"Krāsā es esmu mākslinieks, īstenoju savu krāsu izjūtu, bet fotogrāfijā atzīstu tikai melnbalto, man svarīgs psiholoģiskais rakurss," uzsver tekstilmākslinieks Rolands Krutovs. Rīt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā atvērs viņa fotoizstādi Parīze: melnbaltā ģeogrāfija. Pasmaidot viņš nodēvē to par atpūtas izstādi, tas salīdzinājumā ar tekstilmākslu.
Īpašā Parīzes garša
"Fotogrāfija man šķiet kā mākslinieciska atpūta no visa, jo tekstilmāksla ir smags darbs – aud gobelēnu, veido sietspiedi... Es bildēju tikai ar melnbaltajām filmiņām. Tagad ir digitālais laiks – nofotografē, nepatīk, izdzēs. Mani apmierina, ja nevar izdzēst, tad esi pakļauts savai profesionalitātei. Ir jānoķer kadrs – īsts, interesants, kas atbilst mākslinieciskajai loģikai un principiem. Man no bērnības patīk melnbaltās bildes, tās ar īpašo garšu. Melnbaltā fotogrāfija ir skatiena izaicinājums, uzrunā ar intīmu liriskumu un pievilcību," trāpīgi raksturo tekstilmākslinieks.
Uz Parīzi devies profesionālos nolūkos – muzeju izzināšanas braucienā, Rolands Krutovs strādā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Līdzi bija fotoaparāts, vecais Zenīts, mantots no tēva. Visi ļoti pētījuši, kas tas par neparastu fotoaparātu, centušies salasīt uzrakstu. Rolandam šķita svarīgi iemūžināt savu sajūtu par Parīzi. "Ir ļoti garlaicīgi skatīties bildes privātos albumos – es pie pieminekļa, es pie muzeja... Man gribējās noķert pilsētas īpašo garšu. Mana Parīze ir ļoti personisks, intuitīvs šķērsgriezums. Tad sekoja sagadīšanās un nejaušība reizē – tuvojās festivāls Francijas pavasaris, un mūsu muzeja direktore Alīda Krēsliņa bija redzējusi manas bildes, atzina tās par labām esam, piedāvāja rīkot izstādi."
Līdzsvara metaforas
"Manos darbos tekstils un fotogrāfija ir tik cieši saistīti – savijas kopā, papildina viens otru –, ka grūti nošķirt robežas. Tekstilmākslā man patīk izmantot fotogrāfiju, gan sietspiedē, gan karstajā drukā," skaidro Rolands. Taču daudz būtiskāk viņam šķiet runāt par saturu. "Mākslā man ir svarīgi meklēt brīvības sajūtu, varbūt arī to atbildības izjūtu, kas nozīmē dzīvot, domāt, tiesāt, darīt, nedarīt... Neviena lieta nav konstanta, nav robežu, tāpēc ir tik interesanti meklēt veidus, kā attēlot esamību. Savos darbos cenšos meklēt līdzsvara metaforas – starp vientulību un sabiedrisko dzīvi, starp vienaldzību un ieinteresētību, jo liekulīgi būtu apgalvot, ka mani interesē citi cilvēki un sabiedriskā dzīve vienlīdz emocionāli stipri, ja tā nav līdzīgi veidota, tuva manai pasaules izjūtai."
Reizēm viņu kaitinot cilvēki, kas visu mēra peļņas vai izdevīguma kategorijās. Un fascinējot tie, kas savā būtībā ir poētiski. "Tas nenozīmē, ka viņi raksta vai ir mākslinieki, vienkārši tiecas pēc skaistā savā dzīvē, ar patiesu interesi, bez aprēķina. Reizēm mani pārsteidz, cik daudzi jūtas vientuļi, un nav tā, ka viņi būtu nelaimīgi vai sabiedriski neīstenoti. Varbūt ir svarīgi nebūt tikai tam ikdienas nomocītajam cilvēkam, kas eksistē?! Nepieciešams sapnis un motivācija sapņot. Māksla ir vēl viens veids, kā dzīvot."
Teksts un tekstils
Cik sevi atceras, Rolands vienmēr zīmējis. Reiz pat vaicājis mammai, vai bērnībā darījis arī ko citu, bet viņa pasmaidījusi – tikai zīmēji. Tādēļ arī aizvedusi puiku uz bērnu mākslas skolu. Pēc tam Rolands iestājās Rēzeknes mākslas koledžā. "Jau koledžā man iepatikās faktūras, man tīk sajust materiālus ar rokām. Katram audumam ir savs raksturs, un audums pasaka priekšā, kā idejas realizēt." Tālākais ceļš, kā Rolands smejas, bija gluds – Mākslas akadēmija, personālizstādes, darbs muzejā.
Vēl zīmīga ir viņa draudzība ar rakstīto vārdu, kas nav visraksturīgākā mākslinieku pazīme. "Māksliniekam jau vienmēr pilna galva ar domām un idejām. Vieglākais ceļš ir pierakstīt – pārdomas, atklāsmi, grēksūdzi vai lūgšanu. Pēc tam to var ielikt jebkādā mākslas formātā."
Kad pirms trim gadiem Rēzeknē bija sarīkota Rolanda personālizstāde, cilvēkus ļoti fascinēja, ka līdzās tekstilmākslai ir rakstītais vārds. "Bija teksts, kas paskaidroja tekstilu, bet bija arī tekstils, kas paskaidroja tekstu. Daudzi skatījās izstādi un teica – kā tas var būt, ka uzrakstīts tas, ko jūtu es?! Tas nozīmē, ka cilvēki jūt līdzīgi. Ir stīgas, kas mūs vieno, – domāšanas veids, pasaules izjūta... Es ceru, ka tā būs ar šo fotoizstādi, cilvēki atnāks un teiks, ka arī viņi ir līdzīgi sajutuši Parīzi."
***
Rolands Krutovs
- Fotoizstādes Parīze: melnbaltā ģeogrāfija autors
- Dzimis 1979. gada 12. aprīlī Rēzeknē
- Beidzis Tekstilmākslas nodaļu Rēzeknes Mākslas koledžā un Latvijas Mākslas akadēmijā (maģistra grāds)
- Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Dizaina nodaļas vadītājs
- Pasniedz datormācību Mākslas akadēmijā
- Personālizstādes: mīlestības anatomija: teksts un tekstils (2004), Sauja Debesu (2005), Vertigo (2006)
- Piedalījies grupu izstādēs dažādās valstīs
- Tekstilmākslas asociācijas biedrs
- Aizraujas ar fotografēšanu, raksta kritikas preses izdevumos
***
Filigrāni un pamatīgi
Aija Baumane, tekstilmāksliniece:
– Nopietns mākslinieks. Ārkārtīgi iedziļinās katrā tēmā, strādā ļoti pamatīgi un nopietni, bet tajā pašā laikā nav tikai darbarūķis, bet īsts mākslinieks. Viņam piemīt apbrīnojama pacietība, diplomdarbā bija izaudis gobelēnu, paveica to ārkārtīgi rūpīgi, pamatīgi un pārdomāti, ieliekot dziļu filozofisko saturu. Interesanti, ka viņš kā vīrietis spēj taisīt filigrānas, smalkas lietiņas, viņa miniatūras veidotas ar lielu izjūtu. Un viņš raksta. Ja mēs, mākslinieki, citreiz nemākam izteikties par saviem darbiem, tad Rolands māk to visu arī interesanti nopozicionēt, savu domu paskaidrot. Un vēl. Tā varbūt nedrīkstētu salīdzināt, bet daudzas cilvēciskās īpašības līdzinās Rūdolfam Heimrātam, tāds smalkjūtīgs estēts.





