/nginx/o/2018/07/09/8459820t1h5868.jpg)
Ja nav pietiekoši daudz pārliecinošu pierādījumu, tad pasaules vēsturē varam atrast tādus notikumus, kurus racionāli izskaidrot nudien ir liels izaicinājums. Vai, piemēram, Atlantīda vai Babilonas gaisa dārzi ir eksistējuši, zinātnieki strīdas vēl šodien. Kurš nogalināja ASV prezidentu Džonu Kenediju? Atbilde nav viennozīmīga, un, ja pēkšņi gaismā nenāks kādi jauni pierādījumi, šī slepkavība tā arī paliks viena no pasaules neatrisinātajām mistērijām.
1872. gada 5. decembrī pie Portugāles krastiem pamests tika atrasts burinieks «Mary Celeste», kurš vēsturē iegājis kā pirmais tā dēvētais spoku kuģis. Kuģi kopš paša sākuma (tā oriģinālais nosaukums bija «Amazone») vajāja nelaimes, tas savā mūžā vairākkārt bija mainījis īpašniekus, līdz par 3000 dolāriem tas izsolīts Ņujorkā. 1872. gada 7. novembrī burinieks pameta Ņujorkas ostu ar jauno kapteini Bendžaminu Brigsu (Benjamin Spooner Briggs) pie stūres, lai dotos uz Dženovu Itālijā. Vēl uz klāja bija viņa ģimene (sieva un meita) un astoņu cilvēku komanda. Kad kuģis atrasts, uz tā nebija neviena cilvēka, bet krava (1700 mucas ar alkoholu), pasažieru un kapteiņa personiskās lietas un kapteiņa žurnāls neskarti. Par šo cilvēku likteni tā arī nekas vairs nav zināms. Spekulāciju un pieņēmumu ir desmitiem. Viena no zināmākajām ir rakstnieka Artūra Konana Doila versija.
1959. gada janvārī desmit cilvēki - Urālu politehniskā institūta studenti un daži pieredzējuši inženieri devās ekspedīcijā, lai uzkāptu Otortena (Отортен) kalna virsotnē. Diemžēl šis mērķis netika sasniegts. Viens no studentiem, Jurijs Judins (Юрий Юдин), ekspedīcijas sākumā saslima un, lai neapgrūtinātu biedrus, atgriezās mājās, taču atlikušie deviņi (divas meitenes un septiņi vīri) pieredzējušā Igora Djatlova virsvadībā turpināja ceļu.
Kad ilgu laiku ziņas (telegrammas) no ekspedīcijas dalībniekiem netika saņemtas, uz notikumu vietu nosūtīta glābšanas komanda. Liels bija tās pārsteigums, ka visi ekspedīcijas dalībnieki atrasti (pieci uzreiz, četri pēc diviem mēnešiem) miruši, daži tikai apakšveļā, kalna apakšā, kas bija simtiem metru attālumā no Djatlova nometnes vietas. Gandrīz visiem bojāgājušajiem atklātas iekšējas traumas (lauztas ribas), taču būtisku ārēju ievainojumu, zilumu nebija nevienam. Tikai vienai no sievietēm, kura tika atrasta mazliet vēlāk kopā ar vēl trim bojāgājušajiem, bija nogriezta mēle.
Kalns, kura pakājē ekspedīcijas dalībnieki bija uzslējuši nometni, vietējiem Mansi cilts aborigēniem no sendienām pazīstams kā «Miroņu kalns», kas nozīmē, ka šajā vietā gājis bojā ne viens vien cilvēks. Glābēji atklāja, ka uzceltā telts bija pa pusei nojaukta, klāta ar sniegu, sagriezta ar nazi no iekšpuses, un tajā atrastas grupas mantas, arī pārtika, apģērbs, dokumenti, nauda. Loģisks ir secinājums, ka cilvēki pametuši telti lielā steigā, nepaspējot pat apģērbties. Divi atrasti puskaili pie ugunskura vietas, divi iemesti/iekrituši bedrē...
Kas notika? To varam tikai minēt. Versijas ir dažādas: reta dabas parādība - Karmana virpuļviesulis, sprādziens, lavīna... Citu cilvēku vai dzīvnieku pēdas notikuma vietā atrastas netika.
1888. gadā Džeks Uzšķērdējs Londonā nogalināja vismaz piecas sievietes. Visbiežāk viņa upuri bija prostitūtas, kuras ar pārgrieztu rīkli tika atrastas pēc slepkavas vizītes. Vai slepkava bija vīrietis vai sieviete - zinātnieki strīdas vēl šodien. Kopumā pastāv simtiem teoriju par Džeka Uzšķērdēja identitāti. Visas slepkavības notika Vaitčepelā - Londonas rajonā, kas atrodas netālu no ostas. Ņemot vērā to, ka noziedznieks tā arī netika apcietināts, daži vēsturnieki pieņem, ka slepkava varētu būt bijis ceļotājs. Kādā grāmatā izvirzīta versija, ka slepkava bijis no Polijas iebraucis ebreju imigrants, kurš Londonā strādājis par bārddzini. Vai mēs kādreiz to uzzināsim?
Šis slepkava kļuvis par prototipu daudzām filmām un šausmu stāstiem un par vienu no pasaules neatklātajām mistērijām.
No pirmā acu uzmetiena Oukailenda, kas atrodas pie Kanādas krastiem Jaunskotijā, ir parasta sala. Tā atrodas aptuveni 200 metrus no kontinenta, un tajā kupli zaļo ozoli. Tomēr tā nav parasta sala - tā vairāku gadsimtu gaitā ir izrakņāta krustam šķērsām cerībā atrast kaut ko, kas tur varētu būt noslēpts. Cilvēki meklēja dārglietas, protams!
Tas viss sākās 1795. gadā, kad uz salas atklāta piltuvveida bedre, kura vēlāk tika nodēvēta par naudas bedri. 18 gadus vecais Daniels Makginis kopā tēvu sāka bedri pētīt, taču izrakumus pameta, sasniedzot 10 metru dziļumu. Tiesa, viņi atklāja tur mākslīgi veidotus baļķu slāņus, kas liecina, ka, iespējams, šāda bedre ir cilvēku, varbūt jūras pirātu izveidota, lai noslēptu naudu un dārglietas. Sekoja daudzas un dažādas ekspedīcijas, taču nekādas dārglietas tā arī līdz šim tur atrastas nav. 35 metru dziļumā atklāts tunelis, kas savieno bedri ar jūru, atrasti arī vairāki akmeņi ar šifrētiem uzrakstiem, bet ne miņas no naudas...
Dārgumu meklēšana turpinās arī šodien, un «History Channel» pat uzņēmis dokumentālo filmu par šo dīvaino vietu.
587. gadā pirms mūsu ēras babiloniešu valdnieks Nebukadnecars II ieņēma Jeruzalemi un nopostīja Pirmo templi, vietu, kur esot bijis noslēpts sakrālais Derības šķirsts (tajā glabājās divas akmens plāksnes ar Mozus desmit baušļiem). Turpmākais šā šķirsta liktenis nav zināms. Simtiem arheologu un mednieku ir veltīgi centušies to atrast. Režisors Stīvens Spīlbergs ir par to pat uzņēmis savu slaveno filmu «Indiana Džons. Pazaudētā šķirsta meklējumos».
Ir izskanējušas vairākas versijas, viena no kurām vēsta, ka šķirsts ir saglabājies un atrodas kaut kur Etiopijā, taču drošu pierādījumu par tā atrašanās vietu nav.
