Nākamais, kuru vēlējāmies jums atklāt projektā „Eksperiments”, bija rotkaļa amats. Ļaudis ir greznojušies jau sensenos laikos: rotas kalpojušas gan kā statusa apliecinājums, gan kā dāvana tuva cilvēka iepriecināšanai. Arī mūsdienās nevaram iztikt bez skaistumpriekšmetiem, vienalga, vai tas ir dimants gredzenā, vai arī kalta senlatviešu bronzas rota. Tāpēc arī vēlējāmies iepazīt tuvāk tos, kas mūsdienās rada rotaslietas, un uzzināt, kā no parasta materiāla top mākslas darbs.

Piemērots kandidāts "eksperimenta trusīša" lomai mums šķita LNT seja, pavārs Mārtiņš Sirmais, kurš pašlaik savu zelta talantu atklāj ēdiena gatavošanā un nedziestošā optimismā. „Jā, kāpēc gan ne? Man vienmēr patīk darīt to, ko vēl ne reizi neesmu izmēģinājis, turklāt, ja rezultātā taps kas noderīgs un jauks, tas ir forši!” uz aicinājumu piedalīties „Eksperimentā” atsaucīgi reaģē Mārtiņš Sirmais.

Lai realizētu „Eksperimentu”, mums talkā nāca viesmīlīgā Straupju ģimene, kuras uzvārds jau ne vienam vien Latvijā asociējas ar viņu darinātajām daiļajām rotaslietām. Lai gan ģimenes uzņēmuma veikaliņš atrodas pašā Vecrīgas sirdī, par „Eksperimenta” vietu tika izraudzīta Straupju ģimenes darbnīca Siguldā. „Būs vien jābrauc ciemos, lai izmēģinātu, kā tas ir - izkalt rotaslietu. Darbnīca ir tā vieta, kur dzimst rotaslietas, tāpēc viss jāsāk no šejienes,” aicina rotkaļu ģimenes galva, rotu autors Vitauts Straupe.

Straupju ģimene Latvijā jau pazīstama ar savām kaltajām rotaslietām, kuru dažādība ir neizmērojama. Ļaut vaļu fantāzijai - katrs šeit var rast ko savai gaumei! Tādas domas radās, ienākot Straupju ģimenes darbnīcā. „Rotas ir mana sirdslieta, nu jau dzīvesveids. To sāku profesionāli darīt pirms 28 gadiem,” izrādot darbnīcu, par savu profesiju stāsta Vitauts. „Šodien bez šīs nodarbes nemaz nespēju iedomāties savu ikdienu. Tas ir interesants darbs, jo tuvu saistīts arī ar vēsturi, ko pētām senlatviešu rotu radīšanai.”

Darbnīca ir ļoti mājīga, tās nelielā telpa mazliet pat atgādina vietu, kur rosās rūķi pirms Ziemassvētkiem. Telpā ir tik daudz interesantu lietu, ka acis tā vien šaudās, lai paspētu iepazīt katru no tām... Un tomēr, lai arī šeit mantu un rīku ir daudz – katram ir sava vieta, savs kaktiņš. Ieraugot mani vērojam kādu instrumentu, kas tā vien atgādina biedējošo zobārsta urbi, Vitauts steidz skaidrot: „Jā, jā, tas ir visīstākais zobārstniecības urbis! Smieklīgi, bet ar šo ir laboti arī manis paša zobi. Kad mainījās stomatologu iekārtas, es sarunāju šo sev!” Izrādās, ka zobārsta urbis lieliski var kalpot par gravēšanas instrumentu!

Pirms atlokām piedurknes darbam, mūs aicina iemalkot siltu tēju un apdomāt kārtīgi, ko tad vēlamies izkalt. Pētot rotu katalogus un žurnālus, Mārtiņa sejā pavīd neliels apjukums. Mjā, nav tev te pavārgrāmata... „Skatos un domāju, ka rotkalšanā un pavārmākslā ir kas līdzīgs... Tas patīkamākais laikam ir tas beigu etaps,” smaida Mārtiņš.

Skaidrs ir viens - Mārtiņa darinājums būs dāvana viņa sievai. Tomēr par pašu rotu un tās veidu domas kādu laiku viņam mainās. Beigu beigās Mārtiņš izlemj: kā iesācējam būs gana ar kulona izgatavošanu. Apaļo piekariņu rotās līvu saulītes simbols, kas Latvijā atrasts 12.-13. gs.

Pirmā Vitauta norādītā darbība būs kā acumēra un rokas netrīcēšanas pārbaude, jo Mārtiņam būs jāizkaļ piekariņa zīmējums. Sākumā jāatrod centrs un jāiezīmē ar punktsiti. „Aaaa, man mazliet bail sačakarēt materiālu,” pirms pirmā sitiena Mārtiņš ir mazliet satraukts, bet tad tiek piedāvātas speciālas palielināmās brilles.

Kad pirmais sitiens noskanējis, nākamie Mārtiņam jau izdodas raitāk un drosmīgāk. Tad uz materiāla ar zīmuļa un lineāla palīdzību tiek uzzīmēts izvēlētais raksts. „O! Tas gan man sanāk labi! He, būšu vēl ģēnijs!” par darba veikšanos priecājas Sirmais.

Pēc ornamenta uzskicēšanas Mārtiņš tiek piesēdināts pie spiedes, ar kuru izspiest kulona zīmējumu. „Tagad gan dodiet man izmēģinājuma materiālu!” lūdz Sirmais. Pēc desmitā izmēģinājuma Mārtiņš ir gatavs spiest uz īstā materiāla. „Vai, vai... Nu, kur tik šķībi var sanākt?” uztraucas Sirmais, taču Vitauts mierina, sakot, ka labums ir oriģinalitātē – sieva patiesi ticēs, ka rota darināta paša rokām. „Jā, ir tāds teiciens, ka taisnas līnijas dabā ir tikai dimantiem,” Vitauta teikto smejoties papildina topošais rotkalis Mārtiņš.

Mārtiņam tiek piedāvāts gan mikroskops, gan izsniegts speciāls palielināmais stikls, caur kuru raugoties izdodas perfektākas līnijas. Pēc raksta izkalšanas topošā rotiņa tiek norūdīta. „Pagaidi, te ir bīstams moments, ja sakarsēsi par daudz – tā var izjukt. Karsē ļoooti uzmanīgi. Tiklīdz materiāls paliek gaiši sarkans - beidz,” par piesardzību stāsta rotkalis. „Ā, tāds kā kultūras nama aizkari?” smejoties rotu karsē Mārtiņš. Lai gan nedaudz nenopietnā garastāvoklī, viņš pagaidām visu paveic pareizi un akurāti!

Nu laiks materiāla formas izliekšanai, kuru paveicam ar citu spiedi. Puslīdz piekariņš jau izskatās gatavs, un tomēr vēl ir šis tas gan darāms.

Tagad tiek izzāģēta cilpiņa, aiz kuras kulons tiks pakarināts aukliņā vai ķēdītē. Ar knaiblēm Mārtiņš to pievieno kulonam, pēcāk precīzi piemetinot.

„Tagad mēs dosimies uz ķīmijas istabu, kur kulons būs jānomelnina un tad jāiemērc uz dažām minūtēm sulfamīdskābē,” instruē rotkalis Vitauts. „Kur jūs ņemat visus tos šķidrumus un skābes?” jautā Mārtiņš. Kā izrādās, arī Rīgā ir speciālas ķīmiķu bodes, kur varot dabūt pat pašu velnu! Rotkalim ir jāzina arī ķīmiskas formulas, ko apliecina uzraksti uz darbnīcas durvīm.

Kamēr Mārtiņš gatavojas nākamajam darbiņam, aplūkojam arī pārējās darbnīcas iekārtas. Uzmanību piesaista kāda sena ierīce, kura, kā stāsta Vitauts, tapusi pirms Otrā pasaules kara. „Tā vēl aizvien darbojas nevainojami. Iepriekš tā tika izmantota betona stiprības pārbaudēm, jo spēja izspiest 280 tonnas uz vienu kvadrātcentimetru,” par mani ieinteresējušo aparātu zina stāstīt Vitauts.

Tikmēr Mārtiņš jau rotaslietu rūpīgi ar otiņu ir nomelninājis un tā paguvusi pastāvēt arī skābē. Un nu dodamies piekariņu pulēt un vēl pāris reižu pieslīpēt. Aizraujošs brīdis ir kulona ievietošana ultraskaņas vanniņā. Vitauts stāsta, ka nereti arī pats rokas licis un tīrījis ar ultraskaņu. Darbnīca piepildās ar specifisku sīkšanu. Nu, kad beidzamā darbība paveikta, Sirmajam tiek izsniegts fēns, lai pēc kuloniņa rūpīgās mazgāšanas ar zobu birsti to arī nožāvētu. „Nu, tagad autogrāfu iegravēsim?” jautā darbnīcas saimnieks un Mārtiņa skolotājs.

„Nē, man padomā kas cits,” noslēpumaini pauž Mārtiņš. Atgriezies pie iepriekšminētā zobārsta urbja, Mārtiņš steidz gravēt vārdu. Kad darbs pabeigts, viņš parāda savu oriģinālo ideju – kuloniņa otrajā pusē mirdz iegravēti četri burti - „LOVE”. Nu ko lai saka, Mārtiņam humora un izdomas netrūkst. „Tas tāds kontrasts – kulons ar senu līvu rakstu, kura otru pusi rotā mīlestības vārds angļu mēlē,” smejas Mārtiņš.

Rotiņa gatava, bet Mārtiņam nu patiesi ir vērts uzsist uz pleca par šo pacietīgo un precīzo darba paveikšanu. „Tas bija jauks piedzīvojums, vienīgi tagad nezinu, kā atmazgāšu melnās rokas, jo rīt man jābūt baltā pavāra kostīmā un jāgatavo ēdiens,” smejoties savas bažas pauž Mārtiņš.

Mārtiņš par “Eksperimentu”:

„Bija interesanti. Process padevās, jo zināju, ka galarezultātā man taps dāvana. Darbs nav viegls, ļoti liela precizitāte un akurātība jāievēro, bet to visu var izdarīt, ja dari ar centību, domājot par to, kam taisi rotu.”

Mārtiņa Sirmā iespaidi par rotkaļa profesiju:

- Tas ir darbs, kurā jābūt teicamam acumēram, precizitātei un akurātībai; - Te lieliski var noteikt, kad tev trīc vai netrīc rokas; - Katru reizi ko radot, tev dzimst jaunas idejas; - No visa procesa rotkalis izvelk esenci, kas arī ir galarezultāts; - Savā ziņā līdzīgs amats pavāra mākslai, kur patīkamākais ir galarezultāts. Pirms tam sagatavot materiālu vai izaudzēt dārzeņus nav tas vienkāršākais. Tāpēc var teikt, ka pati darināšana ir patīkamākais process.

Sirsnīgs paldies Mārtiņam Sirmajam un Straupju ģimenei par viesmīlību un atraktivitāti!