Rīdziniece Vera Bartoševska kopš 1972. gada strādā par Ārzemju mākslas muzeja sabiedrisko attiecību nodaļas galveno speciālisti. Viņa ir izstāžu kuratore, lektore un ekskursiju vadītāja.
Atklāj radniecību ar Kurzemes hercogu (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pētot miniatūru glezniecības kolekciju, 1984. gadā Vera Bartoševska negaidīti atklāja pārsteidzošus faktus par savas dzimtas ģenealoģiju. Izrādījās, ka viņa ir Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona pēcnācēja. Veras vecmāmiņas vecmāmiņa bija hercoga mazmeita Luīze.
Rīdzinieces tēvs ir cēlies no Vulfiusu lielās dzimtas. Vera un viņas brālēns, kura ģimene dzīvo Jaltā (Ukraina), ir vienīgie Bīronu atzara pēcnācēji Austrumeiropā. Pārējie dzimtas locekļi mīt ASV, Kanādā, Austrālijā, Rietumeiropā. Rundāles pilī 1990. gadā Vera pirmo reizi satikās ar princi Ernstu Johanu Bīronu, bet vēlāk – ar citiem slavenās dzimtas locekļiem.
Savu atklājumu jūs uzskatāt par nejaušību vai loģisku sakritību?
– Es domāju, ka liktenis man bija lēmis nokļūt Ārzemju mākslas muzejā nevis mākslas mīlestības dēļ, bet lai uzzinātu visu par saviem senčiem. Kad biju pievērsusies miniatūru kolekcijas izpētei, pie mums ieradās Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, kurš gribēja dažus portretus atlasīt izstādei.
Izmantoju izdevību un pajautāju, vai Rundāles pils bibliotēkā ir grāmata par Vidzemes muižnieku Johanu Reinholdu Patkulu. Viņa portrets glabājas ārzemju mākslas muzeja miniatūru kolekcijā. Biju informēta, ka mans radinieks Voldemārs Vulfiuss 19. gadsimtā par šo personību ir rakstījis. Piepeši Imants Lancmanis sacīja, ka Vulfiusa uzvārds esot pazīstams, jo viņš ir hercoga Bīrona pēctecis. Rundāles pils muzeja direktors man ieteica Akadēmiskajā bibliotēkā sameklēt rakstu krājumu "Jahrbuch des Baltischen Deutschtums", lai izlasītu Vācijā dzīvojošā Gerharda Vulfiusa publikāciju par hercoga Pētera Bīrona dzīvi un ciltskoka līnijām. Tas mani ļoti ieintriģēja, jo zināju, ka Gerharda tēvs un mans tēvs ir brāļi.
Vai, lasot materiālu, jums radās nojauta, ka esat uz pēdām svarīgam atklājumam?
– Grāmatā ieraudzīju hercoga sievas Benignas Gotlības miniatūru, kuras analogs glabājas Ārzemju mākslas muzejā. Paraksts zem attēla liecināja, ka mākslas darbs ir piederējis Katerīnai Vulfiusai (dzimusi grāfiene Sologuba) un tagad atrodas Gerharda Vulfiusa kolekcijā. Katerīna ir mana vecmāmiņa, kuru nekad neesmu redzējusi, jo tēvam, kad es piedzimu, bija jau 60 gadu. Pēkšņi atcerējos, ka mana māte neilgi pirms nāves 1983. gadā bez jelkāda iemesla vairākas reizes atgādināja: "Neaizmirsti, ka tava vecāmāte bija grāfiene Katerīna Sologuba!" Es brīnījos, jo šis uzvārds man neko neizteica.
Ar milzīgu aizrautību pievērsos grāfu Sologubu līnijai un tajā pašā grāmatā atradu hercoga Bīrona mazmeitas Luīzes portretu. Nu vairs nebija nekādu šaubu par Vulfiusu un Bīronu tiešu saistību. Turpmākais pētījumu process kļuva daudz vieglāks.
Cik dziļā pagātnē sniedzas jūsu ciltskoka pētījumi?
– Vienu līniju esmu noskaidrojusi līdz pat 9., bet citu – līdz 15. gadsimtam. Dzimtā ir bijuši vācieši, poļi, krievi, zviedri, itālieši, ukraiņi, grieķi, tatāri, lietuvieši, mongoļi, bet latvieši gan neparādās. Lai gan pastāv hipotēze, ka hercoga Bīrona īstā māte bijusi Kurzemes latviete, dokumentāli fakts nav apstiprināts. Trijās paaudzēs mūsu ģimenes sarunvaloda ir krievu. Varbūt šķiet dīvaini, bet es nerunāju vāciski – tikai lasu. Esmu diplomēta angļu valodas filoloģe un mākslas vēsturniece. Savulaik tiekoties ar brālēnu – juristu un mākslas kolekcionāru Gerhardu Vulfiusu –, sazinājāmies angliski.
Tikpat pamatīgi esmu izpētījusi arī mātes dzimtas – poļu muižnieku Bartoševsku – atzaru un tagad par to zinu nesalīdzināmi vairāk nekā mani vecāki. Tēvs un māte nebija oficiāli precējušies, tāpēc man ir mammas uzvārds, ko saglabāju arī pēc laulībām.
Kā reaģēja dzīvesbiedrs, uzzinot, ka jūsos rit "zilās asinis"?
– Kad padomju laikā precējāmies, vīram pavēstīju, ka radu man nav, jo par saviem senčiem tikpat kā neko nezināju. Tagad dzīvesbiedrs joko, ka piepeši ir uzradies simtiem radinieku. Tā ir taisnība, lai gan tuvākas attiecības man ir tikai ar Jaltas brālēna ģimeni. Starp citu, viens viņa dēls ārēji ir ļoti līdzīgs hercogam Bīronam. Gerhards Vulfiuss un viņa māte ir miruši, bet ar dažiem ārzemju radiem deviņdesmitajos gados sāktā sarakste ir pārtrūkusi.
Pastāstiet, lūdzu, vairāk par savu tēvu!
– Vairāku paaudžu Vulfiusu dzimtas vīrieši kā tipiski vācu kultūras pārstāvji ir absolvējuši Tērbatas (Tartu) universitāti. Arī mans tēvs – ārsts homeopāts. Mamma ar viņu iepazinās Rēzeknē, kur abi tolaik dzīvoja. No vecākiem tēvs bija mantojis Salnavas muižu. Tajā jau izsenis atrodas skola. Esmu tur bijusi, lai iztaujātu ciema vecākos iedzīvotājus, un apmeklētu vecmāmiņas kapu. Sarunās ar vietējiem uzzinu arvien jaunus faktus.
Jūs esat veikusi apjomīgu pētījumu, kas aptver vairākus baltvācu vēstures gadsimtus. Cik labi būtu to ieraudzīt apkopotu grāmatā!
– Esmu par to domājusi, bet vēl nav pienācis īstais laiks, jo pētījumi turpinās. Man gribētos uzrakstīt dokumentāli precīzu, kultūrvēsturiski nozīmīgu darbu, jo manas dzimtas pagātnē ir krustojušies vairāku laikmetu svarīgākie notikumi. Tas ir ļoti nopietns uzdevums. Zināšanas, kas mani ir bagātinājušas pētījumu procesā, pašlaik izmantoju, divās skolās mācot kultūras vēsturi.
***
Interesanti
Vera Bartoševska – par grāmatām un sevi
- "Ja kāds grib iepazīt manu dvēseli, tad jāizlasa Aleksandra Dimā romāna "Grāfs Monte Kristo" nodaļa "5. septembris". Tajā atklājas mana būtība."
- "Brīnišķīgākā un vismīļākā grāmata man ir Astrīdas Lindgrēnas "Kalles Blūmkvista piedzīvojumi"."
- "Noteikti nevarētu iztikt bez Jaunās Derības. Ik reizi to pārlasot, man atklājas aizvien lielāki dziļumi.