Frīdis: jaunās meitenes mūs, vecos kraķus, uztur pie dzīvības!

TVNET
CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: LETA

«Vēja brāļu ordeņa» un Latvijas Moto klubu asociācijas prezidents Aivars Freimanis jeb Frīdis intervijā «Vakara Ziņās» nenoliedz, ka viņam patīk jaunākas sievietes: «Man patīk jaunākas meitenes, un tur nav daudz ko skaidrot. Saprotiet, meitenes ir dažādas. Vienā un tajā pašā vecumā viņas var būt pilnīgi atšķirīgas. Viena izaugusi desmit gadu uz priekšu, cita palikusi ar prātu skolas solā, bet to jau uzreiz nepateiksi. Sākumā ir jāiepazīstas, jāizrunājas un jāpavada kopā kāds laiks, līdz saproti, kas tas ir par putnu.»

Brīvdienu žurnāla «Vakara Ziņas» intervijā viņš atzīst, kāpēc iekāro Balzaka vecuma sievietes: «Man patīk arī kundzes Balzaka vecumā, dabiski, ka tur jau ir savādāks sievišķīgais šarms. Nu kuram gan nepatīk jaunas meitenes? Tās jaunās meitenes mūs, vecos kraķus, uztur pie dzīvības ar savu enerģiju.»

Vaicājot, no kā drosmīgajam motociklistam ir bail, viņš vaļsirdīgi atklāj: «Man bail dabūt ar lāsteku pa galvu. Viens no iemesliem, kādēļ nepatīk staigāt pa Vecrīgu ziemas laikā. Tā ir diezgan stulba nāve, dabūt ar lāsteku pa pauri. Vēl nepatīk vēža slimība, jo esmu redzējis, kā cilvēki mokās un mirst. Tad labāk ātri nosisties, lai nav jāmokās. Es saviem čaļiem esmu teicis: ja ar mani notiek kaut kas tāds, lai piesien mani pie motocikla un nogrūž no kraujas. Lai vismaz skaisti izskatās, tas nekas, ka būšu jau puslīķis. Tas tā jokojot. Nevar jau zināt, kā būs. Tomēr, ja runājam pa īstam, no kā būtu jābaidās? Mēs jau dzīvojam uz dinamīta mucas. Jebkurā brīdī zeme var uzsprāgt. Ja mēs iedzenam sevi paranojā un sākam no kaut kā baidīties, tas vairs nav labi.

Katra rokera sapņu nāve ir uz motocikla vai sievietes. Mirt uz sievietes ir saldā nāve.

Ja nokrīt ar motociklu, tad, labākajā gadījumā, paliec invalīds. Mēs uz motocikliem esam diezgan neaizsargāti. Smiltis un ceļu grumbuļi loti ietekmē braukšanu. Mazākā kļūda, un tu esi invalīds, ja ne uz visu mūžu, tad uz kādu laiku noteikti. Bet tieši tāpēc mēs ķeram adrenalīnu un staigājam kā pa naža asmeni, jo jebkurā brīdī jebkurš muļķis tev var uzbraukt virsū. Pie zaļās gaismas vienmēr apskatos, vai tiešām neviens nebrauc pāri pie sarkanās. Kad dodos garajos braucienos, gandrīz katru dienu ir šādi tādi interesanti gadījumi. Līdz šim man ir izdevies saglabāt savu veselību. Nesaku, ka tā būs vienmēr, jo drīz jau viss var mainīties, tomēr uz ceļa cenšos būt uzmanīgs un sargāt sevi.»

Vairāk lasi šīs nedēļas izdevumā «Vakara Ziņas»!

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu