Pilnajā vārdā Hileirs Džermeins Edgars Degā (Hilaire Germain Edgar Degas) bija franču gleznotājs un skulptors, kura novatoriskā kompozīcija, prasmīga zīmēšana un spēja analizēt kustību 19. gadsimtā padarīja viņu par vienu no modernās mākslas meistariem un impresionisma pamatlicējiem.
Franču impresionists Edgars Degā (1834 – 1917) (8)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Degā ir dzimis 1834. gada 19. jūlijā Francijas galvaspilsētā Parīzē turīgā baņķiera ģimenē. 11 gadu vecumā Degā iestājās skolā, lai iepazītu mākslu.
Degā mākslinieka karjeru sāka ļoti agri, 18 gadu vecumā pārvēršot savu istabu par īstu studiju. Ietekmīgā ģimene un aristokrāta statuss jauno mākslinieku piespieda studēt jurisprudenci. Tomēr aizraušanās ar mākslu darīja savu, un 20 gadu vecumā Degā, pagriežot muguru formālai izglītībai, sāka apmeklēt zīmēšanas stundas.
1855. gadā Degā saņēma ielūgumu studēt „Ecole des Beaux-Arts” koledžā. Gadu vēlāk viņš devās uz Itāliju, kur pirmo reizi mūžā redzēja Mikelandželo un Rafaēla, kā arī citus iespaidīgus slavenu Renesanses mākslinieku darbus.
Atgriežoties no Itālijas, Edgars Degā sāka reproducēt Luvras muzeja gleznas. 1865. gadā pāris viņa darbi tika pieņemti slavenajā „Salon de Paris” gadskārtējā Francijas mākslas izstādē. Salons izstādīja tikai tradicionālas gleznas, kurās bija attēlotas vēsturiskas, reliģiskas vai mitoloģiskas tēmas.
Turpmākos piecus gadus Degā turpināja sadarboties ar Parīzes muzejiem un, pateicoties neatlaidībai un smagajam darbam, iekaroja cieņu un atzinību tradicionālās mākslas aprindās.
1870. gadā Degā dzīve līdz ar Francijas un Prūsijas karu radikāli mainījās. Nemieru laikā veselu gadu talantīgais mākslinieks nodienēja nacionālajā gvardē, aizstāvot Parīzi.
Karam beidzoties, Degā devās uz Ņūorleānu, lai apciemotu savu brāli Renē, un tur atsāka pirms kara novārtā pamesto gleznošanu.
1984. gadā, jau atgriezies Parīzē, Edgars Degā palīdzēja organizēt pirmo impresionistu izstādi, kas gan sabiedrībā atstāja šokējošas paviršības un nepabeigtības iespaidu. Patiecoties šīm izstādēm, Degā iepazinās ar Eduāru Manē, kura darbi manāmi ietekmēja arī viņa paša daiļradi. Degā vēlāk pievērsās arī fotogrāfijai.
Pēc „Salon de Paris” izstādītās Kloda Monē gleznas "Impresija. Saules lēkts" (1872) nosaukuma kritiķis Luijs Lerū savā žurnālā „Le Charivari” jaunos māksliniekus nekaunīgi nodēvēja par impresionistiem, no kā arī izveidojās glezniecības virziena nosaukums.
Kā pirmie impresionisti minami Alfreds Sislē, Edgars Degā, Klods Monē, Berta Morizo, Ogists Renuārs, Kamils Pisaro, Marī Kasa, Eduārs Manē, Frederiks Bazils, kuri, neskatoties uz atšķirībām un dažādām glezniecības skolām, tomēr kopā attīstīja jaunu veidu, kā attēlot apkārtējo pasauli.
Tā pamatā bija gleznošana brīvā dabā. Gleznotāji devās ārā no darbnīcām, lai, izjūtu vadīti, gleznotu to, ko daba tiem deva. Sākot ar vējā viļņojošiem laukiem un kokiem līdz miglai un saules gaismas rotaļām, mākslinieki gribēja iemūžināt pilnīgi visu.
Edgars Degā pēc tēva nāves nespēja uzturēt finansiālo drošību un ar laiku bija spiests pārdot arī savu gleznu kolekcijas. Mākslinieka uzskati un dzīves stils padarīja viņu par vientuļnieku. Degā ticēja, ka gleznotājam nav lemts izbaudīt personīgo dzīvi. Viņš nekad neapprecējās un pēdējos dzīves gadus pavadīja, klaiņodams pa šaurajām Parīzes ieliņām.