Darbs teātrī un kino

Filipenko 1967. gadā pabeidza teātra institūtu un no 1964. līdz 1969. gadam bija aktieris, bet pēc tam arī režisors Maskavas Valsts universitātes estrādes studijā "Naš dom". Vēlāk viņš sāka spēlēt Tagankas teātrī Maskavā.

1974. gadā Filipenko pabeidza Ščukina teātra skolas režisoru nodaļu un nākamajā gadā tika uzņemts Vahtangova teātra trupā, kur Filipenko nostrādāja 20 gadus. Vienu no spilgtākajām teātra lomām aktieris nospēlēja V. Slavkina lugā "Jaunā cilvēka lielā meita", kas tika iestudēta Staņislavska teātrī Maskavā. Filipenko veiksmīgi darbojās soloprogrammu žanrā ar Zoščenko, Gogoļa, Bulgakova, Platonova, Averčenko, Dovlatova darbiem.

Kopš 1969. gada Filipenko filmējās kino. Aktieris darbojies vairāk nekā 50 filmās, kur atveidojis ļaundarus, bandītus un nemirstīgos Kaščejus. Pirmo lomu — Vladimiru Harlamovu — viņš atveidoja Nauma Trahtenberga filmā "Esmu viņa līgava". Kopš tā brīža viņš atveidojis daudzas lomas dažāda žanra filmās — no psiholoģiskām drāmām līdz piedzīvojumu un detektīvu lentēm.

1995. gadā Krievijas Tautas skatuves mākslinieks Filipenko kļuva par teātra "Mono–Duet–Trio" vadītāju. Teātra repertuārā bija iekļauts literāri muzikālais šovs "Vilciens uz Čatanugu jeb Kad mēs bijām jauni", monoizrāde "Mirušās dvēseles". 1999. gadā par šo monoizrādi Filipenko saņēma Krievijas Federācijas prēmiju. Viņš spēlējis Klaudiju un Hamleta tēvu teātrī "Satirikon", Oļega Tabakova vadītajā teātrī izrādē "Dibenā", atveidojot Satina lomu, "Mossovet" teātra izrādē "Dāma! Dāma! Vēl dāma!", kur Filipenko atveido kāršu spēlmani Iharevu.

Darba grafiks nākotnei

Filipenko apgalvojis, ka zinot savu darba grafiku gadu uz priekšu, bet pret darba nosacījumiem aktierim ir stingra attieksme: "Kad man zvana un piedāvā darbu televīzijā vai radio, nerunājot par kino, kas sāksies pēc mēneša, saprotu, ka viņiem iestājies forsmažors. Visur plāni tiek rakstīti vairākus mēnešus uz priekšu; ir plāni, kurus var nobīdīt, bet ir arī tādi, kurus nevar. Līgumā attiecīgos punktus vienmēr mainu. Kā tas parasti notiek? Teātrim jāatdod viss, bet teātris tajā pašā laikā nedod neko. Divās dienās tas var samainīt visas kārtis. Es tagad stingri apspriežu visus jautājumus, kas saistīti ar laiku, lai nenotiktu tā, ka 15 filmēšanas dienas plūstoši pāriet 100 dienās." Aktieris apgalvo, ka, strādājot šādā ritmā, jūtas visnotaļ ērti: "Citādi jau tajā visā nevajadzēja līst iekšā. Tagad aktieri ir tirgū kopš dienas, kad viņi iestājas skolā."

Filipenko nepatīk mobilais tālrunis, tāpēc tas vienmēr ir izslēgts: "Kad kādam zvanu, vispirms pajautāju, vai viņu netraucēju."

Aktieris un brīvība

Visiem radošiem cilvēkiem patīk baudīt brīvību, taču aktieriem ar to ir visai problemātiski. Vai šī pretruna nav aktiera traģēdija? Filipenko skaidro: "Mūsu atkarīgajā profesijā nav brīvāku cilvēku kā aktieri, ja ir pareizi sarakstīts līgums. Šajā sakarā noteikti gribu pieminēt Vahtangova teātra viesizrādes Omskā. Mihails Uljanovs tur bija nacionālais varonis — dzimis Tarā, kas atrodas Omskas apgabalā. Tad, lūk, pusmēneša laikā viņš nospēlēja Ļeņinu, Staļinu, Ričardu III un Stepanu Razinu. Kurš gan vēl kaut ko tādu var atļauties, ja ne visbrīvākais cilvēks uz šīs planētas?"

Pēdējā laikā filmas ir pārsātinātas ar datorgrafikas efektiem. Savs viedoklis ir arī Filipenko: "Nesen redzēju amerikāņu filmu, kur bija daudz grafikas. Astoņas desmit minūtes gara aktieru spēle un atkal grafika. Ja pēc scenārija tu esi šajās divās trijās ainās, ir laba iespēja paņemt banku. Taču visiem iesaku uzmanīgi izturēties pret šādu atlasi un just robežu. Vispār no datorgrafikas vairs nav iespējams izvairīties."

No viņa baidās

Filipenko ir viens no tiem 60. gadu paaudzes nedaudzajiem aktieriem, kas pieņem visus jauninājumus un neskumst pēc seniem laikiem: "Man kopš Maskavas Valsts universitātes estrādes studijas "Naš dom" laikiem bijuši koncerta numuri. Vēlāk Tagankas un Vahtangovas teātrī piedalījos koncerta brigādēs. Aktierim uz skatuves jākāpj katru dienu. Visiem jaunajiem iesaku: neizlaidiet no sava redzesloka garlaicīgos skatuves runas eksāmenus! Labāk sagatavojiet koncerta numuru, lai pēc tam varētu uzstāties un saņemt par to honorāru. Krievijā atkal parādījusies tendence ieklausīties labā vārdā. Plikpaurainie sešdesmitgadīgie vecāki ved savus bērnus klausīties Gogoli, Bulgakovu, Platonovu… Dažreiz es braucu ar metro — tagad Maskavā ir vienkāršāk pārvietoties tieši ar šo transporta līdzekli. Mani atpazīst. Nu un kas?"

Sakarā ar to, ka Filipenko ir spilgts "tumšo" varoņu tēls, aktieris ironizē: "Spilgta tumšo spēku pārstāvja slava iespaido. Visbiežāk atceras ļaundari Zabalujevu no "Nabaga Nastjas" vai Azazello un baidās pienākt man klāt. Skatos uz šiem cilvēkiem un domāju: kas viņiem ir vajadzīgs? Dovlatovs, Zoščenko vai Bulgakovs? Kā lai uzmin?"

Savs ēnu kabinets

Filipenko uzskata: lai par viņu varētu kaut ko spriest, ir svarīgi pabūt viņa izrādēs: "Man pastāv mana subjektīvā izvēle… Es vienkārši ļoti vēlos, lai man tuvo autoru vārdi un darbi biežāk skanētu no skatuves. Dažkārt jaunu teatrālu projektu iniciatīva nāk no režisora. Man patīk, kad saka: "Vēlos, lai šo lomu nospēlētu Filipenko." Tad man tiek dotas 12 stundas "no rieta līdz ausmai", kad lasu materiālu, eju, domāju, konsultējos ar savu "ēnu kabinetu"…"

Protams, neviļus rodas jautājums: kas ietilpst aktiera "ēnu kabinetā"? Mākslinieks atbild: "Tas ir komercnoslēpums. Visupirms tā ir mana ģimene, pieau-gušie bērni. Pastāvīgi sadarbojos ar dēlu Pāvelu un meitu Aleksandru — viņi ir mani skaņu režisori. Viņi man aizrāda un kritizē mani. Viņi var pateikt, kas jāatstāj nākamajai izrādei. Es kaut ko mainu, pielieku klāt, taču galavārds tomēr pieder man. Manā radošajā portfelī no visa kā ir ļoti daudz: Rejs Bredberijs, Azeks Azimovs, Irvins Šovs. Tagad lasu programmu "Mākslinieciskās gaumes triumfs" — tie ir literāri muzikāli darbi, kas tapuši sadarbībā ar solistu ansambli "Ermitāža", ko vada Aleksejs Utkins. Gatavoju Pasternaku, Levitanski, Grigorjevu… Tur ir viena novele, kuru zināju vēl 1965. gadā, bet tikai tagad tai pienācis laiks. Kad skatītājs lasa afišu un nāk uz manu koncertu, viņam jau ir kāda priekšnojauta. Šī sajūta ir jāattaisno.

***

dažas filmas

1969 — "Esmu viņa līgava"

1971 — "Bumbarašs"

1979 — "Rīta apgaita"

1981 — "Metiens"

1983 — "Balāde par drosmīgo bruņinieku Aivenho"

1984 — "Aplausi, aplausi"

1985 — "No Potapova dzīves"

1987 — "Vizīte pie Minotaura"

1988 — "Nogalināt pūķi"

1990 — "Marija Magdalēna"

1991 — "Lorda Artūra noziegumi"

1993 — "Anomālija"

1994 — "Meistars un Margarita"