Vairums Puškina mīlas romānu bija īslaicīgas aizraušanās, viegls flirts bez saistībām. Taču, ja Aleksandrs kādā iemīlējās, viņam obligāti bija nepieciešama intīma tuvība. Un, ja Puškina izredzētā atteicās ar viņu likties gultā, dzejnieks no dusmām plīsa vai pušu. Tiesa gan, tikai reta sieviete negribēja pārgulēt ar kvēlo mīlnieku. Kaut arī Puškins nebija izcils skaistulis, viņš bija šarmants vīrietis.

Kad Aleksandrs mācījās licejā, nekas neliecināja, ka viņš kļūs par seksuālo gigantu. Puškins bija kluss, iejūtīgs skolnieks. Viņš cītīgi mācījās un rakstīja dzejoļus franču valodā, tāpēc tika iesaukts par Francūzi. Reiz, pavisam jauns puika būdams, Aleksandrs liceja gaiteņa galā pustumsā ieraudzīja sievietes tēlu, un viņu pārņēma nepārvarama vēlme noskūpstīt noslēpumaino svešinieci. Puškins klusām piezagās tai no mugurpuses, apkampa un mēģināja noskūpstīt. Pēdējā brīdī Aleksandrs pamanīja, ka svešiniece, kuru viņš tik ļoti vēlējās noskūpstīt, ir pusmūža vecmeita kņaziene Valkonska, kas bija ieradusies izvērtēt liceja darbu ar audzēkņiem. Apjukušais pusaudzis tūdaļ ņēma kājas pār pleciem, taču no nepatikšanām izvairīties neizdevās. Tajā pašā dienā saniknotā kņaziene par notikušo sūdzējās pašam imperatoram. Tikai ietekmīgie Aleksandra Puškina tēva sakari un skolas direktora personīgs galvojums ļāva Francūzim turpināt mācības. Pirmā seksuālā pieredze, ja tā to var nodēvēt, ar augstdzimušo vecmeitu liceja gaitenī bija izgāzusies.

Turpmāk, kad Puškinu pārņēma pēkšņi uzliesmojusi miesaskāre, viņš to apmierināja ar vieglas uzvedības sievietēm. Savukārt, tiekoties ar augstākās sabiedrības skaistajām dāmām, dzejnieka sirds piepildījās ar mīlestību, un šo jūtu ietekmē radās brīnišķīga dzeja.

Pirmā daudzmaz nopietnā iemīlēšanās bija skolas biedra māsā. Pusgadu Aleksandrs lenca šo jaunkundzi, līdz iepazinās ar jaunu atraitni, liceja direktora attālu radinieci Mariju Smitu un par pirmo mīlestību aizmirsa. Gandrīz katru nakti Puškins gāja uz slepeniem randiņiem ar skaisto un karstasinīgo atraitni, kas ar prieku uzņēma savā istabiņā jauno, bet ārkārtīgi kvēlo mīļāko.

SVEšu sievu pavedējs

Pabeidzis liceju, Puškins pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā un pilnu krūti baudīja dzīvi. Galvaspilsētā viņa pirmā mīļākā bija kņaziene Jevdokija Gaļicina — par dzejnieku 20 gadus vecāka sieviete. Šīs attiecības ilga pusotru gadu, līdz Aleksandram jau padzīvojusī kņaziene apnika.

1820. gadā par pārāk brīvdomīgiem dzejoļiem Puškinu izsūtīja no galvaspilsētas. To viņš pameta, pārguris no izlaidīgās dzīves, cerībā mazliet atpūsties no kņadas. Tomēr pat izsūtījums uz dienvidiem sākās ar patīkamu iepazīšanos. Pa ceļam uz izsūtījuma vietu dzejnieks neilgi uzkavējās Kijevā, kur dzīvoja pie ģenerāļa Rajevska un iepazinās ar viņa trim meitām — Jekaterinu (22), Jeļenu (16) un Mariju (14). Puškins bija iemīlējies visās trijās, un arī "sakars" viņam bija ar visām trim.

Ieradies trimdas vietā Kišiņevā, Aleksandrs ātri vien iekaroja vietējā bagātnieka sievas Ludmilas Inglezi sirdi. Ludmila bija apburoši skaista čigāniete, izslavēta ar saviem romantiskajiem sakariem. Taču drīz vien par abu mīlnieku attiecībām uzzināja čigānietes vīrs un sarīkoja Puškinam publisku skandālu, turklāt izsauca uz dueli. Pateicoties Besarābijas vietvaldim, kura uzraudzībā un pakļautībā bija dzejnieks, duelēšanās nenotika, jo vietvaldis "palaidni" sodīja ar disciplinārsodu, bet Inglezi laulātajam pārim piedāvāja pamest valsti. Puškins atrada jaunus seksuālos piedzīvojumus, pavedinot daiļākās Kišiņevas dāmas un jaunkundzes.

Pēc trim gadiem dzejnieku pārcēla uz Odesu. Piejūras pilsētā Puškins nodzīvoja tikai gadu, taču paspēja savaldzināt divas vietējās skaistules. Pirmo savos mīlas slazdos Aleksandrs ievilināja Amāliju Rizniču — bagāta komersanta sievu. Tirgotāja namā vienmēr valdīja jautrība un bija daudz viesu. Vienā no saviesīgajām pieņemšanām Puškins iepazinās ar namamāti Amāliju. Pusvāciete, pusitāliete, gara, slaida, ar neparasti mirdzošām acīm, kaklu kā gulbim un izteikti lielām krūtīm — viņa ar savu izskatu varēja iegūt jebkuru vīrieti, bet... izvēlējās ne pārāk izskatīgo Puškinu. Abu laime nebija ilga, jo drīz vien par to uzzināja Amālijas vīrs un aizsūtīja neuzticīgo sievu uz Itāliju. Sākumā Puškins ļoti pārdzīvoja šķiršanos, bet skumjas pagaisa kā nebijušas, tiklīdz viņš ieraudzīja Elizabeti Voroncovu. Elīza bija bargā un visvarenā ģenerālgubernatora grāfa Voroncova sieva, taču dzejnieku tas nebiedēja. Atkal bija jāslēpjas no ļaužu acīm un jāslapstās, un arī grāfs uzzināja par sievas sānsoļiem. Par sievas pavedināšanu gubernators Puškinu nekavējoties patrieca no Odesas.

Kaimiņciema harēms

Pazaudējis ienesīgu amatu, Puškins pārcēlās uz dzīvi Mihailovskā. Pirmos mēnešus viņš daudz domāja par Odesu, skuma un dzejoja. Ar laiku dvēseles sāpes pierima, un dzejnieku atkal vilināja sieviešu sabiedrība. Izrādījās, ka blakus ciemā dzīvo liela sieviešu ģimene — saimniece Praskovja Osipova, divas viņas meitas no pirmās laulības Anna un Jevpraksija, audžumeita Aleksandra un krustmeita Anna. Puškins kļuva biežs viesis šajā harēmā, kur viņu ar nepacietību gaidīja. Negribēdams nevienu sarūgtināt, Aleksandrs pret visām sievietēm izturējās vienlīdz laipni. Drīz vien namamāte kļuva par viņa mīļāko. Viņa bija 15 gadus vecāka par Aleksandru. Viņš gan meta acis uz mīļākās meitu Jevpraksiju (15), kuru iesauca par Zizi. Pusaudze burtiski dievināja dzejnieku, un viņš izmantoja meitenes pieķeršanos. Reiz, kad viņi bija palikuši divatā, Zizi jau pēc pirmajiem Puškina divdomīgajiem teikumiem un paviršiem pieskārieniem atdevās savam elkam. Un atkal — par dzejnieka un pusaudzes attiecībām uzzināja ciema iedzīvotāji, un sāka klīst runas par abu precībām. Iespējams, tā arī notiktu, ja ciemos pie māsīcas nebūtu atbraukusi sena Aleksandra Puškina paziņa Anna Kerna.

Aleksandrs un Anna bija tikušies pirms sešiem gadiem Pēterburgā, un jau tad dzejnieks bija centies pavedināt šo sievieti. Nu saimniece un viņas meita bija zaudējušas vērtību Puškina acīs. Tagad bija tikai viena sieviete, kuru viņš vēlējās iegūt, — Anna Kerna. Aleksandrs burtiski bombardēja savu izredzēto ar vēstulēm un dzejas rindām. Viņš rakstīja vēstules uz Rīgu, kur Anna dzīvoja, lai viņa pamet vīru un atgriežas Krievijā, solīja precēt un mūžīgu mīlestību. Naivā sieviete noticēja un, pametusi vīru — ģenerāli Kernu — devās uz Pleskavu, lai tiktos ar Puškinu. Bet dzejnieks vairs nesteidzās satikties. Anna bija palikusi bez iztikas līdzekļiem, jo piekrāptais vīrs atteicās viņu uzturēt. Kad Aleksandrs beidzot atbrauca, viņš bija pieklājīgs pret Annu, bet kaisle bija dzisusi. Viņu attiecības bija īsas.

Nošauts sievietes dēļ

1826. gadā, kad Puškins atkal ieradās galvaspilsētā, viņu sagaidīja ar ovācijām, jo dzejnieks bija kļuvis ļoti slavens. Puškinu aicināja uz visām ballēm, pieņemšanām, banketiem. Viņš baudīja slavas augļus. Izdevēji viņam maksāja tolaik lielākos honorārus, ko Aleksandrs nospēlēja kārtīs. Taču arvien biežāk Puškins izjuta skumjas, viņam bija apnikušas balles un nemitīga seksuālo partneru maiņa, gribējās mieru un ģimeni.

Puškins sāka bildināšanas kampaņu, ciemodamies no vienas jaunkundzes pie citas. Visas izredzētās bija labi audzinātas, no kārtīgām ģimenēm, bet, kad dzejnieks ieradās lūgt roku un sirdi, izrādījās, ka daiļava ir jau saderinājusies vai Puškina brunču mednieka slava atnākusi ātrāk par pašu, un... sekoja pieklājīgs atteikums. Divus gadus viņam neveicās, līdz ballē pie slavenā deju skolotāja Jogeļa Puškins iepazinās ar Natāliju Gončarovu (16). Meitene tikai nesen bija sākusi apmeklēt saviesīgos vakarus, bet par viņu jau runāja kā par potenciālu siržulauzēju.

Puškins drīz vien bildināja jauno skaistuli un bija patīkami pārsteigts, ka Natālija neatraidīja viņu, bet... neteica arī "jā". Dzejnieks turpināja lenkt Natāliju, jo bija iemīlējies un vēlējās saistīt turpmāko dzīvi ar tieši ar viņu — pilnīgu pretstatu viņam. Divus gadus Aleksandrs neatkāpās no Natālijas, līdz viņa beidzot piekrita laulībām. Taču arī pēc jāvārda meitene dažādu iemeslu dēļ atlika kāzu datumu. Kad līgava paziņoja, ka viņai nav naudas un tāpēc nevar iziet pie vīra, Aleksandrs ieķīlāja mātes nekustamos īpašumus un naudu atdeva Natālijas pūram. Pirms kāzām Puškins vēstulē draugam rakstīja, ka precas tāpēc, ka viņam jau ir pāri 30, un šādā vecumā visi precas. Ilgi gaidītās laulības bija ārkārtīgi greznas, taču Natālija vairs nebija dzejnieka nesasniedzamais sapnis, un Aleksandrs pret jauno sievu izturējās daudz piezemētāk.

Pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem bijušajam brunču medniekam un svešu sievu pavedējam bija jāaizstāv savs un sievas gods duelī. 1837. gada 8. februārī Natālijas pielūdzējs barons Dantess divkaujā nāvējoši sašāva Puškinu, un dzejnieks pēc divām dienām no gūtajiem ievainojumiem nomira.