Tā kā Herberta Cukura dzīves pēdējie divdesmit gadi pagāja Dienvidamerikā, kur viņš arī gāja bojā, Ziemassvētkos no Rīgas lidostas devāmies uz Sanpaulu, lai tiktos ar vecāko vēl dzīvo Cukura dzimtas pārstāvi – Gunāru un, iespējams, arī ar citiem viņa ģimenes locekļiem. Mūsu plāns bija izstaigāt visu Herberta Cukura Dienvidamerikas dzīves posmu un maksimāli precīzi atainot to topošajā filmā. Tādēļ pabijām Sanpaulu, Riodežaneiro, Santusā un Urugvajas galvaspilsētā Montevideo. Sarunās ar Cukura bērniem un mazbērniem centāmies izjust un saprast viņu kā cilvēku.

Ceļš pie ģimenes

Pēc tam, kad mūsu lidmašīnas riteņi, pieskārušies Guerlos starptautiskās lidostas skrejceļam, ar prieku sajūtam Dienvidu puslodes decembra silto dvašu. Sekojot Herberta Cukura vecākā dēla Gunāra instrukcijām, ar aviokompānijas autobusu dodamies uz otru lidostu, kas apkalpo iekšzemes reisus un atrodas tikai pusstundas attālumā no Rivjera Paulista jeb ekskluzīva rajona pilsētas pievārtē, kur dzīvo Cukura dēli Gunārs un Herberts juniors.

Kongonjas lidostā kāpjam taksometrā un cenšamies sava galamērķa adresi ieskaidrot taksistam, kurš, paldies Dievam, prot pāris vārdu angliski. Ņemot vērā to, ka taksista zināšanas par megapoli beidzas pirms Rivjera Paulista sasniegšanas, no viņa mobilā tālruņa zvanām Gunāram. Viņš izskaidro, kur mums jānokļūst. Pēc aptuveni trīsdesmit minūšu brauciena šķērsojam apsardzes kordonu un apstājamies pie ēkas ar norādīto adresi Sanpaulu jaunās ūdenskrātuves malā. Gunārs sagaida, ļoti sirsnīgi apskaudams, un, lai gan iepriekš esam kontaktējušies tikai telefoniski, jūtos kā atbraucis pie sena drauga.

Liepājas puika

Par Herbertu Cukuru var stāstīt daudz. Viņš bija lidotājs, viens no slavenākajiem aviācijas popularizētājiem. Vistālākais un nozīmīgākais bija viņa 1937. gadā veiktais lidojums uz Tokiju.

Taču viss sākās skaistā Latvijas piejūras pilsētā. Mazais Herberts piedzima 1900. gada 17. maijā Liepājā, Zirgusalā. Amatnieka, mehāniskās darbnīcas īpašnieka Jāņa un Annas Cukuru ģimenē. 1919. gada martā viņš kā brīvprātīgais iestājās Latvijas armijā un iesaistījās Brīvības cīņās. Par parādīto drosmi un varonību jauneklim 1920. gada februārī piešķīra seržanta pakāpi. Beidzoties Atbrīvošanas karam, Cukurs iestājās karaskolas virsnieku kursos. Tos beidzot, viņš saņēma leitnanta dienesta pakāpi un pārcēlās uz nesen izveidoto aviācijas divizionu.

1921. gada septembrī ieskaitīts aviācijas skolas lidotāju kursā, līdz novembrim viņš veic nepieciešamo pārbaudes lidojumu stundu skaitu un kļūst par lidotāju novērotāju. 1923. gada janvārī viņš tiek paaugstināts par virsleitnantu un nosūtīts uz 1. iznīcinātāju nodaļu. Viņš lido ar vācu trofejlidmašīnu Focker D VII.

No 1925. gada janvāra līdz 1927. gada novembrim Cukurs dzīvo Liepājā un dienē jūras aviācijā. Vēlāk, jau darbodamies aviācijas pulkā Rīgā, dzīvo tā sauktajā Baltajā muižā Iļģuciemā.

Sapnis par Gambiju

Herberts Cukurs bija ne tikai labs lidotājs, bet arī talantīgs aviokonstruktors. Pirmais, kurš Latvijā uzbūvēja zemplāksni jeb lidmašīnu, kurai spārns atrodas zem fizelāžas. Tās aerodinamiskās īpašības bija tik izcilas, ka ar vecu 10 zirgspēku motocikla motoru varēja sasniegt ātrumu 80 km/h. 1928. gadā viņš ar to izlidoja zem Liepājas Karostas tilta.

Ar savu nākamo lidmašīnu C-3, kas aprīkota ar vecu un norakstītu, paša rokām atjaunotu 80 zirgspēku Renault motoru, Cukurs devās lidojumā uz Kurzemes hercogistes bijušo koloniju Gambiju. Sākotnēji šis pasākums neguva plašu ievērību. Renault motora kaprīžu dēļ ceļojuma laikā viņš trīs reizes piedzīvoja piespiedu nosēšanos ārkārtīgi nepateicīgā reljefā, arī kalnos. Tikai pateicoties savai meistarībai, Cukurs saglabāja lidmašīnu gandrīz neskartu. Šis piedzīvojums tika atspoguļots Latvijas medijos, Cukura neticamās izglābšanās kalnos un pie iezemiešiem – kanibāliem ir viens no galvenajiem tābrīža sarunu tematiem. Tauta ziedo naudu un nopērk lidmašīnai jaunu, spēcīgāku Gepsys firmas motoru, ar kuru lidotājs atgriežas mājās. Spilves lidlaukā viņu sagaida apsveicēju pūlis, valsts prezidents, kara ministrs un Triju Zvaigžņu ordenis. Lidotājam piešķir kapteiņa dienesta pakāpi un uzdāvina Bukaišu muižu.

1933. gadā pēc lidojuma uz Gambiju, Cukurs tiek uzņemts Pasaules aviācijas līgā. Viņu sāk dēvēt par latviešu Lindenbergu vai latviešu Čkalovu. Ar šo lidojumu Latvijas vārds tiek ierakstīts aviācijas vēsturē.

Pasaules aviācijas līgas biedrs

Panākumu spārnots, Herberts Cukurs nolemj veikt aviācijas vēsturē vēl nebijušu pārlidojumu Rīga–Tokija–Rīga. Lai to realizētu, viņš būvē jaunu lidaparātu C-6. Šoreiz darbs veicas raitāk, jo viņu atbalsta gan valsts, gan privātas organizācijas.

1936. gada oktobrī sākās aviācijas vēsturē pirmais pārlidojums, kas garāks par zemeslodes apkārtmēru ar distanci 48 000 kilometru. Tā laikā angļu koloniālās administrācijas dēļ C-6 gandrīz iet bojā, un Cukurs nepilnas divas nedēļas pavada komā, jo, glābdams kādu iezemiešu meitenīti, atdevis savu pēdējo hinīna devu. Ceļojumam seko līdzi teju vai visa pasaule. Reportāžas par to publicē ne tikai Jaunākās Ziņas, bet arī ārvalstu mediji. Katrā valstī, kur nolaižas Trīs zvaigznes, Cukuru sagaida augstas vietējās amatpersonas.

Līdz šim maz runāts par vēl vienu ceļojumu, ko viņš veica kopā ar savu kundzi Mildu. Tas bija brauciens uz Palestīnu un atšķirībā no iepriekšējiem tika veikts ar auto. Tas sākās Anglijā, kur pāris iegādājās pavecu automašīnu. Cauri Spānijai un Ziemeļāfrikai, ar plīvojošu Latvijas karodziņu uz auto priekšējā spārna un uzlīmi LR uz aizmugurējā, abi iepazina Sahāru, sasniedzot arī Jeruzālemi. Šā brauciena nopietnību līdz galam izpratīs tikai rallijreida Parīze–Dakara dalībnieki. Jāpiebilst, ka tas tika veikts ar nepilnpiedziņas auto, šķērsojot teritorijas, kurās risinājās aktīva karadarbība. Apmeklējis Kristus piemiņas vietas, caur Turciju viņš veiksmīgi atgriezās Eiropā un nokļuva mājās.

Par Cukura ceļojumiem tapuši trīs darbi: Mans lidojums uz Gambiju, Mans lidojums uz Japānu un Starp debesīm un zemi. Interesanti, ka pirmos divus ir pierakstījis Vilis Lācis, kurš tolaik strādāja Jaunākajās Ziņās.

Bumbvedēja konstruktors

Cukura aviokonstruktora talants, protams, nepalika neievērots. C-6 tika pārtaisīts par pikējošu bumbvedēju C-6 bis, Latvijas gaisa spēki īsi pirms okupācijas pieņēma to bruņojumā un pasūtīja Cukuram 12 lidmašīnas. Tajā laikā pikējošie bumbvedēji ir tikai valstīm ar visattīstītāko kara aviāciju, starp tām nav nevienas Latvijas kaimiņvalsts.

Ienākot padomju karaspēkam, par Cukura lidmašīnām un aviokonstruktora talantu ieinteresējas krievi. C-6 bis tiek iemēģināts, taču nav īsti saprotams krievu ģenerāļiem. Aviokonstruktors tiek izsaukts uz Jakovļeva konstruktoru biroju Maskavā, bet Cukurs izvairās no sadarbības, atgriežas Bukaišu muižā, ko viņš jau pārdēvējis par Lidoņiem, un pievēršas lauksaimniecībai. Būdams krievu interešu objekts, Cukurs netiek pakļauts represijām un saglabā dažas privilēģijas, ieskaitot personisko auto.

Lido arī bez licences

Kad Vācija kapitulē, Cukurs kādu laiku dzīvo Marseļā, bet 1946. gadā pārceļas uz savu sapņu zemi – Brazīliju. Tur viņš sāk dzīvi no jauna un Riodežaneiro izveido laivu nomātavu. Uzbūvē vairākus, jau Francijā izgudrotus un veiksmīgi pārdotus ūdensvelosipēdus jeb, kā pats saka, riteņlaivas, kas nodrošina ģimenei iztiku. Kopā ar dēlu Gunāru iegādājas norakstītu lidmašīnu amfībiju un atjauno to.

Viņš kļūst par vairāku lidmašīnu īpašnieku, sāk ražot riteņlaivas un kuterus uz gaisa spilvena Flightkraft, nodibina ūdenslīdēju un ūdensslēpotāju skolas un atver peldošo restorānu. Saņem vairākus piedāvājumus pārdot savu ienesīgo uzņēmumu, taču atsakās to darīt.

Neilgi pirms nāves gaisa kuģotājam tiek atņemta lidotāja licence – viņš bija vienīgais, kurš, par spīti aizliegumam, kopā ar kādu žurnālistu pārlidoja slaveno Marakanas stadionu tā atklāšanas dienā, kad Urugvaja spēlēja ar Brazīliju. Nākamajā dienā žurnālista uzņemtā stadiona fotogrāfija parādījās presē un licence zuda. Tiesa gan, Cukurs nespēja nelidot. Pēdējā dzīves posmā viņš to vienkārši darīja paslepus. Atmiņas glabā bērni

Savu ceļojumu pa Dienvidameriku sākām ar Sanpaulu, kur dzīvo Cukura vecākais dēls Gunārs, neticami ņiprs savā septiņdesmit piecu gadu vecumā. Tur padzīvojuši, devāmies pie viņa māsas Antinejas Doloresas uz Riodežaneiro. Kopā bijām visās vietās, kur kādreiz mitusi viņu ģimene. Interesanti, ka tajā vietā, kur kādreiz atradās viņu pirmā mājvieta, pirms divpadsmit gadiem uzcelta Svētās Doloresas baznīca, turklāt tās īpašnieki neko nav zinājuši par Cukura ģimeni.

Vēlāk ģimene pārcēlās uz dzīvi Santusā, bet nu jau daudzus gadus mīt Sanpaulu. Tur joprojām dzīvo šīs ģimenes pārstāvji – Cukura dēli Herberts juniors un Gunārs ar ģimenēm, mājās, kuras atrodas pāris metru attālumā viena no otras.

Herbertam Cukuram ir tikai viens dēls no pirmās laulības, kurš pašreiz dzīvo Latvijā. Otrajā laulībā ar sievu Mildu dzimuši vēl trīs dēli un meita, kuri mīt Dienvidamerikā. Fantastiski jauki un gaiši cilvēki, kuri par savu tēvu runā ar lielu mīlestību, tieši tāpat kā par Latviju. Tās nedēļas laikā, ko tur pavadījām, iepazinām gan viņus, gan Herberta Cukura daudzos mazbērnus. Bērni joprojām sarunājas latviešu valodā, mazbērni gan vairs ne. Kā īpašu dārgumu meita Antineja Doloresa mums rādīja latviešu tautastērpu, ko viņai mantojumā atstājusi nu jau aizsaulē aizgājusī māte. Tas kā piemiņa no dzimtenes joprojām tiek glabāts nākamajām paaudzēm. Bērni un mazbērni vēl šodien labi atceras Cukura dzīves pēdējos gadus un mīl viņu no visas sirds.

Ceļojuma laikā satikām daudzus cilvēkus, kuri Cukuru ir pazinuši personīgi. Savācām atmiņas un liecības, bijām ēkā, kur viņš gāja bojā. Uzzinājām, ka četrdesmit gadu laikā kopš Cukura nāves tur nav notikušas lielas pārmaiņas un īrnieki šajā namā ilgi neuzturoties.

Mūsu uzdevums tagad ir atklāt patiesību ne tikai par te aprakstītajiem Cukura dzīves posmiem, bet par viņa mūžu visā tā garumā.