Dzejnieces sirdij piemīt prāts. (1)

Tāpat kā viņas māsa rakstniece Māra Svīre, Lija Brīdaka ir rakstījusi un izdevusi arī stāstus, bet septiņdesmito gadu pirmajā pusē pēc viņas scenārijiem tapušas filmas “Stari stiklā” un “Pilsētas atslēgas”. Latvijas atjaunotās neatkarības gados, kad dzeja vairs nekalpo kā gara un dvēseles slēpto ideālu un patiesības svētnīca, sabrucis arī dažādu aizliegumu žogs, rakstniece pievērsusies prozai. Top romāns par jūtām un sievišķīgām izjūtām. Lai gan Lijas Brīdakas dzimtā puse ir arī Alūksne un Vidzeme literātei šķiet kā spoža dabas pērle, viņai tuva ir Kurzemes jūrmala un, izrādās, arī kurzemnieču dzeja. To pierāda vārda meistares izteikumi, vērtējot mūsdienu moderno dzeju, kuru viņa nekritizē, jo ir pārliecināta, ka katram laikam piemīt savs izteiksmes veids. Dzejnieces pūrā ir vairāk nekā 14 grāmatas, kas veidotas kā tematiski krājumi gan sev, gan citiem. Autore atklāti atzīst, ka viņai ne visai patīk, ka dzejas krājumi tiek ilustrēti. “Dzeja ir dvēseles pieredze, mirkļu nospiedums, zināmā mērā tā ir abstrahēta un distancēta, lai lasītājs no malas to varētu precīzi atspoguļot līnijās un tēlos,” saka dzejniece. Gulbeni saista ar gaidīšanu “Gulbene, kuru ar Alūksni saista šaursliežu dzelzceļš, man vienmēr ir saistījusies ar bezgalīgu gaidīšanu, jo pēc vidusskolas beigšanas, kad studēju Rīgā, bet vecāki dzīvoja Alūksnē, lai paspētu uz Rīgas vilcienu, vēlu vakarā ar bānīti atbraucu līdz Gulbenei un četras stundas, apbruņojusies ar pacietību, sēdēju stacijā. Smagas somas ar pārtiku, ko vecāki tolaik varēja sarūpēt, pēckara gadi - viss kopā bija tik liels pārdzīvojums, ko neesmu spējusi aizmirst visu mūžu,” atceras Lija Brīdaka. “Tolaik man pat prātā neienāca, ka varētu izveidoties par rakstnieci, jo cerēju, ka kļūšu žurnāliste, bet tajā gadā, kad pabeidzu vidusskolu, žurnālistiskas nodaļā neuzņēma, tāpēc iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē latviešu valodas un literatūras nodaļā, jo izvēles iespēju nebija. Mani grupas biedri bija jauki cilvēki, kuri arī šodien ir populāri sabiedrības ļaudis. Piemēram, literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, dzejnieks Jāzeps Osmanis, kas savā izdevniecībā “Annele” tagad man dod iespēju izdot grāmatas. Man bija iespēja mācīties kopā ar Viju Kaņepi, dramaturgu Jāni Lūsi un daudziem citiem,” dzejniece turpina, atzīdama, ka dzīve viņu lutinājusi, ļaujot atrasties tādā vidē, kurā daudz runāts par literatūru. “Mēs visi kopā sākām darboties arī Rakstnieku savienībā, kur man bija iespēja ieklausīties Ojāra Vācieša dzīves vērtējumā,” piebilst literāte. Latvieši izdzīvojuši vienmēr Lija Brīdaka dzejā joprojām meklē atbildi jautājumam, kas ir dzīve, jo katrā gadu desmitā atbilde uz to skan citādāk. Ja atbildes nav, viņa iesaka paklusēt, ļaujoties vērojumiem. “Dzīvodama Līgatnē, Gaujas krastā, es “kolekcionēju” saulrietus, ar tā krāsām velkot paralēles dzīves notikumu virpulī. Neesmu aizmirsusi arī tās saules blāzmas, kas skatāmas, stāvot Alūksnes ezera krastā. Kopā ar Līgatnes Mākslas studijas dalībniekiem esmu ciemojusies Ates dzirnavās un mēģinājusi griezt dzirnakmeni, lai izjustu sentēvu tikumus. Visvairāk mani pārsteidza plašā saimniecības ēka, kurā izvietoti dažādi darbarīki. Starp tiem es pamanīju arkla lemesi, kuram bija uzlikts ielāps. Mūsu dzīvē ir ārkārtīgi daudz piemēru, kas liecina, ka latviešu tauta ir spējusi neliekties un izdzīvot vienmēr, augstu godājot tautas paražas un tikumus. Šo manis iepazīto pārliecību esmu centusies paust arī dzejā, uzteicot latviešus, kas šobrīd vairs nav savu iedomu pāvi un nespēj bezcerīgi noskatīties, kā varas ērgļi plēš tautas dzīvo garu. Tomēr šodienas sabiedrībā vēl ir daudz negāciju. Joprojām ubags stiepj plaukstu, lai valsts dod viņa nopelnīto. Vai tā notiktu, ja likumus veidotu pēc taisnības? Ir tik daudz dzīvē rodamu piemēru, kas liecina, ka mūs iespējams apmānīt,” secina dzejniece. Par latvieša vietu starp divām pasaulēm viņa runā deviņdesmitajos gados izdotajā dzejoļu krājumā “Divējādi vēji”, kas iznāca neilgi pēc atmodas. Sākusies skriešanās uz Eiropu Literāte atzīst, ka arī viņai nav sveša tiekšanās uz Eiropu, kas sākusies ar īpašu sparu. “Mums nav citas alternatīvas, jo šobrīd esam it kā bez savas vietas, bez stingrām saknēm Latvijas mālā. Mani uztrauc tikai viena problēma - vai mēs, būdama skaitliski maza, bet garā liela tauta, nepazudīsim Eiropas raibumā. Vai esam piemirsuši, kā vienā balsī saucām, lai dod mums brīvību? Mums to deva, bet kā būs tagad, kā būs tālāk,” jautā L.Brīdaka. “Saprotu, ka biznesa vīriem traukšanās uz Eiropas Savienību būs vēl viena iespēja nopirkt “zelta zirgu”, bet man nav skaidrs, kam mums karoga krāsas, ja nedomāsim par Latvijas brīvību,” pauž rakstniece, būdama lepna par savas tautas iztēli un domāšanu. “Laikam neviena tauta nav izsijāta caur tādu zelta sietiņu kā latvieši, bet mēs nekad neiznīksim, ja latvju mātes mūsu mūžus sijās zelta sietā,” uzskata L.Brīdaka, kura vienmēr iepriekš zina, par ko dzejos. No šīs zināšanas iznāk dzeja, ko var nosaukt par publicistisku un intelektuālu. Tāpēc literatūrzinātnieki Liju Brīdaku uzskata par Mirdzas Ķempes dzejas tradīciju kopēju. Viņa savā daiļradē dzīvo ar to pašu sāpi un gavilēm, ar kurām ikdienā. Dzeja uz prozu ir greizsirdīga “Bija izsludināts kriminālromānu konkurss. Pirms tam nekad neko tādu nebiju rakstījusi, bet tobrīd man galvā rosījās kāds drūms notikums. Nolēmu aprakstīšanai to piedāvāt savam svainim Vladimiram Kaijakam, bet viņu tas neieinteresēja. Pagāja vairāki gadi. Manī aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka kriminālajos notikumos valdošā ir cilvēku psiholoģija. Tā es pamazām vērpu šos notikumus un psiholoģiskās attiecības, kamēr lielā steigā izvērpu romānu, iepriekš konsultējoties arī pie jurista, stāsta L.Brīdaka, joprojām sevi uzskatīdama par dzejnieci. “Proza ir pavisam cita literatūras daļa, tāpēc dzeja uz to ir greizsirdīga. Iespējams tāpēc dzeju pēdējā laikā rakstu maz. Turklāt dzejā ne vienmēr visu var pateikt, bet prozai ir vajadzīgs fons. Vairāk jābūt notikumiem, mazāk - cilvēku attiecībām un tamlīdzīgi, tāpēc sākumā uz prozu raudzījos bez mīlestības, lai gan jaunībā bija tāds laiks, kad man gandrīz vienā laikā parādījās dzejolis un stāsts,” viņa salīdzina. Iepaticies rakstīt brīvi “Kāda no Rīgas grāmatnīcām rīkoja tikšanos, uz kuru bija ieradušies arī jaunieši. Vairāki man izteica priekšlikumu uzrakstīt kaut ko par viņu problēmām. Atbildēju, ka neko daudz par šodienas jauniešu problēmām nezinu. Kāda meitene man iedeva dienasgrāmatu, kuru izlasot, pirmajā brīdī biju šokēta. Piesaistīja meitenes raksturs. Tā rezultātā radās grāmata par jauniešiem “Atspēle”,” stāsta prozaiste un neslēpj, ka viņai iepaticies rakstīt brīvi, neņemot vērā nekādas ideoloģijas, nedomājot, kurš būs pozitīvais varonis un tamlīdzīgi. “Mani iepriecināja tas, ka pēc šīs grāmatas izdošanas skolās tiku uzlūkota par savējo,” piebilst autore. Top grāmata par Lilitu Ozoliņu “Šobrīd man nav padomā jaunas ieceres, jo rakstu grāmatu par aktrisi Lilitu Ozoliņu, ko iecerējusi izdot izdevniecība “Nordik”. Pati grāmatas varone vēlējās, lai par viņu raksta. Solījumu devu aktrises Ausmas Kantānes jubilejā. Lilita vēlējās, lai par viņu rakstu tikai es. Pārliecinājos, ka aktrise ir “ciets rieksts”. Varbūt tas tāpēc, ka abpusējām sarunām laiks ir ierobežots, jo Lilita ir aizņemta un, jāteic, grūti atklājas. Darbu pie grāmatas sarežģī arī tas, ka par viņu jau ir rakstīts. Bibliotēkā man iedeva piecas lapas tikai ar to rakstu nosaukumiem, kuros stāstīts par aktrisi. Šobrīd ļoti piņķerīgais darbs tuvojas beigām. Visvairāk baidos no tā, ko, izlasījusi uzrakstīto, par to teiks māksliniece. Būtībā par mākslas pasaules pārstāvjiem rakstīt ir grūti,” atzīst rakstniece. Jāceļ mūsu tautas pašapziņa Sarunas izskaņā Lija Brīdaka atkal godā ceļ latvisko un pašapziņu. “Mums ir ar ko lepoties, bet mēs vēl arvien esam pārāk bikli un kautrīgi. Tā ir slikta īpašība. Mums daudz vieglāk ir bezkritiski pārņemt ārzemju dzīvesveidu, viņu tikumus un netikumus. Kāpēc neparādām, ka daudz ko spējam paši?“ jautā literārā vārda meistare, uzsverot, ka cilvēkiem jāmīl grāmatas. “Ar maizi vien nepietiek. Ar maizi vien nevienai tautai bērni neaug lieli. Latvietim jāpatur prātā, ka viņu spēcina viņa gars,” saka Lija Brīdaka.