Feldmane top par stjuarti (149)

Jāatzīst, ka šī profesija neaprobežojās vien ar graciozu defilēšanu lidmašīnas salonā – lai Feldmane varētu doties lidojumā, viņai bija jāpabeidz nopietni kursi par cilvēku glābšanu lidmašīnas evakuācijas un ugunsgrēka gadījumā. Caur ūdeni un uguni Ivetai nācās iziet, lai beigās dotos savā pirmajā lidojumā ar “airBaltic” kā stjuarte!

Pēc TVNET lasītāju ierosinājuma nākamā, kuru izraudzījāmies sociālajam projektam “Eksperiments”, bija stjuartes profesija. Kura meitene gan bērnībā nav sapņojusi kļūt par stjuarti, kas strādājot apceļo vai pusi pasaules! Arī šodien mēs bieži uzskatām, ka lidmašīnas apkalpojošā personāla darbs nav nemaz tik grūts un to varētu katrs otrais. Protams, izvēle ir ikvienam, bet vai patiesi šī profesija ir tik elementāra, kā šķiet vairumam no mums, mēs noskaidrosim “Eksperimentā”, stjuartes profesijā izaicinot uzņēmēju Ivetu Feldmani.

Iveta Feldmane sabiedrībā jau pazīstama kā atraktīva un enerģiska sieviete, tāpēc arī šis izaicinājums viņai šķita interesants un gana piemērots. “Es arī kā vairums meiteņu sapņoju, ka varētu reiz strādāt kā stjuarte. Stjuaršu pievilcības oreols ir milzīgs. Tomēr augot apzinājos, ka tas nebūt nav tik viegli – būt visu laiku projām no mājām. Taču tagad, kad man reāli tiek dota šāda iespēja, es ar prieku pieņemu izaicinājumu!” telefona sarunā nopriecājas Iveta Feldmane. “Man pašai ir interesanti, vai to spēju, turklāt, domājams, tas man pavērs pavisam citu pasauli!”

Lai realizētu “Eksperimentu” un Ivetai tiktu dota iespēja pastrādāt par stjuarti, aviosabiedrība “airBaltic” nodrošināja iespēju mācīties kopā ar topošajiem stjuartiem. Praktiskās nodarbības notika “Ķeizarmeža” baseinā un lidostas teritorijā esošās “Oxford aviation” akadēmijas telpās.

Kad „airbaltic” vadība iepazīstināja ar kursu programmu - ka būs ne vien jālec baseinā un jāglābj cilvēki, bet arī jācīnās ar ugunsgrēku, kas izplatīsies lidmašīnas salonā, mēs zvanījām vēlreiz un pārjautājām, vai Iveta patiesi ir gatava šim piedzīvojumam. Tomēr Iveta nelika vilties un sagatavošanās prasības uztvēra kā bonusu, lielisku dzīves pieredzi. “Tas taču ir burvīgi. Tā ir iespēja, kas citkārt tā arī būtu palikusi aiz slēgtām durvīm,” secina Feldmane.

Runāts, darīts - un norunātajā dienā mēs jau ar pirmajiem gaiļiem (plkst. 06:30) tiekamies “Ķeizarmeža” baseinā, kur Ivetai jāapgūst izdzīvošana uz ūdens un cilvēku glābšanas pamatprincipi. Pirmais uzdevums - savas peldēšanas prasmes demonstrēšana, kas Ivetai bija tīrais nieks, jo jau kopš bērnības viņa peld labi. Taču visiem kursantiem ar drēbēm un glābšanas vestēm bija jālec ūdenī, kas izskatījās visai amizanti!

“Nu jums būs slapjo kreklu parāde,” nosmejas Iveta un, aizspiežot degunu, droši ielec baseinā. Tā viens pēc otra ūdenī pazūd visi topošie stjuarti, kuri ar spilgtajām vestēm uz pleciem no malas atgādina tradicionālās koši dzeltenās vannas pīlītes. Kad visi apraduši ar apstākļiem un vidi, noskan trenera svilpe, dodot startu vingrojumiem.

Pirmais vingrojums ūdenī bija slīkstoša cilvēka glābšana, velkot viņu aiz zoda. Pēc tādā veidā nopeldētiem diviem baseiniem topošie stjuarti apguva ķermeņa siltuma saglabāšanas metodes, tostarp draudzīgi saķeroties elkoņos. “Ciešāk, ciešāk! Nu kā riktīgi dancotāji,” studentus strikti izrīko treneris. “Paceliet kājas augstāk! Turiet, turiet – vēl jāiztur divas minūtes!” Visi paklausīgi izpilda treneru striktos rīkojumus.

Nākamais uzdevums bija “vilcieniņš”, kurā visi cits aiz cita rindiņā nopeldēja vēl pāris baseinu. Lai gan dažiem topošajiem stjuartiem šis vingrinājums šķita kā atrakcija, treneris nosvilpjoties visiem lika ievērot nopietnu attieksmi pret mācībām.

“Es sajutos kā īsta studente, treneri ir profesionāli un lieliski izklāsta, kas darāms. Bija mazliet neērta sajūta, ka jāpeld ar visām drēbēm, bet saprotu, ka tas ir nepieciešams, lai mācības būtu pēc iespējas reālākas,” pēc nodarbībām baseinā iespaidos dalās Feldmane. „Man bija ļoti interesanti!”

Nākamais treniņš - lidostas teritorijā, kur atrodas speciāla mācību ēka topošajiem aviatoriem. Koledžā atrodas gan lidmašīnu detaļu, gan pilna salona maketi, kuros tad arī noris mācības.

Iesākumā treneri ar topošajiem stjuartiem atkārtoja teoriju, bet pēcāk praksē tika rādīts, kā tad kas darāms. Pirmais, ar ko bija jātiek galā, bija lidmašīnas durvis, kuras pareizi jāatver, jāaizver, un evakuācijas brīdī jāprot pareizā tehnika pēc pilota pavēlēm. Tālāk sekoja virsspārnu izejas durvju izcelšana, kuras patiesi nesver maz.

“Jā, stjuartēm ir jābūt tomēr fiziskajai sagatavotībai,” procesu vērojot, spriež Iveta. “Iesākumā šķiet - kas tur liels, pagriez pareizos kloķus, ar varu rauj tik vaļā durvis un viss, tomēr nē, te katrā gadījumā ir cita tehnika, kurā ir nepiedodami kļūdīties.” Kā jau paredzams, izmēģinot roku praksē, gandrīz visi kā viens aizmirst, kas īsti jādara, un tehnikas vietā ielavās kāre lietot spēku. Tomēr, to darot vēlreiz un vieglāk, viss sanāk labāk.

Iveta ļoti uzmanīgi savus mācību biedrus vēro no malas, un, kad kārta pienāk pašai, drosmīgi dodas to izmēģināt. Ar dažām kļūdiņām, tomēr Ivetai viss izdodas, un no treneriem par durvju atvēršanu, virsspārnu izejas durvju izcelšanu Iveta saņem uzslavu: “Malacis!” Pēc šīs prakses Iveta secina: “Viss jau ir realizējams, protams, spēks ir vajadzīgs, nenoliedzami. Vienīgais, ko vēl iedomājos, kā šīs visas enerģiskās kustības var veikt stjuartes apspīlētajos svārciņos? Tas gan tā dīvaini...”

Nākamais mācību etaps norisinās uz piepūšama trapa, imitējot evakuāciju. Mācībnieki tiek saģērbti speciālos ugunsdrošos kombinezonos, un tad jau tiek dots starts procesu piedzīvot praksē. Veicot treneru ierādītās kustības, visi pa vienam šļūc lejā. Novērtējuši sekmes, treneri pieprasa žiglāku evakuāciju.

“Tagad jums būs jāšļūc lejā ātrāk – ar lēcienu un citam aiz cita, jo atcerieties, ka jums ir dotas deviņdesmit sekundes, lai evakuētu 120 pasažierus!” brīdina treneri. Un nu tik sākas jautrība: spiedzot un kliedzot visi kā zirņi no pāksts viens aiz otra izbirst no lidmašīnas. Tomēr treneri pieprasa vēl vienu atkārtojumu un bez atrakciju parka sejas izteiksmes. Jā, otrajā reizē jau viss notiek kā kinofilmā.

“Un tagad priekšā vien cīņa ar uguni. Jums būs pareizi jānosaka iespējamā ugunsgrēka vieta un jāveic precīzas un pareizas darbības, lai to ātrāk novērstu. Tas nebūs viegli, tāpēc esiet uzmanīgi un atcerieties visu, ko mācījāmies,” iesaka treneris. Pirmā apmācība - degoša cilvēka dzēšana.

Treneris aizdedzina lupatu lelli, un visiem studentiem pēc kārtas jānodzēš liesmas uz „cietušā” ķermeņa. Šis uzdevums mazliet satrauc arī Ivetu, bet, pārjautājusi treneriem, kā pareizi jāņem ugunsdrošais materiāls un kā jādzēš, Iveta ar uzdevumu tiek galā lieliski! „Galu galā katru dienu tev nav jāsaskaras ar degoša cilvēka dzēšanu!” smejoties secina Iveta.

Pēcāk seko uzdevums, kur topošajiem stjuartiem, darbojoties grupās, jāapdzēš ugunsgrēks, kas radies lidmašīnas salonā. Nepārspīlēšu, bet, jo lēnāk darbojās kāds no grupas biedriem, jo vairāk telpa piepildījās ar dūmiem. Palaikam pat viss kļuva necaurredzams un apkārtējie sāka nervozēt. Jāsaka, ka Ivetai viss bija pretēji – viņa brīžiem bija pat pārāk žiperīga un, rīkojoties lielā ātrumā, darbus netīši atņēma pārējiem grupas biedriem. Iveta ar saviem apgriezieniem prasīto paveica ļoti veicīgi.

Kā „saldais ēdiens” kursu noslēgumā bija veselas ugunsgrēka situācijas imitācija. Lidmašīnas salonā tika nodzēsta gaisma un tas piepildīts ar dūmiem. Visiem pa pāriem bija jādodas telpā, jāatrod maskas un ar vienu lukturīti uz diviem jāspēj pēc iespējas ātrāk sameklēt divus paslēpušos bērniņus – šoreiz gan sivēna un lelles izskatā.

„Šis uzdevums bija ļoti reāls. Sākumā pat sabīsties mazliet, jo dūmi, tumsa un tas, ka zini, ka jāsteidzas, liek tev uz brīdi sastingt. Bet tad jau saproti, ka tās ir mācības, un sāc reaģēt. Es gan nezinu, kas ar mani notiktu, ja kas tāds dzīvē atgadītos. Un tev jāsaglabā vēss prāts un jāglābj bērni... Tas nepavisam nav vienkārši,” pēc uzdevuma stāsta Iveta. „Bet vispār vienreizēji, ka ir šāda vieta, kur topošajiem studentiem trenēties. Tas ir ļoti nepieciešami. Arī man šī informācija bija ļoti noderīga, kaut gan ceru, ka man dzīvē nenāksies augstu gaisā virināt lidmašīnas durvis!”

Mācībās pagāja visa diena, kuras beigās no informācijas un iespaidu pārbagātības pat mēs ar fotogrāfi sajutāmies sagurušas, tomēr Ivetā vēl dega dzirksts, viņa gāja kā atspere, jo nu jau priekšā bija viņas pirmais lidojums stjuartes lomā.

Aviokompānija „airBaltic” jau nākamajā dienā nodrošināja mums iespēju eksperimentēt reisā uz Oslo, plkst. 06:40. No rīta, stāvot lidostā, Ivetu gandrīz nepamanām, jo viņa, tērpusies formā, izskatās kā stjuarte, kura šeit strādā jau vairākus gadus. Nenoliegšu, viņai piestāv! Un kopā jau dodamies uz iekāpšanu lidmašīnā, kas dosies uz Oslo.

„Mani jau mājinieki mīļi ķircināja, kad mājās uzmērīju stjuartes formu un pie spoguļa centos iejusties savā jaunajā profesijā. Ja godīgi, esmu uztraukusies, jo tā nav izklaide un nekāda tematiskā ballīte. Man šorīt būs jāstrādā kā īstai stjuartei,” pirms iekāpšanas lidmašīnā emocijās dalās Feldmane. „Bet nenoliegšu – ir patīkami!”

Žigli iepazinusies ar komandu, Iveta jau steidz veikt pirmo uzdevumu - laipni sasveicinās ar reisa pasažieriem. Un jau pavisam drīz mēs paceļamies. Laipnas stjuartes Elita un Inga Ivetu instruē par tālākajiem uzdevumiem – Ivetai biznesa klases pasažieri jāpacienā ar dzērienu, jāpiedāvā prese, kā arī jāpasniedz mitrās salvetes rokām. Ekonomiskajai klasei tiek izdalītas ēdienkartes.

„Ja kāds guļ, vai man jāuzbāžas ar karti vai ne?” apmulsumā Ivetai rodas komiski jautājumi. Mūs arī pārsteidz neliela turbulence, kas Ivetas darbam pieliek papildu slogu – ēdienkaršu pasniegšana jāveic, graciozi cenšoties noturēt līdzsvaru. „Man brīžam likās, ka patiesi kādam iekritīšu klēpī,” pēcāk smejas Iveta.

Un tad jau seko pirmie pasūtījumi, un Ivetai turbulences apstākļos, balansējot ar paplāti, uz kuras ir šampanieša glāzes, jāiet apkalpot pasažierus. Kad veiksmīgi tikusi galā ar šo uzdevumu, Ivetu jau gaida nākamais: instrukcijas nolasīšana latviešu un angļu valodā. „Neizskatās, ka viņa to darītu pirmo reizi,” klausoties Ivetas izpildījumā, nosaka stjuarte Elita. „Laikam talants!”

Vispārsteidzošākais moments bija Elitas uzaicinājums ieiet pie pilotiem un pajautāt, vai viņi ko nevēlas. „Jā? Man patiešām būs iespēja tur ieiet?” pārsteigumu neslēpj Iveta. „Tas gan būs pirmo reizi!” Piloti, ieraugot Feldmani, sasmaidās un uz viņas jautājumu laipni atbild: „Principā mēs jau neko nevēlamies, bet, ja jau mums jauna un smuka stjuarte, labi – gribēsim kafiju!”

Un nu Ivetai jāpasniedz pilotiem, kuri stūrē lidmašīnu, kafija. „Kā izrādās, tur slēpjas vesela māksla, kā jāpasniedz pilotam dzēriens vai ēdiens. Tas nav tik vienkārši! Tu nedrīksti veikt nekādu lieku kustību vai izdot skaņu, kas jebkādi varētu satraukt vai novirzīt pilotu no darba,” stāsta Feldmane. „Jaunums bija arī tas, ka katrs pilots ēd citu ēdienu, ja nu gadījumā viens no tiem ir saindēts. Tur ir sava uzvedības etiķete. Piloti un pasažieri ar stjuartiem dzīvo atsevišķu dzīvi.”

Kad piloti veiksmīgi apkalpoti, notiek ēdienu pasniegšana arī pasažieriem. Tuvojoties galamērķim, stjuarte Elita saņem no pilota ziņu: „Tā kā prakse nokārtota, varam dot iespēju būt līdzās nolaišanās brīdī.” Piloti Ivetai dod iespēju sēdēt pilotu kabīnē lidmašīnas nosēšanās brīdī! Neticami, bet dažreiz sapņi piepildās – šādas emocijas Ivetas sejā nebija noslēpjamas. „Fantastiski...” Iveta vien paspēja piebilst.

Pēc lidojuma „airBaltic” komanda Ivetai pasniedza darbinieku sagatavotu dokumentu, kas apliecina, ka Iveta ar visiem pienākumiem tikusi galā veiksmīgi, kā arī novēlēja veiksmi tālākajā karjerā.

Stjuarte Elita par Ivetas darbu: „Iveta ir ļoti enerģijas pilns cilvēks ar ātrām reakcijas spējām, kas ļoti noderētu arī šajā darbā. Viņa ir ļoti pozitīva un smaidīga, kas patīk cilvēkiem, un tas ir ļoti būtiski uz lidmašīnas klāja. Strādājot ar Ivetu, jutu viņas atsaucību un lielo mācīties gribu. Šķiet, ka viņa vēlas apgūt visu, kas vien vēl nav skaidrs šajā dzīvē. Patiešām bija prieks sadarboties! Un, ja man jautā, vai viņa derētu šai profesijai, viennozīmīgi – jā!”

Ivetas Feldmanes pārdomas pēc „Eksperimenta” - Kad mēs izdzirdam vārdu „stjuarte”, pirmais, ko domājam, ir kolorīts prototips no filmas „Noķer mani, ja vari!”. Visas glītos tērpiņos, dāmīgas, bet jau pirmajā mācību dienā, kad lēcu ar drēbēm baseinā, man šis priekšstats mainījās.

- Mācības bija ļoti noderīgas. Tās ir pietiekami universālas, kas noderēs arī, iespējams, man pašai dzīvē, kaut gan ceru, ka nebūs jādzēš degoši cilvēki.

- Stjuartes forma ir nepieciešama. Tava gaita un uzvedība izmainās, kad uzvelc šauros svārciņus. Tas daudz ko dod.

- Svarīgs ir fiziskais spēks, ratiņi vien, kas jāstumj pa salonu, ir 60-80 kg, tie nereti ir jāstumj pretleņķī. Fiziski grūts darbs uz kājām, ne katrs to var izturēt.

- Stjuartei vajadzīgais tonuss jāgūst gluži vai uz pasūtījuma. Tas, ka neesi gulējusi vai ir slikta pašsajūta, nevienu neinteresē. Tev ir jāsmaida, jābūt laipnai, lai pasažieri jūtas labi.

- Brīnos, kā stjuarts visu var atrast pa tām daudzajām metāla kastītēm lidmašīnas salonā. No malas šķita, viņi to spēj pat ar aizvērtām acīm!

- Grūtības bija ar pasažieru uzrunu, jo nesaproti, kādā valodā pie viņa vērsties. Stjuartes to pateica uzreiz, uzmetot īsu skatienu pasažierim.

- Stjuartēm ir svarīgi darboties komandā. Katram ir sava loma, tomēr viens uz klāja paliek līderis, kam jāpakļaujas.

- Tagad, kad lidošu, es savas vēlmes izteikšu skaļi un skaidri, jo pati jutu, cik brīžam grūti sadzirdēt.

Mīļš paldies Ivetai Feldmanei par drosmi un pacietību un sirsnīgs paldies aviosabiedrībai "airBaltic" par iespēju eksperimentu realizēt dzīvē. Paldies saprotošajiem treneriem un draudzīgajam stjuaršu kolektīvam!