Olafa uzticīgā dzīvesbiedre Fanija ir aizbraukusi auklēt pirmo un pagaidām vienīgo mazbērnu, lai gan mākslinieku ģimenē ir uzaugušas divas meitas - Ivija un Simona, kurām ir sava dzīve. Bet mākslinieks pa māju ņemas viens, savos septiņdesmit gados viņš turpina aktīvi strādāt, bet retajiem ciemiņiem labprāt izstāsta savu dzīvi.

Olafs: "Kur tikai dzīvē neesmu bijis un ko tik neesmu darījis! Viss man sākās Sibīrijā; papu nošāva Latvijā, bet mammu ar mani un māsu izsūtīja. Dzīvojām Tomskas apgabalā. Mamma prata vācu valodu un momentāni vietējā skolā dabūja darbu. Vismaz nebija jāmirst badā, bet dzīvošana gan bija švaka - zemnīcā. Mans pirmais amats bija ciedru riekstu lasīšana taigā - uzrāpos kokā un tad lēkāju no viena ciedra uz otru, purinot zemē riekstus, tirgū tiem bija laba cena. Par nopelnīto naudu varēja nopirkt jaunus "vaļenkus" un "pufaiku".

Kad Staļins nolika karoti (1953), mamma ar māsu atgriezās Latvijā, bet es vēl Tomskā izmācījos par virpotāju. Pēc dienesta padomju armijā sāku strādāt komjaunatnes triecienceltnēs - pa visu Krieviju un Ukrainu cēlu termoelektrostacijas, biju visaugstākās - septītās - kategorijas metinātājs. Ar augstsprieguma vadu metināšanu varēja ļoti labi nopelnīt, apmēram simt rubļu dienā. Ne velti mūs sauca par karaļiem. Nedēļas nogalēs ar savu kompāniju varēju kārtīgi izpriecāties - paņemt taksometru uz visu dienu, kas veda pilnīgi līdz tualetei un gaidīja pie restorāna, kamēr tika dzerts. Mums bija bajāns, akordeons - dziedājām un līksmojām uz nebēdu! Pirku sev visu to labāko, ģērbos pēc pēdējās modes, pārmaksājot melnajā tirgū, cik vajag. Vēl paspēju Ukrainā apprecēties, bet kopā sabijām tikai divus gadus. Sadomāju braukt atpakaļ uz Latviju, bet sievai šeit neiepatikās, un viņa ātri vien atgriezās, turklāt - mātes cerībās (dēls izmācījās par arhitektu un tagad ar savu sievu, Latvijas lietuvieti, dzīvo Kanādā). Es paliku viens, Rīgā ar mokām (jo nebija pieraksta) dabūju darbu vagonu rūpnīcā, pabeidzu krievu vakarskolu un ar otro piegājienu iestājos Mākslas akadēmijā.

Zīmēšanas talantu sevī atklāju vienā no komandējumiem - savulaik Dņepropetrovskā, mazliet ierāvis, nejauši uzgāju studiju: sēž cilvēki, zīmē... Es saku: "O, ja tože umeju, davai!"

Rīgā tūlīt pēc atgriešanās apmeklēju zīmēšanas studiju Amatu ielā 5, kur iepazinos ar savu nākamo sievu Faniju. Tas bija 1960. gadā. Uz pirmo randiņu 1. aprīlī viņa gan neatnāca, piemānīja mani. Toreiz apmatojumu uz sejas nenēsāju, tikai vēlāk sāku audzēt ūsas un maziņu - d"Artanjana - bārdiņu. Tādā veidā es protestēju pret mākslinieku lielajām bārdām.

Vispār akadēmijas grafikas nodaļā man pavērās raiba dzīve, visi mani kursa biedri bija astoņpadsmitgadīgi, bet man jau divdesmit seši - biju visu redzējis rūdīts vilks, neaizstājams kadrs visās ballēs. Dziedāju un trakoju, vārdu sakot, gāju pa gaisu, tāds mans temperaments - asāks nekā citiem. Īpaši satuvinājos ar Jāni Pauļuku, ar viņu kopā ir izdzerts visvairāk. Jāatzīst, lai gan Pauļuks par mani bija vecāks, tomēr izturīgāks gan..."

No mazliet nedisciplinētā mākslinieka dzīvesveida ir arī savs labums. "Uz akadēmijas beigšanas eksāmenu laiku es biju dabūjis no darbavietas vasarnīcu Jūrmalā, tur naktī sapnī redzēju, kādu biļeti izvilkšu - par Gorkija stāstu romantiskajiem tēliem. Otrā rītā ar attiecīgo literatūru braucu vilcienā uz eksāmenu. Akadēmijā draugiem izstāstīju par savu sapni, taču neviens neticēja, bet es gan tualetē aiz radiatora atstāju tos Gorkija stāstus, un eksāmenā tiešām tika nosaukta manis nosapņotā biļete...

Alkohola izraisīta gaišredzība manī atraisījusies vairākkārt, braucot pa Karpatiem, vienreiz čigānietei izstāstīju visu viņas dzīvi, novedot sievieti līdz asarām.

Jaunībā jau man bija daudz draugu, kopā strādājām, ceļojām, taču pēc kāzām katram sākās sava dzīve. Bet, kamēr dzer, draugu nevienam netrūkst - manu darbnīcu Mednieku ielā pazina visi mākslinieki, tur gāja ņigu ņegu pa trīs dienām no vietas. Sieva pa to laiku pacietīgi gaidīja mani mājās, ja viņai būtu citāds raksturs, diez vai kopā dzīvotu. Fanija mūsu kopdzīvi izvilka tieši ar savu pacietību, toreiz jau bija tāds laiks, kad nedzēra tikai divu kategoriju cilvēki - kuriem nedeva un kuriem nebija naudas...

Par ko visbiežāk aizdomājos dzīves novakarē? Ar to, kam esmu izgājis dzīvei cauri, pietiek vairākiem mūžiem.

Skaidrs, ka tā diena pienāks, bet es par to nedomāju. Tagad ir tikai darbs. Agrāk bija alkohols, sievietes, bet tagad - atliek vien iedomāties par AIDS, lai negribētos vairs riņķī plosīties. Pāris reižu jau mani pieķēra pie rokas, bet - man tika piedots.