Jāatzīst, ka skursteņu tīrīšana lielākajai daļai sabiedrības asociējas ar melnu, sodrējainu darbu, uz kādu būtu spējīgs ikviens, kam nav bailes uzrausties uz jumta. Vēl, izdzirdot vārdu “skursteņslauķis”, mēs iztēlojamies vīrieti melnā fraciņā ar zelta pogām, kurām pieskaroties laime garantēta! Kā tad šīs lietas – netīro un smuko – apvienot vienā profesijā? Ko īsti dara skursteņslauķi un kāds ir viņu arods mūsdienās, TVNET vēlējās atklāt projektā “Eksperiments”, izaicinot personu, kas ne reizi nav tīrījusi dūmeni.

Lai “Eksperiments” būtu dzīvelīgāks, profesijā iejusties aicinājām cilvēku, kura ikdiena aizrit uz skatuves, nevis uz jumta. Cilvēku, kurš mazliet arī baidās no augstuma, bet ne nosmērēt darbā rokas. “Ziniet, uz skatuves esmu iejuties visdažādākajās lomās, bet par skursteņslauķi vēl neesmu tapis. Kaut gan Miedziņam jau bija jāprot lidināties pa gaisu,” uz mūsu piedāvājumu smejoties atbild aktieris Jānis Jarāns. “Bet kāpēc ne? Patiesībā jau man ir arī bailes no augstuma, bet nekad jau tās nepārvarēšu, ja nemēģināšu tām skatīties acīs! Esmu ar mieru!”

Foto: Ingars, TVNET

Realizēt “Eksperimentu” mums talkā nāca Latvijas Amatniecības kamerā diplomēti skursteņslauķu amata meistari no firmas “Skursteņmeistars”. Firmas līdzīpašnieku Gunti Brakmani arī ļoti ieinteresēja “Eksperimenta” ideja. “Jā, tas ir interesanti, kad cilvēkiem atklājam kādas mums līdzās pastāvošas profesijas. Iespējams, ka tas ir veids, kā lauzt sabiedrībā pastāvošus stereotipus vai maldīgus uzskatus arī par skursteņslauķu profesiju,” pauž Guntis Brakmanis.

Kā izrādās, firma “Skursteņmeistars”, kura darbojas teju jau desmit gadus, pieder vairākiem skursteņslauķiem, kuri savu amatu pārmantojuši no paaudzes paaudzē. “Kā jau parasti notiek – neviens nevēlas iet savu tēvu pēdās. Turklāt sabiedrība vienmēr uzskatījusi šo amatu par tādu kā klauna darbu. Netīru un kā analogu sētnieka darbam, kas nebūt tāds nav. Jā, mēs visi pirms tam strādājām citās jomās – kā pavāri, bārmeņi, bet redziet, kā dzīvē notiek – visi ceļi ved uz Romu un nu mēs esam atpakaļ savā tēvu profesijā,” emocionāli stāsta Guntis Brakmanis. “Es savu darbu mīlu, novērtēju tā nozīmīgumu un veicu no sirds! Un maldīgs ir uzskats, ka skursteņslauķi vien patīra skursteni smukā formiņā un punkts! Mūsu atbildība ir daudz lielāka.” Ar lielu interesi sākām “Eksperimentu”, lai iepazītu šo profesiju tuvāk. Nenoliegšu, ka mazliet uztraucos par šajās dienās uznākušo vēju un sniegputeni. Vai tas maz ļaus eksperimentēt? “Tā nav problēma, mēs darbojamies visos gadalaikos. Turklāt šonedēļ mums ir jātīra kāds skurstenis Vecrīgas sirdī, kurš nedrīkst gaidīt labāku laiku, tā ka tiekamies vien norunātajā dienā, lai arī kāds laiks būtu,” telefona sarunā manas bažas kliedina Guntis.

Sacīts – darīts, un agrā rīta stundā kopā ar aktieri Jāni Jarānu dodamies uz “Skursteņmeistara” biroju. Jarāns ir mazliet noguris, jo iepriekšējā vakarā bijis jāvada kāds firmas pasākums. “Tas nekas, es esmu pieradis un varu vēl vairāk. Ko solu, to arī izpildu,” centīgi man atbild Jānis. “Skursteņmeistara” birojā mūs uzņem draudzīgi un, pirms sākam pielaikot Jāņa darba tērpu, tiekam arī instruēti par profesiju un darba drošību. Jarāns klausās ar lielu interesi, kā arī uzdod daudzus jautājumus pat par vissīkākajām profesijas detaļām. Izrādās, ka skursteņslauķi ne vien tīra skursteņus un apkures ierīces, bet arī tos uzstāda, montē, izgatavo no dažādiem materiāliem. Un, kas visbūtiskākais, viņi ir arī tie, kuri pārbauda dūmvadus un ventilācijas sistēmas, sastādot atbilstības aktus to izmantošanai gāzes apkurei, kamīniem un ventilācijai. Ugunsdrošība ir viņu rokās. “Nereti sabiedrībā uzskata, ka par to visu var atbildēt būvnieki, bet tas tā nav. Jā, mēs jau protam vien kliegt tad, kad deg, bet pirms tam jau par to visu neaizdomājamies...”skumji pauž Brakmanis. “Kaut vai tāda būtiska lieta, ka skurstenis jātīra reizi gadā, tiek vienmēr piemirsta!”

Un nu jau laiks piemērīt formu, kas, jāatzīst, Jarānam piestāv pat ļoti un der kā uzlieta. “Hmm, nu smuki jau gan,” paveroties spogulī, tīksminās Jarāns.

Uzzinām, ka pēc brīža jau jādodas ceļā, jo darbs gaidāms uz kāda Vecrīgas jumta. “Vai, ka tik tas nav visslīpākais jumts visā Vecrīgā. Cerams, ka man stāvēs līdzās iesācēja veiksme,” mazliet nedroši pauž Jarāns. Taču nav laika baiļoties, un aktieris jau tiek iepazīstināts ar skursteņslauķa darba piederumiem.

Ceļā uz Vecrīgu uzzinām, ka par īstu skursteņslauķi jau nevar kļūt tā uzreiz – tas ir ilgs laiks: trīs gadi zeļļa amatā un tad vēl tikpat, lai varētu kārtot klasifikāciju un tapt par skursteņslaucītāju meistaru. Tas nebūt nav tik vienkārši!

Dodoties uz darba vietu cauri Vecrīgai, novērojam: cilvēki tic skursteņslauķa nestajai laimei, jo garāmgājēji patiešām bieži steidz pieskarties mūsu “Eksperimenta” varoņu pogām. Kad Jarāns jautā Guntim, no kurienes šis mīts radies, Guntis smaidot skaidro: “Nu padomājam paši... Ja tev ir sabojājies skurstenis, tev nav pavarda. Ja nav pavarda, nav kur pagatavot ēdienu ģimenei. Visi īgni, nosaluši, nepaēduši un nelaimīgi... Un tad ierodas vīriņš kā no pasakas un visu vērš par labu!” Kā atzīst skursteņslauķi, ir bieži gadījies pat pamest citus darbus vai svētku dienās doties kādam palīdzēt. “Tu taču nevari sēdēt siltumā, ēst vakariņas un domāt, ka kāds tajā pašā laikā salst un nav paēdis... To neļauj sirdsapziņa,” skaidro skursteņslauķis Oskars.

Skurstenis, kuru būs jātīra, atrodas teju septiņu stāvu mājas augstumā. Kad dodamies pa trepēm uz jumta izeju, pat domās nepieļāvu skatu, kāds mums visiem pavērās... Lai tiktu uz jumta, jālien cauri mazai, šaurai lūciņai. Bet tas vēl nav viss! Lai tiktu līdz lūciņai, jāpakāpjas uz bāra krēsla atzveltnes. To ieraugot, Jarāns sastingst un mazliet neapmierināts, bet smejoties jautā: “Kurš to visu izdomāja???” Jāatzīst, ka arī pati nebiju ko tādu gaidījusi, bet ko padarīsi – jālien vien būs! Lai reālāk atspoguļotu izjūtas, kā arī jums “Eksperimentu” atklātu bildēs, uz jumta līdām arī mēs ar fotogrāfu.

Tiklīdz uz jumta izlīduši abi skursteņslauķi, rokas pretī tiek sniegtas Jarānam. Un pārsteidzoši veiksmīgi ātri pazib vien Jarāna kājas un viņa balss jau dzirdama uz jumta. “Eu, ir ok. Nav tik traki. Lien tik augšā,” palūkojies pa lūku, pavēsta Jarāns. Kad uz jumta tikuši visi, skursteņslauķi novelk drošības striķus un karabīnes, lai, turoties pie tām, varam pārvietoties pa jumtu.

Skārda jumts ar sniega kārtiņu ir teicama vieta kur paslidināties, tāpat arī jumta forma ir bīstama šādām nejaušām izklaidēm. Kad skursteņslauķi parādījuši veidu, kā visdrošāk pārvietoties, Jarāns mēģina. Sākotnēji gan nedrošie soļi līdzinās pīles dejai uz ledus, bet jau pēc dažām minūtēm Jānis šķiet iemanījies. Lai tiktu līdz vajadzīgajam skurstenim, esam spiesti balansēt starp dažādiem šķēršļiem, tostarp neskaitāmām antenām un vadiem.

Jarāna solis, jāatzīst, ir diezgan tramīgs, kas ir saprotami, zinot viņa bailes no augstuma. Vajadzīgajā virzienā sanāk paiet garām arī vairākiem jumta logiem. “Hei, paskat, plika meitene!” virzoties garām vienam no tiem, mums uzsauc Jarāns. “Tā jau te patiesi var zaudēt līdzsvaru!”

Nākamais pārbaudījums ir paša skursteņa tīrīšana un pārbaude. Jānim nu laiks vienam rāpties pa trepītēm, kas piestiprinātas skursteņa sāniem. Ticis augšā, viņš saka: “Skats no šejienes ir burvīgs, bet manas bailes laikam tomēr ir stiprākas. Bet es turēšos vīrišķīgi, kas man jādara?” Skursteņslauķi dod norādījumus, no kuriem daļu Jarāns drosmīgi arī izpilda.

Skatoties uz Jāni, saprotam, ka būs jau gana vienas dienas piedzīvojumiem, tāpēc ļaujam iesākto darbu nepabeigt un rāpties lejā. Skursteņslauķi sirsnīgi aplaudē no dūmeņa nokāpušajam Jarānam. “Mēs zinām, ka tas nav viegli, bet cepuri nost, Janka, par drosmi!” sveic skursteņslauķi. “Un par godu tavam pirmajam skurstenim mums ir tradīcija – jādzer šampanietis!”

Un te nu mēs esam Vecrīgas sirdī uz jumta, kopā ar īstiem skursteņslauķiem malkojot šampanieti! Ko lai saka, laikam varen veiksmīgs būs nākamais gads! Un, kā izrādās, šis gads ir zīmīgs arī pašiem skursteņslauķiem, jo šogad aprit 270 gadi, kopš pastāv skursteņslauķu amatbrālība Latvijā!

Dodoties lejā no jumta, Jarāns atzīst, ka mugura jau slapja no bailēm, tomēr skursteņslauķi Jāni uzslavē par drosmi mēģināt un izturību. Lai gan Jarāns tomēr nespētu būt skursteņslauķis, viņš atzīst, ka, pateicoties “Eksperimentam”, guvis nenovērtējamu pieredzi un krāšņus iespaidus. “Ja senāk arī biju starp tiem, kas skursteņslauķa darbu uzskata par vajadzīgu, bet ne īpaši sarežģītu, tagad saprotu, ka tas ir vien mīts! Aiz smukās formas nēsāšanas slēpjas smags fizisks darbs. Tā ir arī milzīga atbildība, ko viņi nes uz saviem pleciem. Un tomēr viņiem ir arī kāda privilēģija, jo viņi ir kā putni! Mēs ikdienā ejam kā skudras, līku muguru un zemē nodurtām acīm, kamēr viņiem ir iespēja skaisto Rīgu aplūkot no augšas. Un tas ir kas vārdos neaprakstāms... Arī man uz brīdi savas bailes aizmirsās, kad ieraudzīju šo ainavu!”

Jāņa ieguvumi, piedaloties „Eksperimentā”>: 1. Piedzīvojums, ko citādi nesaņemtos pats izmēģināt; 2. Pieredze, kas liek citādāk skatīties uz skursteņslauķu darbu, to vairāk cienīt; 3. Jauni, draudzīgi paziņas šajā lauciņā.

Jarāna atklājumi Skursteņslauķiem vienmēr ir visas durvis vaļā. Šo tēlu mīl cilvēki. Tas ir ļoti, ļoti atbildīgs darbs, uz kuru nav spējīgs kurš katrs. Profesija, kas mūsdienās ir ļoti jāciena un jāievēro viņu brīdinājumi, ieteikumi. Profesija, kas prasa arī lokanību un fizisku spēku. Viņiem ir tā privilēģija redzēt to, ko mēs neredzam. To skaistumu no putna lidojuma.

Mīļš paldies Jānim Jarānam par drosmi un pacietību! Sirsnīgs paldies Latvijas Amatniecības kamerā diplomētajiem skursteņslauķu amata meistariem Guntim, Oskaram un Ādolfam. Lai sokas darbs arī turpmāk!