valkā tādu ķermeni aptverošu apģērbu, jūties "firmīgi", jo tas satur figūru. Ja sporta apģērbam kaut ko "pie-sper" klāt, tas ir tavs, tā ir tava mode. Mode nekad nebeigsies, tad jau visai pasaulei jābeidzas. Ja modē ir kaut kas skaists, tas dod cilvēkam pozitīvas emocijas, tad tas tomēr arī ir kā mākslas veids, nevis tikai apģērbs valkāšanai. — Kāpēc tev nav sava veikaliņa? — Gribas turpināt to govju tēmu. Labi, mana govs tagad ir Londonā, bet gribas kaut ko uztaisīt, kas paliek šeit, Latvijā. Nē, ne jau vēl vienu govi, bet apzināt kaut kādas lielas, monumentālas lietas. Tas varētu būt kāds piemineklis, kāda māja vai telpas. Varbūt Aivars Lembergs pasūtīs kaut ko formīgu. Vai, cik daudz man gribas darīt! — Vēlēšanās un realitāte. — Neko lieku nesapņoju. Nedzīvoju ilūzijās. Esmu riktīgi reāls cilvēks. Ja ir — tad ir, ja nav — tad nav. — Prasīga un ambicioza. — Maita es esmu — varbūt. Kolektīvā strādājot, esmu prasīga. Vajag to, ko vajag. Nevaru tāpēc, ka tas ir foršs cilvēks, kaut ko palaist. Tas varbūt nepatīk, bet iecerētais jāpadara. — Mainies, nemainies. — Kam tev vajag to stabilitāti, ja tu visu laiku vari kustēties? Mainos. Mainos. — Bailes. — Ceru, paļaujos uz Dievu, ka varbūt nenomiršu pirms laika. Man šķiet, ka ir tik daudz jāizdara. Es varētu tik daudz izdarīt. — No kā atkarīga? — Galvenais, lai būtu veselība. Dzeru burkānu un biešu sulu. Eju uz trenažieru zāli. Man ir kolosāls treneris. Jūtos pilnīgi laimīga, kā mani tur iztrenē. Es negribu pat alu dzert. — Kas ir citādi, nekā tu biji domājusi? — Domāju, ka man būs pieci bērni un vīrs. Redz, ka nav. Ar vīriešiem man tā neiet. Tad kaut kāds ir vai nav. Tad sanāk, ka neesmu tam radīta. Dievs man lēmis, ka man jāatdod sevi darbam. Katram savs uzdevums, un forši, ja tevī pēkšņi iemājo tā gara laimes izjūta. Nevaru teikt, ka esmu vientuļa. Negribu būt nekāda vientuļā māte, jo uzskatu: lai būtu bērns, jābūt ģimenei. — Paslēpties — kur? — Mājās. — Jautājums Grinbergam. — Tas ir naivi un banāli, bet kur ir tavs jaunības noslēpums? — Regulārs sekss.

Reklāma: Nosedz neatliekamus izdevumus ar 0% pirmo aizdevumu līdz 250€!


Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma