Pērļu zvejnieks Vitolds Mašnovskis (1)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

1985. gadā divatā ar draugu viņš šķērsoja Pamiru, Tjanšanu un Karakuma tuksnesi, 34 dienās 17 gadus vecā žigulītī nobraucot 14 500 kilometrus. Par to abi latvieši ieguvuši PSRS Sporta meistara titulu autotūrismā. Pagājušajā gadā divatā ar sievu kā piloti viņš izbraukāja Eiropas Alpus – no Vācijas cauri Austrijai un Šveicei līdz pat Francijai.

Viņa vārds ir Vitolds Mašnovskis, un mēs neesam satikušies tādēļ, lai pārspriestu ekstrēmos sporta veidus. Pēdējo 13 gadu laikā tepat pa Latviju viņš ir nobraucis vairāk nekā 200 000 kilometru, fotografējot baznīcas, to ārskatus un interjeru, vācot un pētot materiālus no arhīvu un muzeju fondiem, lai to visu apkopotu enciklopēdiskā četru sējumu grāmatā "Latvijas luterāņu baznīcas". Īsi pirms Ziemsvētkiem nācis klajā enciklopēdijas 2. sējums.

– Nesen kolēģis man jautā – kā tu, Vitold, esi nonācis līdz tādai dzīvei, skraidi no rīta līdz vakaram pa baznīcām, fotoaparāts rokās. Es viņam saku – tas ir interesanti! Ja tā visa nebūtu, ko es iesāktu, savu valsts darbu padarījis? Sēdētu mājās un skatītos nelaimīgo Mariju, kā viņa raud? Nāk jau tie gadiņi, kad jāsāk domāt, kas pēc manis paliks… – pusnopietni puspajokam teic Vitolds Mašnovskis. – Savulaik biju uzdienējies līdz radiorūpnīcas direktora vietniekam ražošanā Kandavā, tur manā pārraudzībā bija vairāk nekā tūkstotis dvēseļu. Nostrādājos līdz mikroinfarktam, aizgāju. Pamazām sāku rakstīt, kļuvu par Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātnisko līdzstrādnieku, līdz 1993. gadā sāku strādāt pieminekļu aizsardzības inspekcijā.

Pirmais Vitolda Mašnovska izpētes objekts bija muižnieku memoriālā kultūra. – Uzrakstīju monogrāfiju četros sējumos par visiem muižnieku apbedījumiem Latvijā – kapsētās, kapličās, baznīcās. Tajā apkopoju ziņas par kapu un kapakmeņu formām, par visu, kas man likās interesants.

Šī monogrāfija nav publicēta, jo neatradās neviens, kas būtu gatavs uzņemties ar grāmatas izdošanu saistīto finanšu risku. Taču labam saimniekam nekas neiet zudībā – pirmā monogrāfija kļuva par pamata akmeni otrai, daudz plašākai.

– Pētot apbedījumus, biju daudz fotografējis arī baznīcās, taču pie baznīcām kā patstāvīga izpētes objekta ķēros klāt tikai pirms septiņiem gadiem, – turpina Vitolds Mašnovskis. – Līdz šim vienīgais apkopotais darbs latviešu valodā par Latvijas luterāņu baznīcām ir mācītāja Ķiploka 1987. gadā Amerikā izdotā grāmata "Dzimtenes draudzes un dievnami", taču tur pamatā skatīta draudžu vēsture. Mans pētījums ir plašāks, tajā iekļauta baznīcu arhitektūra, vēsture, māksla, memoriālā kultūra, draudžu vēsturei esmu pieskāries vien tik, cik tas saistīts ar pašu baznīcu kā sakrālu celtni. Var teikt – mani galvenokārt interesē tas, ko angliski sauc "heritage", proti, mantojums jeb kultūrvēsture. Esmu salasījis, izpētījis un apkopojis visu, kam vien iespējams tikt klāt, sākot ar mūsu pašu Latvijas arhīviem un bibliotēkām, beidzot ar vācu arhīviem.

Ko tur slēpt, Vitolds Mašnovskis mani savaldzināja, vēl pirms bijām satikušies. Jau pa telefonu – ar mundro balsi un humora izjūtu, un tad vēl, protams, arī ar paveikto darbu. Apskatot divus pirmos apjomīgās enciklopēdijas sējumus, elpa aizraujas – kā viens cilvēks uzdrīkstējies atvēzēties un jaudāt pacelt to, kas parasti pa spēkam vien kāda pētniecības institūta vai akadēmijas autoru kolektīvam? Bet tā jau laikam ir entuziastu priekšrocība – viņi neizvērtē, cik gados un ar kādām pūlēm šis darbs būs veicams, viņi vienkārši ņem un dara. Tiesa, sarunas gaitā Vitolds smaidot piebilst, ka gluži viens neesot bijis vis, – sieva Ženija, P. Stradiņa universitātes profesore, visus šos gadus bijusi viņa sargeņģelis un zinātniskā sekretāre, bet Inta Bērente-Strenga, aģentūras "DUE" valdes locekle, otrs sargeņģelis – tikai ar Intas pūlēm un gādību pirmie divi enciklopēdijas sējumi jau nākuši klajā un, cerams, arī divi pēdējie drīzumā atradīs ceļu pie lasītājiem.

– Enciklopēdijas manuskriptu rādīju daudziem grāmatniekiem, vairāki no viņiem teica – lieliski, nesiet šurp gatavu maketu un naudu, jau rīt sāksim drukāt! Bet, ja man būtu nauda, es taču pats zinātu, kur un kā nodrukāt! Inta bija vienīgā, kam pietika drosmes ķerties šim projektam klāt, – ar neslēptu prieku teic autors.

Varu vien apbrīnot dedzīgā vīra un viņa sargeņģeļu veikumu. Enciklopēdijā atrodamas ziņas gan par tiem dievnamiem, kas, karus un juku laikus pārdzīvojuši, joprojām pulcina draudzes, gan arī par tiem, no kuriem pāri nav palikuši ne mūri, ne akmeņu kaudzes – vien atmiņas un skopi arhīvu materiāli. Uz labu laimi esmu atšķīrusi 1. sējuma 429. lappusi, tajā redzamas divas 2004. gadā tapušas fotogrāfijas. Attēlos iemūžināta pamesta celtne, kurā ar grūtībām var atpazīt kādreizējās Glūdas baznīcas aprises. Blakus lappusē lasu kodolīgus teikumus gan par to, ka Glūdas mūra baznīca celta 1847. – 1848. g. un kā lūgšanu nams iesvētīta 1848. g. 29. septembrī, gan par to, kā vēlāk to pārbūvēja un paplašināja. Pirmajā pasaules karā baznīca izpostīta, un vācu armija to izmantojusi par zirgu stalli. 1915. g. nodedzināts baznīcas tornis. 1925. – 1926. g. baznīcu atjaunoja un no jauna iesvētīja 1926. g. 29. augustā. Otrreiz baznīca izpostīta Otrajā pasaules karā – 1944. g. pavasarī padomju armijas daļas tajā ierīkojušas kara hospitāli, vēlāk dievnams izdemolēts un pamests. Divu karu sāktajam punktu 1978. gadā pielika vietējā padomju saimniecība "Krimūnas" – tā celtnei nozāģējusi torni un nogāzusi to kopā ar krustu. Tad baznīcai aizmūrēti logi, sienās izlauztas lielākas durvju ailas un ierīkota minerālmēslu noliktava. Šķirklis beidzas ar skumju teikumu: "Pašreiz (2005. g.) baznīca pamesta."

Vandalisma akti baznīcās un kapos ir viena no Vitolda Mašnovska lielajām sāpēm.

– Pirmā pasaules kara laikā, kad ienāca vācieši, pirmais, ko viņi izdarīja, izlaupīja un izdemolēja baronu kapenes, turklāt diezgan bandītiski – izvelk skeletu, piestutē pie sienas un trenējas šaušanā. Runājot par kapu apgānītājiem, pēdējos gados latvieši šajā jomā nelāgi izceļas. Es vēl saprastu, ja meklē dārglietas, bet kādēļ jāizmētā mirstīgās atliekas? Aiz dusmām, ka cerības atrast Tutanhamona dārgumus, grābt zeltu ar lāpstu nav attaisnojušās? No tiem 400 kapulaukiem, ko esmu izpētījis, neskarts nav bijis neviens, visur jau kapu hiēnas pabijušas, viss izložņāts un izdemolēts… Cik neesmu par to stāstījis, lekcijas lasījis, viss velti. Bieži vien pat kolēģi pēc tādas lekcijas nāk man klāt un jautā – nu pasaki tā godīgi, kā tur ir ar to zeltu… Es saku – nav tur nekā! Bet nevar jau iestāstīt, – skumji teic enciklopēdijas autors un, brīdi padomājis, piebilst: – Ceru, ka manu darbu lasīs arī jauni cilvēki. Ja viņi sapratīs, kādas vērtības atrodamas dzimtenes dievnamos, viņi varbūt neatjaunos baznīcas, taču viņi tās arī nepostīs, neapzags, neapgānīs.

Par laimi, ar apbedījuma vietām manam sarunu biedram saistās ne tikai skumjas atmiņas: – Vistrakāk man gadījās Kandavas kapenēs – iesprūdu šaurajā ejā kā lācītis Pūks, saēdies medu, labi, ka nebiju viens, tad nu mācītājs ar draudzes priekšnieku – viens stūma, otrs vilka, līdz dabūja mani ārā. Kad strādāju pie pirmās monogrāfijas, draugi pat ieteica – raksti nevis par muižniekiem, kur katrs guļ, bet par to, kā meklēji, raki, šifrēji. Man ir viens kapakmens fragments, plaukstas lielumā, pēc burtiem un detaļām izdevās atšifrēt, kam tas pieder. Vienubrīd es sarakstījos ar 34 baronu dzimtām, līdz man tas apnika, viņi brauca pie manis, ne es pie viņiem pēc informācijas, jo es zinot viņu ciltsrakstus labāk nekā viņi paši.

Bet nu no kapeņu stāstiņiem atgriežamies pie enciklopēdijas.

– Katrā baznīcā ir kāda pērlīte, pat mazā un noplukušā var atrast ko interesantu – tā var būt altārglezna, kāds kokgriezuma elements vai kāds glīts dekors. Reizēm varu vien pabrīnīties, kā tās mazās draudzes spēj kopt un uzturēt savus dievnamus.

Savukārt es nebeidzu un nebeidzu brīnīties un priecāties par Vitolda Mašnovska uzņēmību, zinīgumu un veikumu. Žēl tikai, ka par viņa izpētes objektu nekļuva arī katoļu baznīcas. Tagad katoļiem, kā enciklopēdijas 1. sējuma atvēršanas reizē teiktajā uzrunā atzina kardināls Pujats, būs jāstāv rindā…

***

Dzimis 1942. gadā. Studējis ekonomiku. Vairākus gadus strādājis žurnālistikā. Kopš 1990. gada Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. Ilgus gadus bijis Tukuma mākslas muzeja ārštata zinātniskais līdzstrādnieks. Kopš 1993. gada Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieks. Sarakstījis apjomīgu četrsējumu manuskriptu "Muižnieku apbedījumu memoriālā kultūra Latvijā no 16. līdz 20. gadsimtam". Enciklopēdijas "Latvijas luterāņu baznīcas" autors.

***

Vitolds Mašnovskis "Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra". Enciklopēdija četros sējumos, teksts paralēli latviešu un angļu valodā. Izdevums nācis klajā ar reklāmas aģentūras "DUE" gādību, 2005. gadā 1. sējums (A – G, 470 lappuses, 693 nosaukumi), 2006. gadā – 2. sējums (I – L, 488 lappuses, 703 nosaukumi). Katra sējuma tirāža 2000 eksemplāru.

Komentāri (1)CopyDraugiem X Whatsapp
Uz augšu