Agneses Vārpiņas dienišķā krējuma konsistence

 

Ar Agnesi Vārpiņu tiekamies bārā "Vairāk saules", un, šķiet, šīs vietas nosaukums daudzējādā ziņā atbilst arī Agnesei pašai. Smaidīga un dzirkstoša - viņa labprāt stāsta par savu ikdienu – darbu LNT raidījumā "Krējums... saldais", sestdienu un svētdienu rītiem Radio SWH, kur kopā ar Egonu Reiteru tiek apspriestas brīvdienu „baudas”. Un arī lietām, kas prieku dod pašas ilgi gaidītajos brīvbrīžos.

Lai gan Agneses Vārpiņas vārds tūliņ nav atpazīstams, domājams, ka viņas veikto darbu, vismaz garām skrienot, noteikti pamanījuši, skatījušies, klausījušies un vērtējuši daudzi no mums. Viņai ir ļoti iespaidīgs amatu klāsts - ziņu redaktore Latvijas radio, "Mebiusa ceļa" producente LTV, radio "Easy FM" moderatore, korespondente TV3 raidījumā "Bez tabu", redaktore LNT "Nedēļā", LNT raidījuma "Krējums...saldais" vadītāja un ētera balss radio SWH. Divdesmit četru gadu vecumā Agneses Vārpiņas CV sen jau vairs nav vienā lapā ietilpināms. Viņas darba gaitas sākās sešpadsmit gadu vecumā, Cēsu raidstacijā Agnese izmēģināja spēkus dīdžeja darbā. Pēc tam viņa strādāja visdažādākajās žurnālistikas jomās, lai saprastu, kas padodas vislabāk. Elektroniskajos medijos – radio un televīzijā – piesaistījusi nepārtraukti rosīgā vide, iespēja sekot steidzīgajai notikumu plūsmai un nepieciešamība tajā visā ātri orientēties jeb, kā Agnese saka, prasme labi pārzināt notiekošo. Darbaholiķe? Runājot par ikdienas darba gaitām šobrīd, Agnese atzīst, ka viņas režīms ir diezgan patraks: „Nezinu, cik daudzi cilvēki tam vispār piekristu. Strādāju arī sestdienās un svētdienās – tās principā ir manas smagākās darba dienas.” Sestdien viņa ceļas ap sešiem, dodas uz Radio SWH, lai kopā ar Egonu Reiteru "Reitera ētera šovā" stāstītu par brīvdienu izklaidēm. „Pēc tam kopā ar kolēģiem ejam uz veikaliem izvēlēties tērpus, ar kuriem parādīšos TV raidījumā "Krējums...saldais". Diena turpinās ar sapulci, kurā šo raidījumu saliekam „pa plauktiņiem” un pēc tam ierakstām. Darbs var ieilgt līdz pat deviņiem vakarā. Bet arī tad vēl gribas kaut ko padarīt, jo galu galā tā ir sestdiena! Nākamajā rītā atkal mani gaida radio un vēlāk arī televīzija.” Par īstenu brīvdienu Agnese uzskata pirmdienu. Viņa godīgi atzīst, ka šinī dienā labprāt izmanto izdevību pagulēt, lai atgūtu zaudētos spēkus un ar jaunu sparu nodotos darbiem radio un televīzijā. Zinot, ka Agnese televīzijā ilgu laiku strādājusi aizkadrā, vaicāju, kādas sajūtas pārņem, raugoties uz sevi ekrānā. „Galvenais, lai skatītājiem patīk, kas tad man,” viņa attrauc. „Zvaigžņu slimība vēl nav piemetusies.” Gadās, ka Agnesi atpazīst uz ielas, bet pie tā viņa gan vēl nav pieradusi. Jocīgi liek justies arī draugi, kas, Agnesi ievērojuši ekrānā, velk uz zoba un lūdz autogrāfu. „Nejūtos kā televīzijas seja. Esmu strādājusi ar tik daudzām zvaigznēm jau pirms tam, un liekas, sava veida zvaigžņu slimība izdzīvota kopā ar viņiem. Un šajā profesijā ir tā – ja tu sāc par sevi tīksmināties - „kāds es foršs”, nekas labs nevar sanākt... tikai lielas problēmas. Agnese atzīst, ka, sevi vērojot un vērtējot, ir diezgan paškritiska. „Trīs mēneši kadrā - tas patiesībā ir pats sākums. Tad jau redzēs, kas no manis sanāks pēc kāda laika?!” Saldums un skābums Agnese prāto, ka lielu prieku televīzijas darbā, un ne tikai darbā, sagādā iespēja tikties ar visdažādākajiem cilvēkiem, tai skaitā pasaules mēroga zvaigznēm, mūziķiem. Šādi par tīri sadzīviskām lietām, piemēram, gadījies papļāpāt ar mūziķi Stingu. Taču savulaik strādājot raidījumā "Bez tabu" un tagad "Krējumā" bieži sanākot tikties arī ar vienkāršiem cilvēkiem. „Un bieži vien viņi ir pat iespaidīgāki un iedvesmojošāki par dažiem, kuri katru nedēļu parādās smalko aprindu hronikās,” viņa klāsta. „Mani kaitina, ja kāds saka: „Eh, pie mums jau nekā īpaša nav.” Pie mums ir ļoti daudz labu un talantīgu cilvēku. Dažreiz cilvēks liekas augstprātīgs, domāju – ak, Dievs, nekad mūžā nevarētu viņam pieiet klāt. Bet beigās izrādās, ka viņš ir tik jauks. Reizēm saruna ar cilvēku var dot ļoti daudz pozitīvas enerģijas. Aizeju uz interviju ar Uldi Dumpi un pēc tam visu dienu staigāju smaidīga!” Katrā ziņā gandarījumu sniedz arī iespēja nemitīgi uzzināt ko jaunu, tāpēc darba rutīnu Agnese nepazīst. Taču tāpat kā katrai maizes rikai apkārt ir cieta garoza, tā arī šinī profesijā bez tādas neiztikt. Zinot, ka Agnese radio SWH vēsta par brīvdienu baudām jeb gaidāmajām izklaides iespējam, jautāju viņai par pašas ieradumiem, šos ieteikumus pildot dzīvē. Agnese ieraujas krēslā pavisam maziņa. „Iekritu...” viņa smejot nosaka. „Bet es cenšos,” tūliņ apņēmīgi turpina. „Reizēm aizeju uz vakara pasākumiem, taču līdz gaiļiem tur neuzkavējos. Radio stāstām par izstādēm, kino un citiem līdzīgiem pasākumiem. Tad šīs galerijas ir jāizstaigā, jo mēs ar Egonu uzņemamies ekspertu lomu, un jāzina, par ko runājam. Izstādes – tās man tiešām sagādā lielu prieku. Toties trakākais televīzijas darbā esot pierunāt cilvēkus, kuriem runāt ar medijiem nav pienākums. Tad vienmēr rodas atrunas: „Vai, es neesmu bijis pie friziera, man mājās nav taisīts remonts, un vispār - man negribas.” Otrā pusē atkal ir redaktors, kas neizpratnē prasa: „Kā negribas? Nu zvani, vajag tagad, un viss!” Vaicājot, kā Agnese pati jūtas līdera lomā, jo vairākkārt ieņēmusi redaktores amatu, viņa stāsta, ka visgrūtāk bijis sākumā. Veicot darbu Latvijas radio, to vajadzējis savienot ar studijām, uzņemties lielu atbildību gan savā darbā, gan izvērtēt gados vecāku un pieredzējušāku kolēģu veikumu. „Tā bija laba skola,” viņa stāsta, atceroties vairākas iepriekšējās darba vietas. „Un man paveicies, ka apkārt vienmēr bijuši labi kolēģi.” Par ūdeni, puķēm un māliem Siltākā laikā Agnesi sastapsiet nevis kādā izklaides pasākumā, bet pie jūras ar vējdēli. „Ir cilvēki, kas to turpina darīt arī tagad – padauza ledu ar kāju un burā,” viņa ironizē, pati nodrebinoties – pārāk auksts, lai to darītu. „Es burāju vasarā. Tas ir diezgan sievišķīgi un jauki. Šovasar atvaļinājumā nedēļu nodzīvoju Pāvilostā. Jāsaka gan, ka lielāko daļu tikai gaidīju vēju, jo tas nepūta. Esmu iesācēja, nekādas baigās piruetes nemāku. Taču braukt – jā! Un jūrā tas ir grūtāk nekā kādā upē vai ezerā, reizēm ir nedaudz bail,” viņa atzīst, piebilstot, ka ziemā ūdens prieki tiekot nomainīti ar slēpošanu. Pie Agneses hobijiem savulaik bijusi pieskaitāma floristika un keramika, taču pēdējā laikā tam nav sanācis brīvu brīžu: „Ar "Krējumu" un citiem darbiem visa nedēļa apgriežas ar kājām gaisā. Taču nedēļas vidū tagad man izdevies ieplānot peldēšanu. Regulāri braucu arī uz jūrmalu paskriet svaigā gaisā, jo pilsētā tā pietrūkst.” Bet agrāk gūtās iemaņas floristikā palaikam tiekot izmantotas arī tagad. „Ja man kādam jādāvina ziedi, tad pati cenšos uztaisīt efektīvu ziedu kompozīciju, nevis to pirkt veikalā. Galu galā – ja man pašai ir florista sertifikāts, ir stulbi par to maksāt naudu,” viņa uzskata. Jāpiezīmē, ka Agnese savulaik pabeigusi mākslas skolu un iestājusies lietišķajos, bet apstākļu spiesta, pēdējā brīdī tur studēt pārdomājusi. To vai Agnese sevī jūt īpašas līdera spējas, viņai pašai grūti izvērtēt, taču jāatzīst, ka potenciāls šajā jomā viņai piemīt, turklāt daudz kas no tā vēl neesot izmantots. Jau šobrīd viņa galvā kaļ grandiozus plānus un idejas jaunu ieceru īstenošanai, taču par to runāt vēl pāragri: „Esmu māņticīga, pirms laika to apspriest nevēlos!” Sarunas beigās Agnese atzīst, ka visu laiku nāk smiekli – pie tik nopietnas iztaujāšanas viņa nav radusi. Bet žurnālistiskā intuīcija teic, ka aiz šiem dzirkstošajiem Agneses smiekliem ir labi paslēpies stingrs raksturs, apņēmība un noteiktības bruņojums. Taču nobeigumā viņa negaidot pārsteidz, klusi atzīdama: „Īstenībā esmu ļoti kautrīga un mulstu...”


Apskati arī citus rakstus par šīm tēmām:

Citi lasītāji iesaka


Šeit tiek apkopotas TVNET ziņas, kuras lasītāji visvairāk ir pārpublicējuši portālā draugiem.lv un facebook.com. Autorizējieties facebook un draugiem, lai redzētu, kas interesē Jūsu draugus.

Reklāma