Dodoties uz viņa māju un dziednīcu "Beverīnas" Raunā, kas atrodas vēsturiskā Tanīsa kalna pakājē, domāju par J. Zālīša personību – cilvēku, kurš ir gan vajāts un pelts, gan apbrīnots. Kāda viņa skolniece teica, ka J. Zālīša padarītā novērtējums Latvijā būtu daudz lielāks, ja viņa darbības un pētniecības lauka uzskaitījumā nebūtu vārda seksopatologs. Šī iemesla dēļ pat daudzi ārsti un psihoterapeiti uz J. Zālīša spējām un sasniegumiem raugās ar aizdomām un pat nopēlumu. Žurnāla "Transoloģija" galvenā redaktore Aija Tula – Rijkure raksta: "Pravieši savā zemē un tautā sava mūža laikā ne vienmēr tiek cienīti, bet pieminekli tiem ceļ tikai pēc krietna laika un vēlīnas atskārsmes. J. Zālītis pieminekli sev jau uzcēlis ar dziedināšanas spējām, ar savu psihoterapijas skolu, publikācijām, lekcijām un grāmatām." J. Zālītis uzdrošinās. Jau 20.gs. 70. gados viņš kļuva par vienu no ievērojamākajiem psihoterapeitiem Latvijā. Pirmais padomju laikā runāja par dzimumdzīves jautājumiem un izdeva grāmatu "Mīlestības vārdā". 2001 gadā iznāca viņa sestā grāmata - "Mīlestības mācība. Dzimumdzīve", kurā viņš skaidro sublimāciju jeb seksuālās enerģijas pārvēršanu garīgajā. Tagad, rakstot savu septīto grāmatu - "Hipnoterapija", J. Zālītis cenšas vietām apstrīdēt un vietām papildināt psihoanalīzes pamatlicēja Zīgmunda Freida pētījumus. Hipnoterapijas visums "Beverīnu" māju terapijas jeb Zaļajā zālē kuras kamīns. J. Zālītis, gaidot ciemiņus, tajā nepārtraukti uztur liesmu deju, malku piemet arī hipnoterapijas seansa laikā. Zaļajā zālē ir neliels altāris. "Tas domāts kristīgiem cilvēkiem, kas griežas pie manis pēc palīdzības," apsēzdamies savā darba krēslā, saka J. Zālītis. Viņš pats četrus gadus studējis kristīgo hipnoterapiju un atzīst, ka tāpat kā Dievs ir mīlestība, arī hipnoterapiju veicot, cilvēkam jābūt mīlošam: "Tā var būt māksla vai mūzika, jo hipnoterapeitam ir jārada šīs mākslas izjūtas sabiezinājums, uz ko pacients reaģē." Te viņš piemin Zilā kalna jeb Melno Martu, kurai nebija augstas skolas, bet tikai intuīcija un sirds izglītība: "Hipnozes seansus viņa veica tieši tāpat kā es, pati reizēm iemigdama, jo, būdams ar pacientu vienādā stāvoklī, viņu varu labāk izjust. Zilā kalna Martai līdzīgās vārdotājas savā izpratnē dziļi pazīst cilvēka psiholoģiju. Marta savu dēlu izglāba no dzeršanas un izskoloja par mācītāju. Gaišreģe Vanga bija akla, bet viņa cilvēku redzēja. Arī es labāk redzu pacientu, kad strādāju ar aizvērtām acīm. Nezinu, varbūt es pats to iztēlojos, bet mērķī trāpīt sanāk." Pie sienas blakus kamīnam redzami vairāki ierāmēti J. Zālīša darba novērtējuma diplomi. Starp tiem arī šis, kas apliecina J. Zālīti kā 21.gs. izcilu personību. Pašlaik Latvijā viņš ir vienīgais, kam piešķirts šis tituls. Šo faktu ārsts komentē hipnotiskā mierā: "Gan jau bez manis būs arī citi..." un stāsta, ka līdz ar goda nosaukumu saņēmis enciklopēdiju, kurā ir apraksts par viņa pētījumiem. "Es nezinu, bet par visu savā mūžā paveikto varbūt arī esmu to pelnījis. Līdz šai dienai no vēža esmu izārstējis 168 cilvēkus. Laikam par to nosaukumu arī dabūju," sakarības meklē J. Zālītis. Viņš atšķir mapi ar aprakstītām lapām un galvas smadzeņu zīmējumiem: "Gribu parādīt, ko mēs abi ar dēlu Pēteri darām... tas praktiski ir jaunatklājums." Jūtams, J. Zālītis lepojas, ka dēls ir viņa darba turpinātājs, jo, stāstot par pētījumiem un atklājumiem, ārsts nerunā vienskaitlī, bet uzsver – mēs. "Te ir zīmējumi un pieraksti kā mūsu smadzenes uztur tonusu, kas nāk pa retikulāro formāciju1. Te ir seksuālās pārsātinātības likuma zīmējums. Tas ir Freida psihes modelis, bet viņš tajā nebija iezīmējis agresiju. Freids par seksualitāti uzskatīja tikai libido2, bet tas tā nav, jo seksualitāte sastāv arī no agresijas," pārliecinātā mierā runā J. Zālītis. Paskaidrojošos attēlus grāmatai "Hipnoterapija", kā arī vizuālo materiālu savām iepriekšējām grāmatām J. Zālītis zīmējis pats. Viņš rāda cilvēka attīstības spirāles izvērsumus, kā no bērnības nonākam līdz briedumam. Ārsts ir pārliecināts, ka, bērnam piedzimstot, viņā seksualitāte nepastāv, kā Freids to kādreiz esot domājis. "Vēlāk rodas slēptā seksualitāte, tad nāk paaugstinātas seksualitātes laiks, kad cilvēks izdara kļūdas. Seko kritiskā robeža, un cilvēks kļūst nobriedis. Te ir mūsu apziņa, mūsu morāle vai virsapziņa. Pašizpratne izaug morālās vērtībās. Divi pasaules kari un tas, ko redzējām padomju okupācijas laikā, bija tikai agresija, bet tagad visādos veidos uzliesmo libido. Tie abi ir graujoši. Te parādīts, kā top mīlestība – pirmais, var teikt, hipnotiskais aplis. Romantiskā mīlestība ir ļoti vāja un ievainojama, var izjukt. Kad cilvēks nonāk morāles telpā, tad tā jau ir pilnbrieda mīlestība, kas cilvēkus tur kopā, un laulība izjukt vairs nevar." J. Zālītis zīmējumos rāda, ka mums visiem ir tikai nomods, miegs un sapnis. Viņš runā par cilvēkiem, kuriem smadzenēs morālā telpa nav attīstīta, tādēļ tie parasti kļūst par noziedzniekiem: "Ir arī tādi, kam šī telpa ir attīstīta, bet nav piepildīta. Šie cilvēki bija tie, kuri ticēja gaišajai nākotnei un pieņēma visu, ko viņiem iepotēja. Vēl ir arī hipnotiskais stāvoklis, kurā mēs nonākam, kad esam aizrāvušies. Visu laiku domājām, ka hipnoze ir miegs, bet atklājām, ka tas nav miegs. Kad veicam hipnoterapijas seansus, mēs uzbudinošo domu saturošo kūlīti pāršķeļam un noslēdzam no smadzeņu garozas. Šādā gadījumā ir tieksme aizmigt, bet mēs neļaujam to darīt. Šāds process notiek arī teātrī vai koncertā, kad cilvēks ir atslābis un relaksējies. Par to jau esmu ziņojis vairākās konferencēs," uzmetis skatienu kamīnam, J. Zālītis sakārto lapas mapēs. "Hipnoterapija" būs populārzinātniska mācību grāmata, ko autors raksta mums katram. Ieturējis pauzi un iedzēris malku zāļu tējas, J. Zālītis mierīgi, pārliecinoši saka: "Es neesmu Freida piekritējs, jo viņš daudz ko no patiesības noliedza. Vairāk piekrītu Jungam. Lai gan viņš strādāja kopā ar Freidu, jautājumā par seksualitātes nozīmi psihisko sarežģījumu izcelsmē abiem radās domstarpības. Jungs seksualitāti uzskatīja tikai par vienu no primārajiem cilvēka rīcības dzenuļiem." Hipnoterapija un vīrusi J. Zālītis pašlaik eksperimentē ar hepatītvīrusiem. Ārējos vīrusus, piemēram, kārpas, papilomas3 vai jostas rozi, esot iespējams izārstēt vienā hipnozes seansā. Ārsts domā, ja vīrusi ķermeņa ārpusē tik viegli padodas ārstēšanai, tad kāpēc gan lai tie nepadotos ķermeņa iekšpusē. Varbūt nepieciešami tikai vairāk seansi: "Smadzeņu tumšās šūniņas atrod vīrusu un to praktiski nokauj. Varu nosaukt vairākus gadījumus, kur hepatīts izārstēts bez medikamentiem. Ārsti arī zina, ka bieži vien organisms pats sāk cīnīties ar šiem vīrusiem. Ar hipnozes seansu tam var piepalīdzēt, ļaujot tumšajām šūniņām meklēt un atrast vīrusus, izstrādājot organismā pretspēku. Esam strādājuši arī ar C hepatīta vīrusu un visai veiksmīgi. Infekciologi, protams, mums vēl netic un diez vai arī ticēs, kamēr salīdzināšanai nebūs vesela grupa izārstēto. Nezinu, vai to visu paveikšu, bet dēls mācās un ceru, ka viņš to izdarīs. C vai B hepatīta ārstēšana ar zālēm iznāk ļoti dārgi. Bet mums to ārstēšana ir zinātniskais darbs, tāpēc visus pieņemam bez maksas." Runājot par šaušalīgo HIV vīrusu, ārsts atklāj limfocītu uzdevumus organismā kā bišu dzīvi stropā. "Tas ir pavisam cits vīruss. Ar hepatīta vīrusiem cīnās B limfocīti, bet T limfocītiem ir izlūku loma, kas svešķermeņus organismā atrod. HIV ir tāds vīruss, kas nokauj šos izlūkus. B limfocīti spētu HIV iznīcināt, bet tie to nepazīs. B limfocīti organismā ir vesela armija, tie tūlīt iet uzbrukumā un iznīcina...arī vēzi tai skaitā." Mellenes pret vēzi... Ārsta ētika neļauj J. Zālītim nosaukt savu pacientu vārdus, bet Soniju viņš vārdā sauc droši. Paciente viņam to atļāvusi, pateicoties par izārstēšanu no vēža pēdējā stadijā: "Viņai bija palicis dzīvot tikai pāris nedēļas. Sonija pie manis atbrauca kā večiņa, bet pēc izārstēšanās izvērtās par skaistu sievieti. Viņa stāvēja uz nāves sliekšņa, bet mājās divi mazi bērniņi. Tagad Sonija ir vecmāmiņa." Pirmais, ko J. Zālītim izdevās izārstēt, bijis kāds vīrs no Dobeles. Dēls viņu atvedis un teicis, lai dara ko grib, jo ārsti viņu vairs neoperē un arī pats slimnieks to negribot. "Pēc tam šis vīrs nodzīvoja vairāk nekā 20 gadus," sava pacienta likteni atceras ārsts. J. Zālīša no vēža izārstētajiem cilvēkiem visiem bijusi viena vaina – vēzis izejas zarnā. "Katrs vēzis ir citādāks, un katram nepieciešama citādāka ārstēšana," apgalvo ārsts un atceras, ka toreiz vēl nebija uzcelts "Gaiļezers", kad viņš visu to sācis: "Slimniekiem gatavoju melnā balzama kokteili. Tā sastāvā ir mellenes, kas satur pretvēža vielas. Tā kā ziemā melleņu nebija, tad izmantojām melno balzamu." Pastāvīgi ciemiņi ārstam Raunas dziednīcā ir dzērāji un azartspēļu upuri. Runā, ka no azartspēlēm nevar izārstēt, bet J. Zālītis apgalvo: "Pēc viena seansa viņš spēļu mājai iet ar līkumu." Narkomānus ārsts nepieņem lomku dēļ: "Tās ir šausmīgas sāpes, kas lauž visu ķermeni. Reiz vienu biju paņēmis, bet viņš naktī ar galvu sienu izsita. Vispār hipnoterapijas seansi narkomāniem dod labus rezultātus. Lai narkomānus ārstētu, vajadzīgs stacionārs, jo ārstēšana ir ilgstoša." Sublimēšana uz ģenialitāti "Sekss valda pār pasauli, tāpēc bērni jāsublimē uz ģeniālām nodarbēm, modinot viņos talantus. Seksualitātes pamatlikums ir pārņemt smadzenes un psihi. Ja seksuālo enerģiju pārvērš garīgajā, tai ir tāda pati tieksme pārņemt smadzenes un psihi," secinājis ārsts. Pie viņa vesti skolēni, kas, neapzinoties savu talantu un spējas labi mācīties, nonākuši pretrunā gan ar vecākiem, gan pasauli." Manam dēlam izdevās kādu puiku, kuru meta ārā no skolas, padarīt par teicamnieku. Viņš ar šo skolēnu strādāja divus vai trīs mēnešus. Gadījies, ka vecāki atbrauc pie mums uztraukušies, ka bērns vairs neko citu nedara kā tikai mācās. Tādēļ jau šos seansus veicam, lai bērni kļūtu par personībām." Ārsts uzskata, ka no intuīcijas var veidot domu balsi, atmodinot iztēli un senču pareģošanas spējas: "Mūsu tālajiem senčiem kalendāra nebija. Notikumi dabā bija jāpareģo. Mūsu smadzenēs vēl šī vieta ir iekšā. Kā atšķirt melus no patiesības? Šīs lietas saliekam vienā rindiņā – smadzeņu labajā puslodē, jo smadzeņu puslodēm ir dažādas funkcijas. Ja labajā puslodē ir mūzikas centrs, tad kreisajā ir skaitļi - matemātika. Labā puslode vienmēr diriģē kreiso." "Sestā simfonija" J. Zālīša autobiogrāfiskais romāns "Sestā simfonija" iznāks gandrīz vienlaikus ar grāmatu "Hipnoterapija". "Tur būs lasāmas ļoti interesantas un arī briesmu lietas," monotoni mierīgā balsī saka ārsts un stāsta, kā aizbraucis uz tundru, kur viņu noķēris šamanis: "Viņam vajadzēja sava darba turpinātāju. Šamaņa sieva dzemdēja tikai meitenes, bet sievietes par šamani nedrīkst būt. Zinādams, ka man var dzimt tikai puikas, šamanis savu prasmi uzticēja man. Jau toreiz hipnozi biju iemācījies. Pie manis tundrā mednieki nāca ārstēt radikulītu. Mednieki cēlās augšā ar smaidu, bet šamanis krūmos bija skatījies, ka man ir iedzimtas dotības. Tā būs viena no interesantākajām vietām manā grāmatā." Kā otru interesantāko ārsts min atmiņas par bērnību, kad desmit gados viņam nācies ņemt šauteni rokā, lai aizstāvētu māti: "Mūsu mājai, desmit kilometrus no Raunas uz Smiltenes pusi, uzbruka krievu iznīcinātāji. Tie apšāva ievainotos padomju armijas karavīrus. Hospitālis bija tālu, un neviens negribēja uzņemties lieku klapatu. Šie iznīcinātāji bija arī izvarotāji. Viens no viņiem uzbruka manai mātei. Rijas augšā biju paslēpis kāda nošauta vācieša snaipera šauteni. Tā es māti izglābu." J. Zālītis grāmatā raksta par psihoanalīzes mācību laiku Tomskā. Viņš uzskatīts par politiski nedrošu. "Vairākas reizes kārtoju iestājeksāmenus, punkti pietika, bet netiku uzņemts. Nejauši filharmonijā satiku Švarca kundzi, kura izrādījās Freida skolniece. Viņa ievēroja manu aizraušanos ar Bēthovena sesto simfoniju un prasīja, ko es Tomskā darot. Stāstīju savas bēdas par augstskolu. Viņa lika atnākt rīt un apsolīja, ka augstskolā mācīšos. Švarca kundze man piedāvāja nodarboties ar psihoanalīzi. Profesors Jevgeņijs Larins mācīja hipnoterapiju. Pie tās arī paliku." J. Zālīša dziednīcu Raunā apmeklējuši tūkstošiem cilvēku. Nedēļas nogalē pie ārsta uz pieņemšanu jāpierakstās rindā. Viņš nolēmis dziednīcas pagalmā izveidot baseinu ar krāsainām ūdensrozēm. Savukārt apkārt tam - rožu krūmi, kas radīs brīvdabas meditācijas lauku. Apstiprinot blakus esošā Tanīskalna senču svētnīcas klātbūtni, J. Zālītis stāsta, ka, rokot baseinu, atrasti akmeņi: "Tos pāršķeļot, parādījās tūkstoš gadu vecs ogles apaugums."q retikulārā formācijanervu šķiedru un norobežotu nervu šūnu grupu tīklveida sakopojums galvas smadzeņu stumbra centrālajā daļā. Libido – dzimumdziņa papilomalabdabīgs epitēlijaudu audzējs – kārpveida izaugums mutes dobuma, rīkles , barības vada u.c gļotādā