Olga Rajecka: varbūt ierakstīšu arī rokalbumu! (59)

Savu jubileju svini jau visu gadu. Cik noprotams, svinības īsti nebeigsies arī šonedēļ.

Ja jau ir tāda jubileja, tad jāsvin visu gadu. Tu nevari satikt visus draugus un fanus vienā reizē. Valmierā, Liepājā, operā Rīgā, Jelgavā vai Ventspilī. Tā jau dara daudzi, kāpēc ne? Operā turklāt tika uzfilmēts DVD.

Koncerts svētdien Dzintaros būs arī DVD prezentācija. Sanācis labi?

Skaņa ir ļoti laba. Arī bilde nav slikta. Kā jau operā. Gribējās kaut ko skaistu. Visi gribētāji uz to koncertu netika, tāpēc tagad uzstāšos arī Dzintaros.

Taču šis nav gluži noslēgums – pēc tam koncertēsi vēl.

Pēc tam būs koncerti 27. oktobrī Jelgavā un 28. decembrī Ventspilī. Un varbūt vēl kāds Jēkabpilī vai Madonā. Tur gan laikam vairāk interesē vieglāki koncerti, ne tādi ar Vidzemes simfonisko orķestri un «Turaidas Rozi»... Bet svinēt tiešām ir forši. It īpaši, ja vari savākt 70 cilvēkus, ar kuriem kopā uzstāties.

Šis gads tev sanācis muzikāli īpašs – esi pacēlusi vāku visai savai daiļradei un paņēmusi no tās dažādus fragmentus.

Visu nepaspēju pacelt, bet pa kripatiņai tiešām paņēmu.

Piesātināti. Vai nav grūti svinēt jubileju šādā veidā?

Nē. Man nav grūti, jo pašai ir interesanti. Un ir daudz fanu, kuriem arī patīk.

Vai nav tā, ka tavi fani dalās diezgan dažādās grupās: vieniem viens no svarīgākajiem zīmoliem ir «Eolika», citiem - «Turaidas Roze», vēl citiem patīk tieši tava solodarbība.

Ar mani ir ļoti jocīgi. Pirmie nopietnie dziedāšanas gadi – no 18 līdz 23 – bija veltīti «Eolikai», bet viss notika ļoti profesionāli, tādēļ negribas to saukt par tādu galīgi vieglo galu. «Prāta Vētrai» jau it kā arī ir tāds vieglais «trallalā» gals, bet pati biju uz koncertu un man tas ļoti patika. Tai pašā laikā man patīk arī par smago galu dēvētā Imanta Kalniņa mūzika. Tā gan nav smaga, ja to spēj pasniegt ar viegluma sajūtu.

Man vienkārši patīk dziedāt, es esmu dziedātāja. Pati sev nenodalu tādu vieglo un smago galu.

Bet mani fani tiešām sadalās, tāpēc arī koncertā to nodalu. Pirmajā daļā ir «Turaidas Roze», Imants Kalniņš. Otrajā daļā savukārt ir Valdis Atāls, Aigars Grāvers, Raimonds Macats, Arnis Mednis, Varis Vētra, Boriss Rezņiks, uz vienu dziesmu pat Raimonds Pauls. Visi, kas man ir kaut ko uzrakstījuši. Tāpat ir arī Lielvārdes Violetais koris, ar ko es ļoti lepojos. Priecājos, ka spēju tikt galā ar 16 jauniešiem.

Vēl Dzintaros vienīgo reizi tavā jubilejas tūrē tiek solīts arī «Dāmu pops»!

Jā, būs arī «Dāmu pops». Maija Lūsēna gan nebūs, jo viņai tagad ir gavēnis un viņa vispār jau piecus gadus nekur neuzstājas, jo nevēlas to darīt. Bet būs Ieva Akurātere un Edīte Baušķeniece. Tāpat jau uz skatuves spēlē grupa un orķestris, galvenais ir tie tēli, kas uzkāpj uz skatuves. Šīs dažādās sadarbības uztveru kā aktieris vairākas izrādes.

Sanāk, ka piedāvā vairākas izrādes vienā. Bieži jāpārslēdzas no tēla uz tēlu.

Jā, īpašs kokteilis ir otrajā koncerta daļā. Pati esmu salikusi visu to secību, ieplānojot pārģērbšanos 30 sekunžu laikā un muzikālās pārejas. Skatoties DVD, pašai bija interesanti. Pirmā daļa kalpo vairāk noskaņai. Nu, tā ir tā jocīgā, īpatnējā Imanta Kalniņa mūzika, citas tādas mums vienkārši nav. Tāpēc es ļoti lepojos ar to, ka vispār varu to nodziedāt.

Man ļoti patīk dziedāt tieši minēto Imanta Kalniņa mūziku. Un es ļoti priecājos, ka tas interesē arī divdesmitgadniekiem. Pērn realizēju savu ideju, projektu - Imanta Kalniņa «Lielās dziesmas» kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un «Turaidas Rozi». Daži skaņdarbi bija pat 27 minūtes gari, kā, piemēram, «Veltījums Garsijam Lorkam». Arī tika uztaisīts DVD, un ir prieks, ka tā ir paliekoša vērtība, ka kāds to ik pa laikam uzliek un noskatās. Tāpat man mūsdienās patīk tā grupa, kas dzied dziesmu «Kalniem pāri». Kā to sauc?

«The Sound Poets».

Jā! Kad to dziesmu pirmoreiz dzirdēju, ar mani tiešām kaut kas notika. Līdzīgi, kā izdzirdot to «Prāta Vētras» dziesmu angļu valodā, kas tiek dziedāta divās oktāvās.

«Lantern».

Tieši tā. Abos gadījumos manī kaut kas notika, ietrīsējās kaut kādas vibrācijas. Man šīs dziesmas tik ļoti patīk, ka brīdī, kad tās skan, vairs neredzu neko sev apkārt. Līdzīgi ir ar «Dzelzs vilka» dziesmām.

Izklausās pēc laba projekta, albuma, ko varētu radīt, savācot kopā minētos džekus un atstājot tevi priekšplānā. Daudzas rietumu pasaules skatuves dīvas ko līdzīgu jau ir izveikušas.

Man vēl jāpadomā, ko īsti es turpmāk gribēšu darīt. Tagad esmu pavilkusi zināmu strīpu. Uzrakstījusi grāmatu, izdevusi vairākus DVD un daudzus mūzikas albumus. Gribas šo aizvērt ciet, kā grāmatas lapu. Es jūtu, ka pēc tam taps kaut kas cits un jauns. Kaut kas tāds, ko es nekad neesmu darījusi. Nesen pēc viena pasākuma bija piedāvājums man kopā ar «Dzelzs vilku» nākamgad braukt uz Angliju. Man sagriezās galva no prieka. Izklausās ļoti interesanti.

Tas nozīmē, ka no tevis varam sagaidīt arī roka albumu?

Protams! Kāpēc ne? Man patīk dziedāt, un esmu formā!

Vai turpini darboties arī kā vokālā pedagoģe?

Jā, bet ne vasarā. Man ir daži skolnieki, kuri tiešām vēlas dziedāt. Viņiem tad arī pasniedzu. Biznesu no tā netaisu, jo nemāku to darīt. Man ir vieta, ko es īrēju par simbolisku samaksu, un attiecīgi pasniedzu dziedāšanu, lai varētu samaksāt šo īri.

Kādas ir tavas domas par jauno paaudzi, kas ir izaugusi jau neatkarīgajā Latvijā un Eiropā?

Es ļoti priecājos par to, ka šai paaudzei atkal ir savas grupas, par ko fanot. «Prāta Vētra», «Dzelzs vilks», «The Sound Poets», «Instrumenti»... Tas nozīmē, ka arī nākotnē būs koncerti, uz kuriem aiziet savos 50 gados! Deviņdesmitajos gados bija iestājusies pauze, drausmīgs laiks, kad nebija dzīvo grupu, bija tikai tā «čimčidrilka» un bezgaumīgā deju mūzika. Tad man šķita, ka tai paaudzei vienkārši nebūs savu elku. «Prāta Vētra» šo izturēja, un par to viņiem visu cieņu. Bet nebija tādu grupu kā mūsu laiku «Jumprava», «Līvi», «Turaidas Roze», «Zodiaks», «Sīpoli», «Pērkons»... Viņiem joprojām ir savi fani. Jaunās paaudzes faniem ir grūtāk sniegt koncertus, jo viņi jau ir pieraduši, ka ir iespaidīgas skatuves gaismas, lieli ekrāni, attiecīgi arī liela skatuve. Viņiem vajag šovu. Neviens pat nevarētu iedomāties, kā būtu tagad «Skonto» stadionā «Prāta Vētras» koncertā skatīties uz maziem cilvēciņiem, kā tas savulaik bija «Queen» koncertā Vemblija stadionā. Visi skatās ekrānos. Arī es, protams, skatījos ekrānā, bet man tas patiesībā ļoti nepatīk. Tādēļ es ar prieku iešu uz tām «Šķēru māsām» («Scissor Sisters») septembrī «Palladium» koncertzālē, jo vislabākais ir redzēt pašus mūziķus, nevis skatīties ekrānā. Man šī grupa ļoti patika «Positivus» festivālā. Tagad ir ļoti daudz dažādas mūzikas, katrs fano par kaut ko savu. Es arī paskatos, ko klausās mana meita (Marija), pavaicāju viņai, lai kaut ko iesaka, un izrādās, ka man arī tas patīk. Tas ir forši.

Esat arī kopā uzstājušās, piemēram, festivālā «Bildes».

Jā, un vēl citos koncertos. Bet viņai tas īpaši neinteresē. Viņa drīzāk komponēs kinomūziku, jo jau ir uztaisījusi šo un to dažām mazām filmām. Un viņa vēlas kļūt par mūziklu režisoru. To arī plāno studēt pie Māras Ķimeles. Ceru, ka viņai tas izdosies un... tad tik taisīsim mūziklus!

Tev vispār patīk darboties un tusēt ar jauniešiem...

Man ļoti patīk!

Ne velti piekrīti darboties gan kā pedagoģe, gan kā žūrijas locekle dažādos talantu šovos. Tas ir tikai šī tusiņa dēļ, vai uztver to arī kā nosacītu misiju?

Misija tā gluži nav, bet, ja jauniešiem tas interesē, ja es esmu viņiem vajadzīga, tad ar prieku to daru. Pati gan neuzbāžos. 15 gadus esmu vadījusi «Olgas disenītes», un daudzi jaunieši, kas tagad jau kļuvuši par populāriem dziedātājiem, ieskaitot Lieni Šomasi, Aiju Andrejevu un Lindu Leen, ir dziedājuši tajos pasākumos. Tas pats Nikolajs Puzikovs ir dziedājis manā korī.

Esi stingra pedagoģe?

Es prasu, bet arī dodu. Es to nesauktu par stingrību, drīzāk tā ir cieņa. Es ļoti cienu Borisu Rezņiku, man savulaik pret viņu bija liela bijība, bet tai pat laikā es arī kopā ar viņu tusēju. Tā ir tāda ģimenes sajūta, bet tas nenozīmē familiaritāti. Tā arī strādāju ar jauniešiem. Galvenais spēks ir kolektīvā, ar to var gāzt kalnus.

Daudzi nemaz nezina, ka esi ne tikai dziedātāja un pedagoģe, bet arī diplomēta kultūras pasākumu režisore. Tev acīmredzami patīk to darīt, tādēļ arī «Olgas disenītes» nodzīvoja tik ilgu laiku un radās arī koris.

Jā, tas ir kaut kas tiešām mans. Jau kopš 1994. gada arī taisu bērniem Ziemassvētku eglītes pasākumus. Man ir lielāki un mazāki dziedātāji, Marija uztaisa scenāriju un ir forši. Noteikti eglītes būs arī šogad, jo man jau tagad zvana un par to vaicā. Piedalās arī mana kora dziedātāji, un, kas man ļoti patīk, ka neviens uz tādu aicinājumu neatbild ar jautājumiem – cik tas maksās, kāpēc to vajag? Nav tādu visādu muļķību. Ir tikai atbilde – bet, Oļa, protams, ka mēs būsim! Un es domāju, ka ir svarīgi tas, ka tas koris ir no Lielvārdes, nevis, piemēram, no Rīgas. Es esmu nākusi no Lielvārdes, tādēļ zinu, ka tur visi ir par mani.

Kaut kad senāk komponists Kārlis Lācis man vienā sarunā pateica amizantu novērojumu – tie, kas Latvijas mūzikas industrijā ir kaut ko sasnieguši, lielākoties nākuši no laukiem, no mazpilsētām, nevis no Rīgas. Visi ir kļuvuši par rīdziniekiem, bet patiesībā ir izsitušies, pateicoties tam, ka tai lielajā Rīgā ir nācies sevi pierādīt. Kā tev šķiet, vai arī mūsdienās jauniešiem no mazpilsētām ir lielāka drosme un vēlme izsisties, pierādīt sevi?

Man nepatīk tas vārds «izsisties». Tāpat arī vārds «pierādīt». Es parasti saku tā – ja tu ieguldīsi savā darbā, attīstīsies, tad tas nekur nepazudīs. Protams, nedaudz vajadzīga veiksme. Jābūt arī komunikablam un kaut nedaudz šarmantam. Un jābūt labam cilvēkam, vienkāršam. Tad arī tev būs viss.

Ja tu spēj vienādi runāt ar prezidentu un ar oficiantu, tad viss ar tevi būs kārtībā.

Iespējams, ka tie, kas nākuši no laukiem, mēģinājuši tur uzspēlēt savā pirmajā grupā, nedaudz vairāk zina, ko tad viņi īsti grib. Ir sajusti tie pirmie aplausi, pirmais uzrāviens. Tad arī gribas darīt, strādāt tālāk. Galvenais nevajag iedomāties, ka tu esi baigā zvaigzne jau pēc pirmajiem aplausiem. Īpaši tas attiecas uz TV šovu dalībniekiem...

Drīzumā būs jauns šovs. Piekritīsi atkal piedalīties?

Ja aicinās, varbūt. Man nav grūti aiziet pasniegt kādu vokālo stundu, pamācīt, kā dziedot pareizi jāelpo, lai cilvēks vispār kaut kad spētu nodziedāt 30 dziesmas vienā koncertā... Man gan tagad ir citas domas prātā. Ar Kārli Anitenu šobrīd veidojam izrādi «Austrumu robežā». Tas atkal ir stāsts par to, ka mani interesē tas, ko es vēl nezinu. Šajā sakarā man ļoti patika filma «Avatars». Tā ir par mani!

Kādā ziņā?

Tur ir daudzas lietas par mani. Piemēram, tas, ka ieraugi šausmīga izmēra briesmoni-darbu, bet nezini, kā tam pieiet. Bet, ja tev izdosies ar to sakontaktēties un saprast, ko tas no tevis vēlas, tad viss notiks, tu ar šo briesmoni kļūsi nešķirams! Tāpat man ļoti patīk arī dzejnieces Broņislavas Martuževas vārdi jaunai Imanta Kalniņa dziesmai, ko tagad dziedu koncertos: «Lai dārzs, kam dārzs, man skarbu lauku...» Es izdarīšu! Es uzrakšu to lauku, un man būs tas riktīgais dārzs!

Secinājums - esi cīnītāja, kas gūst prieku no padarītā, tādējādi ceļot savu pārliecību.

Jā, jo mani neinteresē kaut kas gatavs un vienkāršs. Man patīk strādāt un redzēt rezultātu. To gandarījumu nevar salīdzināt ne ar vienu sajūtu.