Alnis Stakle (dz. 1975. g. Līvānos) fotogrāfijā darbojas jau vairākus gadus un guvis ievērojamu pieredzi dažādos starptautiskos fotokonkursos, tomēr viņa vārds Latvijā nav plaši izskanējis, kaut Stakle līdz šim piedalījies arī vairākos Latvijas mērogam zīmīgos foto pasākumos, piemēram, izstādēs Kas ir svarīgi? (2004), Ķermeņa topogrāfija (2004) u.c. un jau paspējis sarīkot vairākas personālizstādes.

Alnis Stakle absolvējis Daugavpils universitāti, kur pašlaik pievērsies doktora grāda iegūšanai, un tur arī strādā par fotogrāfijas un vizuālās kultūras pasniedzēju.

Izstādes Nekā personīga ekspozīciju veido melnbaltu fotogrāfiju sērija, kas savā vizuālajā vēstījumā uzskatāma par turpinājumu autora iepriekšējām izstādēm – Prāta Dzīvei (Daugavpils universitātes galerija, 2006. gada oktobris) un Flash Back (mākslas centrs Modern Art Oxford, 2006. gads).

Daži ekspozīcijā iekļautie darbi radīti, uzturoties rezidencē mākslas centrā Modern Art Oxford 2005. gada novembrī. Izstādē Nekā personīga skatāmo darbu sērija ir kā vienots komplekts, neviena bilde nav atdalāma no pārējām, jo tad tā zaudētu savu sākotnējo ieceri un iedarbību. Fotogrāfijās Stakle pievērsies sevis un apkārtējās vides (telpas) tvērumam.

Pustumšā, gaismas kontrastu pielietā telpā, kurā dažbrīd pavīd pa kādam priekšmetam – gultai, skapim, grāmatai –, autors izspēlē dažādas pozas un mīmikas, kas atstāj šķietami bezmērķīgu un iracionālu iespaidu. Acīmredzami šīs darbības kameras priekšā tikušas inscenētas, un tās atgādina kādas ritualizētas, diezgan intīmas norises, kurās piedalās tikai autors un fotoaparāts. Konkrēta vēstījuma vai simbolikas meklēšana tajās nav iespējama, jo tādas tur vienkārši nav.

Labākais piemērs ir viena no fotogrāfijām, kurā uz sienas spoguļojas cilvēka ēna, kas ar pirkstu norāda uz tālāk istabas kaktā stāvošu slotu. Mazliet absurda, mazliet ironijas un spēles. Alnis Stakle ļoti virtuozi un smalki rotaļājas ar mūsu iesērējušiem priekšstatiem par to, ka mākslas darba tēlu sistēmai ir jānes kāds vēstījums vai tajā meklējama kāda paslēptā nozīme.

Tomēr, kaut arī fotogrāfa "darbu publiskajai skatei jāatstāj nedaudz mulsinošs iespaids par sirreālu, ārpus loģikas likumu ietekmes sfēras eksistējošu atmosfēru" (Alise Tīfentāle. Par sirreālismu, sapņiem un sentimentu – Fotokvartāls, Nr. 2, 2006., 31. lpp.), tajā atrodamas atsevišķas norādes, kuras iespējams gan interpretēt konkrēta konteksta ietvaros, gan arī katram skatītājam projicēt sava subjektīvā pieredzes un sapratnes lauciņa robežās.

Aļņa Stakles darbu diezgan intīmais raksturs un pievēršanās sevis dokumentēšanai vedina vilkt paralēles ar Arņa Balčus agrīnajām fotogrāfijām, kā arī Evijas Gruznas, Andas Balodes u.c. jauno fotogrāfu līdzīga rakstura darbiem. Katram no viņiem piemīt savas specifiskās rokraksta iezīmes un nianses, tomēr pamatmotīvs – pievēršanās mikropasaules, t.i., sevis, savas apdzīvojamās telpas vai pašu tuvāko cilvēku kā daļas no sevis paša izpratnei un analizēšanai – saglabājas viens un tas pats.

Alnis Stakle šo aspektu izspēlē, paslēpjoties aiz nelielas pašironijas un humora devas. Jāpiekrīt mākslas kritiķei Alisei Tīfentālei, ka "autoram, darbojoties ar sev personīgi svarīgo (..), ir izdevies panākt vispārinājuma līmeni, kurā intīmais un personīgais ir uztverams universāli, kļūst par kolektīvās pieredzes fakta konstatāciju" (Fotokvartāls, 31. lpp.).

Alnis Stakle ļoti veiksmīgi darbojas ar skatītājam viegli saprotamu tēlu sistēmām, piemēram, ar estētiski tik kārdinošajām saules radītajām ēnu atspīdumu rotaļām uz dažādu virsmu priekšmetiem, ko viņš izmanto pilnīgi cita efekta panākšanai – šajā gadījumā sirreālistisku noskaņu radīšanai. Pats autors apgalvo, ka viņam fotogrāfija ir "no vienas puses, veids, kā apmierināt savu iztēli, no otras puses – savas reliģijas ietvaros piekopts rituāls" (skat. http://www.lapas.dau.lv/alnis/).

Ar Alni Stakli personīgi iespējams tikties šosvētdien, 14. janvārī, pulksten 15 Svētdienas sarunu ietvaros LNMM izstāžu zāles Arsenāls telpās.