Kašers: savu popularitāti veltu labdarībai (85)

Vai tev pašam nav tāda sajūta, ka tu esi «OKartes skatuves 2» uzvarētājs? Par tevi arī mūzikla kontekstā runā vairāk nekā par īsto uzvarētāju...

Zini, ir tā, ka jau šova noslēgumā mēs nolēmām – katrs esam uzvarētāji. Jau tāpēc, ka esam tur pieteikušies, iekļuvuši, izturējuši līdz galam. Pats sevī jutos kā uzvarētājs jau tad, kad stāvēju finālā uz skatuves. Visi apkārt arī teica, ka galvenais ir tas, ko tu pats dari pēc šova. Kā tu spēj izmantot to, ko esi tajā ieguvis. To arī es daru – izmantoju izdevību, kad mani zina. Atliek darboties, reāli strādāt. Pats nemaz īpaši nelienu publiskajā vidē, eju tur, kur man piedāvā.

Bet piedāvā daudz, līdz ar to, ir tā iespēja iet un darīt.

Tiešām IR iespēja iet un darīt, dzīvot tā, kā gribi. «Okartes skatuve» man iemācīja būt arī mazliet nekaunīgam, ja vajag, tad arī paklauvēties pie tām durvīm. Kad tu to dari, tās durvis tiek atvērtas.

Tas nozīmē, ka netēlo zvaigzni.

Nē, nē, nē. Varbūt mani arī aicina tāpēc, ka esmu patiess, man nav deguns debesīs. Domāju, ka nonāku dažādos pasākumos tieši šī sava patiesuma dēļ, jo visiem jau ir apnikusi samākslotība.

Tavs imidžs gan nav ierasts, ja skatāmies uz latviešu skatuves māksliniekiem. Esi tomēr provokators. Tas ir apzināti vai tu vienkārši tāds esi, tā jūties?

Manī ir divi cilvēki – Kašers un Kaspars. Abi ir diezgan atšķirīgi. Kašers ir skatuvei, un tur vienmēr vajag mazliet pārspīlēt, būt labākam, nekā tu esi, arī enerģiskākam nekā ikdienā. Mana misija ir tieši tāda – aicināt būt atvērtiem, uzdrošināties atklāt savu iekšējo būtību.

Es izvēlējos šādu skatuves tēlu tādēļ, ka pats kādreiz biju tāds pelēkās masas pārstāvis, kuram iekšējā pasaule prasīja lēkt, kliegt, ārdīties.

Taču stereotipi par sabiedrību man neļāva izpausties. Vienā brīdī es sapratu, ka vajag ļaut sev vaļu, būt tādam, kāds es tiešām esmu, un uz to no skatuves arī mudinu citus. Nevajag kaunēties par to, ka vēlies ļauties krāsām un trakumam. «Normāls» un «nenormāls» mūsdienu sabiedrībā ir relatīvi jēdzieni. Ceru, ka esmu piemērs citiem.

Tas darbojas, par tevi runā. Turklāt popskatuve arī prasa kaut ko provokatīvu, interesantu. Kas būtu tā pati Lady Gaga, ja vienkārši stāvētu uz skatuves un smuki dziedātu... Nākas pārspīlēt, lai tevi pamanītu.

Jā. To visu pieprasa arī Kašera tēls – būt pārspīlētam, krāsainam, lai cilvēkus iedvesmotu uz sevis izpaušanu.

Kā vispār radās tāds Kašers? Es domāju gan pseidonīmu, gan pašu tēlu.

Pseidonīms radās jau bērnībā. Opis mani sauca par Kašerīti. Tā arī aizgāja. Bet izteiktāk tā iesauka pielipa tad, kad pārvācos uz Rīgu. Savukārt tēls radās jau pirms «OKartes skatuves», kad biju jau vadījis nelielus pasākumus. Piemēram, Dānijā biju tādā vidē, kur vajadzēja būt izteikti pozitīvam, enerģētiskam, lai cilvēki jūt, ka tu ESI uz tās skatuves. Tagad tas tēls jau izstrādājies tiktāl, ka man draugi vienā brīdī pasaka – davai, izslēdz tagad Kašeru, gribam Kasparu! Tas nav tā, ka man ir personības dubultošanās, tā vairāk ir skatuves nodalīšana no ikdienas. Protams, ir brīži, kad to ir pagrūti nodalīt.

Savu vizuālo imidžu, tēlu esi izkopis pats, nevis ļāvies ieteikumiem no malas – vilksi šādas brilles, būs tev tāda frizūra...

Viss ir paša izdomāts. Man vienmēr ir paticis dizains, vizuālas atšķirības. Skolas gados es to turēju sevī iekšā, arī vidusskolas laikā, bet tad līdz ar pilngadību es vienā mirklī eksplodēju. Sāku saprast, kas man patīk, sāku pats sevi pieņemt. Man vairs nebija tik nozīmīgs apkārtējo viedoklis. Pa īstam nozīmīgs joprojām ir tikai tuvo cilvēku viedoklis. Varu beidzot justies komfortabli. Un tam nav nekāda sakara ar vēlmi, lai visi uz ielas uz mani skatītos. Tādas vienkārši ir iekšējās sajūtas. Es nevarētu staigāt vienkārši kaut kādā adītā džemperī. Es sevi tā nesajūtu.

Pilngadības sākšanās laikam jau arī ir tas brīdis, kad cilvēks sāk pa īstam saprast, ka nav slikti atšķirties no citiem. Kā zināms, bērni un tīņi ir gana nežēlīgi, lai vienkārši piekautu kādu, kurš ir pārāk atšķirīgs.

Tā arī ir! Vajag drosmi, lai sajustos labi, lai arī pasaule ir pret tevi. Vienmēr būs cilvēki, kas būs ar tevi, kas sapratīs. Ir cilvēki, kas uzvelk kaut ko atšķirīgu un tad iet pa ielu kautrēdamies. Tas nedarbojas! Ja esi tā nolēmis, tad tev tas ir jānes, jāparāda, tas ir tavs zīmogs. Ej, nekaunies un nebaidies, jo tas tēls patiesībā iet kopā ar iekšējo pārliecību.

Būtu ļoti ideāli, ja vēl būtu laiks, bet tas ir tik, cik ir. Esam centušies dabūt maksimālo rezultātu. Es mūziklam taisīju arī tērpus, un tam gan mēnesis laika bija par maz, lai visu izdarītu tā, kā tiešām gribētu. Protams, mēģinājām visu izdarīt maksimāli labi, negulēt pa naktīm, mēģinot atvēlēt enerģiju arī dienas mēģinājumiem.

Kāda loma tev piešķirta uz skatuves?

Mūziklā katrs esam mēs paši. Es esmu Kašers ar visām krāsām un atšķiršanos. Es mūziklā it kā atveru cilvēkiem acis, lieku viņiem sajusties laimīgiem. Tas notiek pirmā cēliena noslēgumā.

Pozitīvs tēls.

Ļoti. Vienmēr cenšos domāt un darīt pozitīvi.

Mūzikls izdzīvos savu ciklu, bet ko tālāk? Tu sevi vairāk redzi kā dziedātāju, modes mākslinieku vai pasākumu vadītāju?

Par dziedātāju es sevi gluži neuzskatu. «OKartes skatuve» man bija tāda pirmā pieredze, ļoti liela mācība. Vairāk jūtos kā tāds brīvmākslinieks. Nākotnē domāju apvienot mūziku ar modi. Bet tādā stilā, kāds patīk man.

Stāsti, kāds stils tad tev patīk!

Stils būs... Vispār es gribētu atstāt intrigu. Būs videoklips, bet ziemā, jo man tur vajag sniegu. Turklāt tas nebūs tāds standarta videoklips, drīzāk īsfilma. Tā būs mana vizītkarte, lai cilvēki vairāk iepazītu īsto mani. Es vienmēr esmu gribējis būt brīvmākslinieks, nevis tikai, piemēram, mūziķis. Mūzikas lauks ir liels, tajā, protams, var daudz mācīties un rakties dziļāk, bet es nekad neesmu varējis aizrauties tikai ar kaut ko vienu. Vienmēr esmu gribējis izpausties dažādi, arī teatrāli. Centīšos to visu apvienot vienā veselumā. Protams, pēc mūzikla ir jau saplānoti ļoti daudzi darbi, projekti. Viss notiks! Un man ļoti gribas, lai tas iet roku rokā ar labdarību. Tāpēc nākamais projekts būs veltīts bērniem ar īpašām vajadzībām. Es cenšos un centīšos to savu «OKartes skatuvē» iegūto vārdu maksimāli izmantot tā, lai no tā būtu labums arī citiem. Man pašam tas ir ļoti svarīgi. Es negribu pazaudēt sajūtu, ka varu ar atpazīstamību izdarīt daudzas labas lietas.

Kāpēc tu esi tik ļoti aizrāvies ar labdarību bērniem? Skaidrs, ka tas ir brīnišķīgi un apsveicami, bet daudzi taču neko tādu nedara. Tu tiešām palīdzi bērniem un pusgadu tādēļ pat nodzīvoji Āfrikā!

Tā bija. Man vienmēr ir bijusi šī vēlme būt slavenam, ievērotam, lai es tādējādi varētu palīdzēt citiem. Tā sajūta ir fantastiska! Un man ir liels prieks, ka tagad uzrodas cilvēki, kuri man raksta, ka vēlas braukt kopā ar mani, arī vēlas palīdzēt bērniem.

Man patīk, ka fani raksta, kā noziedojuši drēbes, aizbraukuši uz dzīvnieku patversmi izvest pastaigā sunīšus... Sanāk, ka es iedvesmoju viņus darīt šādas lietas.

Man šāda attieksme ir nākusi līdzi jau no bērnības. Tā es arī nonācu Zambijā, Dānijā, nesen arī Somijā, kur strādāju ar bērniem. Viņiem ir arī ārkārtīgi nozīmīgi ieraudzīt tevi kā cilvēku, kurš ir redzēts televizorā. Bieži vien tam teiktajam, ko tu viņiem pasaki, ir daudz lielāks spēks nekā tam, ko saka skolotājas, kuras ar viņiem strādā gadiem ilgi. Somijā biju kopā ar «Saulstariņiem» (biedrība, kurā iesaistījušies bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām – red. piez.), un viņiem bija milzīgs pārsteigums un prieks, kad pēkšņi ierados lidostā un paziņoju, ka došos kopā ar viņiem. Visa viņu uzmanība tad bija piesaistīta man, un to es izmantoju tā, ka stāstīju, kā es pats redzu dzīvi, ka vajag pieņemt sevi tādu, kāds esi, justies par to īpašam. Viņi tiešām ieklausās ļoti uzmanīgi.

Apsveicami! Laba lieta, ko turpināt. Tāpat interesants šķiet tavs jaunais modes zīmols «Kasholela».

Jā, esmu sācis ar to kaut ko darīt. Mūzikls ir pirmais lielais projekts.

Vēlāk to varēs arī kaut kur novērtēt, iegādāties tā preces?

Plāns ir vismaz sākumā atvērt interneta veikalu, kur būs iespēja pasūtīt dizainētas lietas. Bet ne tā, ka varēs vienkārši pasūtīt uzšūšanai konkrētas bikses. Vēlos piedāvāt savu dizainu, un cilvēki varēs pēc savas gaumes tikai pamainīt krāsas.

Jūties joprojām piederīgs arī Talsiem?

Noteikti! Tā ir mana dzimtā puse, uz kuru gribētos aizbraukt biežāk, paciemoties, pastaigāties. Diemžēl tagad sanāk ļoti reti.

Daudzi populāri Latvijas mūziķi nākuši tieši no Talsiem – Jānis Stībelis, Linda Leen, Intars Busulis, Raimonds Tiguls... Talsu svētkos pat tiek organizēta speciāla viņu uzstāšanās. Tevi arī jau aicina uz šādu pasākumu?

Talsu pilsētas svētkos man jau bija jāvada liels pasākums, uzstājos arī kopā ar tēti un Busuļu ģimeni. Ir forši sajust šādu piederību.

Tavs tēvs arī ir mūziķis?

Vairāk piektdienās un sestdienās. Viņš spēlē ballītēs, kāzās. Talsos, Talsu rajonā, arī Rīgā. Tāds ballīšu muzikants.

Tas nozīmē, ka varat sadomāt uzstāties kopā, kad vien ienāk prātā.

Protams! Ar tēti mierīgi kaut ko tādu var sarunāt.

Viņam ir kāds konkrēts projekts?

Nē, viņš uzstājas vienkārši ar savu vārdu un uzvārdu – kā Arnis Blūms-Blūmanis. Viņš uz skatuves ir viens pats, spēlē ģitāru un dzied. Uzspēlē arī kā dīdžejs!

Skaidrs, zināsim, ko aicināt uz nākamo ballīti uzspēlēt! Ir interneta lapa, kur savukārt var nolīgt tevi kā stila konsultantu. Kāda īsti ir tava izglītība, ja piedāvā šādus pakalpojumus?

Jā, man patika tā doma, kas atkal ir kaut kas jauns, un ir forši atbalstīt jaunas idejas. Reāli gan man tam nav laika, tur arī reāli pieteicās mazas meitenītes, fanes, kuras vienkārši gribēja aiziet ar mani uz veikalu. Neesmu neko šajā jomā speciāli mācījies, pēc izglītības esmu kultūras menedžeris ar specializāciju mūzikas menedžmentā. Taču es speciāli izvēlējos neiet mācīties dizainu.

Protams, ka augstskolās var daudz ko vērtīgu iegūt, bet tai pašā laikā zinu ļoti daudzus cilvēkus, kuri pēc mācībām ir pilnībā izmainījuši savu stilu, domāšanu. Tīri dēļ tiem rāmjiem, kurus augstskola tomēr uzliek.

Man vienmēr ir paticis uzdizainēt brīvi pēc sajūtas, un tad mēģināt to realizēt. Tādēļ es «Kasholelā» sadarbojos ar Santu Vaišļu, kura dažreiz aplauž tos manus spārnus, bet dažreiz atkal es viņu iedvesmoju, un izdodas uztaisīt to, kas pirms tam šķita tehniski nerealizējams. Tāpēc man ir ļoti svarīgi nepazaudēt savu dabisko redzējumu.

Ja tevi salīdzina ar Marku Rivu vai Dāvidu, tad kuru tu uztver kā lielāku komplimentu?

Man ir tā, ka uz ielas bieži kāds pienāk klāt un saka – čau, Markus Riva! Sākotnēji es pat esmu patēlojis, ka, jā, jā, esmu Markus Riva, bet neuztveru to nekā nepatīkami, ar humoru. Protams, ka salīdzinājums ar Dāvidu ir kompliments, bet arī par Marku neapvainojos. Dāvids man ir īsts iedvesmas avots. Es sekoju līdzi tam, ko viņš dara.

Viņš gan necenšas būt tik jauks kā tu – drīzāk ir īsts provokators ar cinisku, brīžiem pat vulgāru attieksmi!

Tas ir viņa stils. Es to respektēju. Es esmu pavisam savādāks, bet tāpat varu daudz ko mācīties.

Atliek novēlēt «pārspļaut» Marku Rivu un varbūt arī Dāvidu!

Paldies! Jāiet, jādara un jācīnās! Lai gan man pavisam nesen uzmācās duālas sajūtas par to visu, kas tagad notiek, jo pirms «OKartes skatuves» šova tomēr biju smaidīgāks un mierīgāks. Šobrīd ir pavērušās daudzas iespējas, bet tai pašā laikā tajos darbos var sevi pazaudēt, ko man ļoti negribas. Es vienmēr vēlos atgriezties pie tā, kas esmu. Mājās man ir uztaisīta liste ar to, kas man jāsasniedz tuvāko trīs gadu laikā. Centīšos to sasniegt, bet tad gan es varētu pat aizbraukt uz Spāniju un sākt tur visu no nulles. Ne jau tāpēc, ka gribētu no kaut kā bēgt, bet tīri tādēļ, lai nepazaudētu sevi.