Plašāka publika Atlantijas okeāna šajā krastā mistera Flinta dzīves stāstu uzzināja, pateicoties Miloša Formana filmai “Nācija pret Leriju Flintu”. Galveno varoni tajā atveidoja Vudijs Harelsons, viņa dzīvesbiedri – Kortnija Lova, bet pats Flints uz ekrāna pavīdēja sevišķi riebīga tiesneša lomā. Gabals pat tika nominēts “Oskara” balvai par labāko režiju un labāko galveno vīriešu lomu. “Oskarus” filma gan nedabūja, toties Flints visu šo pasākumu atzīmēja sev raksturīgā stilā: nolīga lidmašīnu, kas lidinājās ap balvu pasniegšanas ceremonijas norises vietu, demonstrējot lielu uzrakstu, kas vēstīja, ka kinostudija “Columbia” sūkā. Huligāniskā izlēciena iemesls bija vienkāršs: “Oskara” rīkotāji nebija Lerijam piešķīruši ielūgumu uz šo pasākumu, tādēļ aizvainotais Flints atriebās, kā nu mācēja. Ceremonijā viņš, starp citu, nokļuva tik un tā – izmantojot Vudija Harelsona ielūgumu.

No striptīza līdz žurnālam

Atšķirībā no latviešiem, amerikāņi Leriju Flintu iepazina krietni agrāk – jau pagājušā gadsimta jautrajos septiņdesmitajos gados. Šis nu reiz ir gadījums, kad droši var teikt – cilvēks dzīvē visu sasniedzis pats, ar drosmi un nekaunību kļūstot par miljonāru. Pirmajos divdesmit Lerija dzīves gados gan nekas neliecināja par šāda pavērsiena iespējamību. Gluži pretēji – kā jau alkoholiķa dēlam, arī Flintam junioram bija visas iespējas nodzerties un beigt savu dzīvi kaut kur renstelē. Dīvainā kārtā puisis šo ceļu negāja, tā vietā viņš 1958. gadā brīvprātīgi pieteicās militārajā dienestā. Lai tiktu pie mundiera, Lerijam gan vispirms nācās veikt šādas tādas nelikumīgas manipulācijas ar dokumentiem – tobrīd puikam bija tikai 15 gadu, bet tik mazus smurguļus armijā ņem tikai kaut kur Āfrikā, bet nekādi ne Savienotajās Valstīs. Ilgi gan dienests nevilkās, jo armijā sākās štatu samazināšana, kas skāra arī jauno Flintu. Tā nu puisim nācās atgriezties mājās, kur viņš pievērsās visai apšaubāmai nodarbei – apsaimniekoja pagrīdes uzņēmumu, ko latvieši sauktu par točku. Proti, paklusām tirgoja kandžu. Tomēr kā alkohola tirgotājs Lerijs bija diezgan bailīgs, jo, padzirdējis, ka par viņa točku interesi sākuši izrādīt poliči, meta šo nodarbi pie malas un nodemonstrēja izteiktu fantāzijas trūkumu – atkal stīvēja mugurā formas tērpu, šoreiz jūras kara flotē. Turpmākos pāris gadus viņš pavadīja jūrā, dienot uz aviobāzes kuģa “Enterprise” par radara operatoru.

Par meitenēm uz kuģa aizvadītajos mēnešos Lerijs varēja vien sapņot un, iespējams, tieši šī piespiedu atturība noteica viņa tālākās interešu sfēras izvēli. Atvaļinājies no flotes, jauneklis par iekrātajiem nepilniem diviem tūkstošiem dolāru (tolaik dolāram bija pavisam cita vērtība nekā tagad) Ohaio štata Deitonas pilsētā atvēra bāru. Ar žūpām plēsties viņam drīz vien apnika, tādēļ pēc kāda laiciņa Flints nolēma mazliet mainīt izklaides iestādes profilu un ierīkot mazliet solīdāku bāru, kurā publika varētu ne tikai pievilkt mūli, bet arī paskatīties uz meitenēm. Izģērbtām meitenēm, jo tas bija striptīza bārs. Saucās šis iestādījums, kā tu, dārgo lasītāj, varbūt jau pats uzminēji, “Hustler Club”.

Bizness aizgāja tik labi, ka Lerijam nācās saukt talkā jaunāko brāli Džimiju un atvērt līdzīgus klubus vēl piecās pilsētās. Sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā Flinta striptīza klubi zēla un plauka, gadā nesot pat līdz 100 000 dolāru tīrās peļņas. Ziepes sākās 1973. gadā, kad Amerikas ekonomiku skāra krīze. Vēl nopietnākas šīs nepatikšanas kļuva rudenī, kad pēc Izraēlas un Sīrijas kara arābu valstis apvainojās uz visu pasauli un naftai uzlika tādu cenu, ka benzīns uz brīdi kļuva par deficītu luksuspreci. Kas notika tālāk, šķiet, 2008. gada Latvijas iedzīvotājam nav jāstāsta: inflācija, ekonomiskā krīze, bezdarba pieaugums un tādā garā. Un gluži loģiski, ka lielai daļai amerikāņu šādos apstākļos bija ne līdz striptīzam – naudiņu vajadzēja taupīt un par uzdzīvi aizmirst.

Lerijs Flints 1997. gadā. Foto:

Visas zīmes rādīja, ka pavisam drīz misters Flints varēs klapēt savas bufetes ciet un meklēt jaunu nodarbošanos. Un te nu Lerija priekšā jānoņem cepure, jo viņš atrada izcili elegantu izeju no spiedīgās situācijas – pārcēla meitenes no bāra skatuves uz papīra. Sāka izdot piedauzīgu žurnālu, citiem vārdiem sakot. Patiesībā kaut ko žurnālam līdzīgu drukāt viņš bija sācis jau kādu gadu iepriekš – četru lapu melnbaltu bukletiņu par saviem klubiem un to meitenēm. Ievērojis publikas interesi, Lerijs lapeles apjomu palielināja līdz 32 lappusēm, bet 1974. gadā nolēma to pārtaisīt par īstu žurnālu, ko bez garas domāšanas nodēvēja par “Hustler”.

Detaļām ir nozīme

Pēdējo 30 gadu laikā izdevējdarbības pamatprincipi nav neko īpaši mainījušies – ja gribi, lai tavs žurnāls nestu peļņu, nepieciešamas svaigas un netradicionālas idejas. Žurnālu, kuros būtu puspliku vai pliku meiteņu bildes, Amerikā netrūka arī septiņdesmitajos gados – pietiek pieminēt kaut vai “Playboy” un “Penthouse”. Lai konkurētu ar šādiem milžiem, vajadzēja piedāvāt kaut ko vairāk. Un Lerijs arī piedāvāja: tās ķermeņa daļas, ko abi minētie izdevumi parasti centās piesegt, “Hustler”, gluži pretēji, izcēla un akcentēja. Gribat vagīnas vairumā un tuvplānā? Lūdzu, te būs! Tiem laikiem tā bija revolūcija, jo nolaisties (vai arī pacelties – kā nu kuram labāk tīk) līdz tādām detaļām tad nebija pieņemts. Nav brīnums, ka daudzviet tirdzniecības vietas vispār atteicās pieņemt Flinta žurnālu, uzskatot to par pilnīgi amorālu.

Žurnāla pirmie numuri nekādu īpašu pelņu neienesa un arī ar milzu tirāžu “Hustler” lepoties nevarēja. Lerija zvaigžņu stunda sita 1975. gada vasaras beigās, kad viņš no kāda lūriķa par 18 000 dolāru nopirka dažus paslepšus uzņemtus bijušās ASV pirmās lēdijas Žaklīnas Kenedijas – Onasis kailfoto. Bildes nebija pirmā svaiguma (knipsētas pirms trim gadiem), taču šim faktam nebija būtiskas nozīmes – dažu dienu laikā amerikāņi izpirka trīs miljonus “Hustler” eksemplāru ar Žaklīnas bildēm. Izdevums vienā rāvienā kļuva slavens visā Amerikā, savukārt Lerijs pāris dienu laikā bija savu bankas kontu papildinājis par pāris miljoniem dolāru, jo “Hustler” nebūt nebija nekāds lētais žurnāls – tas maksāja mazliet virs diviem dolāriem, tātad septiņdesmitajiem gadiem ļoti pieklājīgu naudu.

Tiktāl viss būtu jauki, taču daļai amerikāņu “Hustler” redzamās bildītes nelikās pieņemamas. Virkne cienījamu ļautiņu sāka bļaut, ka Flints samaitā jaunatni un grauj jebkādas morāles normas. Ar bļaušanu vien lieta nebeidzās, jo drīz vien Lerijs saņēma pavēsti – viņam bija jāstājas tiesas priekšā par piedauzīgu materiālu publicēšanu, turklāt apsūdzības rakstā nez kādēļ bija pieminēta arī organizētā noziedzība. Izklausās skarbi, un arī tiesa nebija noskaņota jokot – tagad tas varbūt izklausās komiski, taču tiesnesis Lerijam pirmajā piegājienā piesprieda 11 000 dolāru naudas sodu un ieslodzījumu no 7 līdz 25 gadiem (amerikāņiem ir pierasts dot cietumsodus ar visai nenoteiktiem termiņiem)! Aiz restēm gan Flints pavadīja vien pāris dienas, jo bargais spriedums tika pārsūdzēts un vēlāk atcelts. Ar to gan tiesāšanās epopeja tikai sākās – turpmākajos gados viņš tiesās bija regulārs viesis, taču par to stāsts būs mazliet vēlāk. Jo izrādījās, ka risks iesēsties čokā bija tikai mazākā no Lerijam uzglūnošajām nelaimēm...

Lode mugurā

Vismelnākā diena Lerija Flinta dzīvē noteikti bija 1978. gada 6. marts. Dodoties pēc pusdienām uz tiesas namu, pēkšņi sazini no kurienes atskanēja vairāki šāvieni (viens no tiem trāpīja rokā Flinta advokātam) un Lerijs kā nopļauts nogāzās zemē. Lode bija skārusi artēriju un Flintam bija visas iespējas turpat uz vietas noasiņot. Par laimi, mediķi viņu žigli nogādāja slimnīcā, kur asiņošanu izdevās apturēt. Tomēr nākamā ziņa bija bēdīga – lode bija ķērusi arī mugurkaulu, kā rezultātā Lerijs kļuva paralizēts. Tiesa, paralizēts pa pusei – no jostasvietas uz leju, kas nozīmēja, ka tobrīd 36 gadus vecais vīrietis turpmāko dzīves daļu pārvietosies tikai ratiņkrēslā. Un pavisam nejauki bija tas, ka, lai arī Flints kājas vairs nevarēja pakustināt, tās neganti sāpēja – izsakoties paša Lerija vārdiem, tā, it kā būtu iebāztas verdošā ūdenī. Lai cīnītos ar sāpēm, Flints sāka lietot tā saukto “Bromptonas kokteili” – velnišķīgu maisījumu, kas sastāvēja no 60 procentiem morfīna, 30 procentiem kokaīna un 10 procentiem alkohola. Loģiski, ka visai īsā laikā nesenais meiteņu mīlulis bija kļuvis par kašķīgu narkomānu. Pat dīvaini, ka Lerijs vispār izdzīvoja, jo dakteri bija pārliecināti, ka, tik regulāri pārdozējot narkotiku maisījumu, kā to darīja mūsu stāsta varonis, viņam žigli vien vajadzēja aizcilpot pie senčiem... Bet nekā, sirsniņa izrādījās reti izturīga un pornokaralis šai saulē aizkavējās vēl ilgus gadus.

Aktieris Vudijs Harelsons 1996. gada filmā "The People vs. Larry Flynt".. Foto:

Atsevišķa stāsta vērts ir vīrs, kurš šāva uz Leriju – Džozefs Pols Franklins. Policija viņu notvēra pēc diviem gadiem, un tad arī atklājās, ka Franklins ir sadarījis lērumu dažādu nelietību, kuru vidū atentāts pret Flintu ir viena no nevainīgākajām izpriecām. Puisis bija izaudzis nelabvēlīgā ģimenē, vecāki viņu regulāri iekaustīja, tādēļ nav brīnums, ka džekam aizbrauca jumts. Viņa īstais vārds bija Džeims Kleitons Vons, taču 26 gadu vecumā jaunietis to nomainīja pret Džozefu Polu Franklinu; Džozefs tika izvēlēts par godu nacistiskās Vācijas propagandas ministram Jozefam Gebelsam, bet Franklins – par godu vienam no ASV dibinātājiem Bendžaminam Franklinam. Iesākumā zēns iesaistījās tādās interesantās organizācijās kā Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija (jā, izrādās, pastāvējusi arī tāda!), taču drīz vien viņš tās atzina par garlaicīgām un sāka darboties pats uz savu roku.

Pilnam komplektam Franklins kādudien bija sadzirdējis Dieva balsi. Komunikācijas laikā Dievs viņam bija licis attīrīt Ameriku no krāsainiem cilvēkiem (tā vismaz Franklins vēlāk apgalvoja), tādēļ maniaks nevilcinoties ķērās pie lietas. Iesākumam viņš pamēģināja uzspert gaisā kādu sinagogu, bet pēc tam ķērās pie nopietnākiem darbiem. Piemēram, nošāva pāri – melno vīrieti un balto sievieti. Godīgi sakot, šim noziegumam ar rasu naidu bija attāls sakars: vienkārši Franklins nupat bija aptīrījis kādu banku, iesēdies mašīnā un laidies lapās, taču priekšā braucošais pārītis pa ceļu vilkās tik lēni, ka bandīts abus aiz dusmām nošāva. Tālāk jau maniaks sāka darboties izcili čakli: noblieza vairākus melnos kungus, kuriem bija tā nelaime saieties ar baltām meitenēm (šādas attiecības Franklins pagalam nevarēja ciest); kādu ielasmeitu, kura sarunā ar Franklinu bija pieminējusi, ka apkalpojot arī melnos; vairākus stopētājus (nav īsti skaidrs, ar ko tie slepkavniekam nebija iepatikušies); dažus cilvēktiesību aktīvistus un tā tālāk. Pa vidu šiem noziegumiem, kā jau teikts, trūkties dabūja arī Lerijs Flints. Uzbrukuma motivācija? Nē, ne jau rūpes par nācijas tikumību, bet gan apstāklis, ka “Hustler” bija nopublicējis pornosesiju ar baltu un melnu ļautiņu piedalīšanos...

Potenciālo mērķu vidū bija arī ASV prezidents Džimijs Kārters (atļāvās pārāk daudz pļāpāt par tumšādaino vēlētāju tiesībām) un prezidenta amata kandidāts Džesijs Džeksons (vienkārši tāpēc, ka bija tumšādains). Līdz tāda līmeņa vīriem Franklinam rokas gan izrādījās par īsām, taču, kad 1980. gadā policijai beidzot izdevās slepkavnieku notvert, tad kļuva skaidrs, ka viņš vainojams vismaz 20 cilvēku nāvē. Nekur gan nav teikts, ka tas ir pilns upuru saraksts, taču arī ar to pilnīgi pietika, lai tiesa viņam piespriestu mūža ieslodzījumu. Pats rīkļurāvējs tiesnešiem paziņoja, ka, ja viņam nepiespriedīs nāvessodu, tad agri vai vēlu viņš no ieslodzījuma izbēgs. Pagaidām tas nav izdevies.

Tiesu darbi

Bet nu atgriezīsimies pie mūsu varoņa tālākajām gaitām. Pie invaliditātes viņš ar laiku pierada, sāpes pamazām atkāpās un arī no organisma bendēšanas ar narkotikām izdevās daudzmaz atradināties. Tomēr Lerija raksturu nelaimes, kā jau varēja gaidīt, maigāku un lādzīgāku nepadarīja. Ja līdz atentātam Flints, lai cik tas jocīgi izklausītos, sevi uzskatīja par kārtīgu kristieti (melsa pat, ka viņam bijis tāds kā neliels romāniņš ar evaņģēlistu sludinātāju Rutu Kārteri Steipltoni – prezidenta Kārtera māsu, starp citu), tad, nonācis invalīdu ratiņos, Lerijs publiski atteicās no kristietības.

Un ar jaunu sparu atsāka piedalīties visdažādākajos tiesas procesos. Bieži vien uzvedās viņš tajos, diplomātiski izsakoties, diezgan brīvi. Piemēram, reiz Lerijs uz sēdi ieradās, tērpies kreklā, ko greznoja uzraksts, kas vēstīja, ka krekla valkātājs piedrāž šo tiesu. Lai nebūtu nekādu neskaidrību, Flints piedevām skaļi paziņoja, ka tiesas zālē savā priekšā redzot vien pakaļas caurumus. Par šādu joku pornokaralis turpat tiesas zālē tika nekavējoties arestēts (tiesas apvainošana kā nekā!), taču drīz vien atkal bija brīvībā. Ievērības cienīgs ir arī iemesls, kādēļ Lerijs vispār toreiz bija nonācis līdz tiesai: “Hustler” bija nopublicējis karikatūras, kurā apgalvots, ka “Penthause” izdevējs dabūjis triperi no savas draudzenes, turklāt viņam (izdevējam) esot bijis sekss ar kādu citu vīrieti. “Penthouse” boss, protams, iesūdzēja Flintu tiesā, pieprasot pārdesmit miljonus lielu sāpju naudu.

Te varbūt būtu vietā īsa atkāpe par paša Lerija attiecībām ar meitenēm. Melsa, ka viņš pats personīgi nomēģinot daudzas sava žurnāla modeles – arī pēc invaliditātes iegūšanas, jo ir sarūpējis sev peņa implantu. Ej nu sazini, vai runas par modelēm ir patiesas, taču tas gan ir fakts, ka sievas Flints mainīja kā cimdus – īpaši jau jaunībā. Pavisam Lerijs ir bijis precējies piecas reizes, visilgāk nodzīvojot kopā ar ceturto sievu Alteju – veselus 11 gadus, līdz pat viņas nāvei 1987. gadā. Alteja nomira 33 gadu vecumā, un brīnīties par šo faktu īpaši nevajadzētu – kundze ilgus gadus sev neko neliedza, narkotikas rija uz nebēdu un beigās vēl saķēra arī aidu. Daudzo laulību laikā Lerijs sarūpēja piecus bērnus, un nevarētu teikt, ka attiecības starp tēvu un atvasēm būtu rožainas. Deviņdesmito gadu beigās viņa vecākā meita kļuva par aktīvu pornogrāfijas apkarotāju un pat apgalvoja, ka papucis bērnībā viņai uzmācies, taču pierādījumu šim stāstam nebija un līdz tiesai lieta nenonāca.

Tikmēr pats Lerijs nebaidījās kašķēties arī ar ietekmīgām valsts institūcijām. Kā vislabākais piemērs te var kalpot tiesas process automobiļu būvētāja Džona Delorena lietā. Ja esi redzējis kinotriloģiju “Atpakaļ nākotnē”, tad noteikti ievēroji stilīgo automobili, ar kuru galvenie varoņi ceļoja šurpu turpu pagātnē un nākotnē. Lūk, šis dampis tad arī bija “DeLorean” – dārgs un smalks vāģis, kam par masu produktu tā arī nebija lemts kļūt. Amerikāņi, par spīti kino reklāmai, “DeLorean” mašīnas diez ko negribēja pirkt, tādēļ kompānijai sākās finanšu problēmas. Un šādā spiedīgā brīdī Delorenu apciemoja kāds kungs, kurš piedāvāja labi nopelnīt, iesaistoties kokaīna tirdzniecībā. Bet, kad autobūvētājs negribīgi piekrita, cerot ar nelegāliem ienākumiem saglābt savu biznesu, viņu nekavējoties arestēja, jo nelūgtais viesis izrādījās pārģērbts FIB aģents. Iespējams, Delorens iesēstos uz ilgu laiku, ja vien viņam talkā nenāktu Lerijs Flints, kurš kaut kur bija ticis pie novērošanas kameras ieraksta, kurā labi redzams, ka autokonstruktors būtībā ticis izprovocēts veikt noziedzīgas darbības, turklāt provokatora lomā darbojas FIB, ko likums tā īsti nepieļauj. Ierakstā dzirdams, ka Delorens mēģina atkratīties no narkotiku tirdzniecības, taču FIB aģents draud nepiekrišanas gadījumā nodarīt pāri viņa meitai – un tas nu vairs nelien nekādos rāmjos.

Flints šo ierakstu publiskoja, un nebija ilgi jāgaida, kad pornokaralis tika izsaukts uz tiesu, lai paskaidrotu, kā ticis pie šādas informācijas. Lerijs informācijas avotu izdot kategoriski atteicās, bet uz tiesas sēdi ieradās, tērpies vienās apakšbiksēs, kas bija darinātas no ASV karoga. Pēc tam sekoja vētraina diskusija starp Leriju un tiesnesi. “Es jums piespriežu sešus mēnešus federālajā psihiatriskajā cietumā! Un tagad ārā no manas tiesas zāles!” noskaldīja tiesnesis. “Sūdabrāli, vai tas ir viss, uz ko esi spējīgs?” pretī sāka lekties Flints. “Nē, es piespriežu tev divpadsmit mēnešus!” “Klau, sūdabrāli, vai tas tiešām ir viss, ko vari?” tiesnesi turpināja kacināt Lerijs. “Piecpadsmit mēneši!” noaurojās likuma kalps un pats pameta zāli. Šos piecpadsmit mēnešus Lerijam tiešām nācās atsēdēt. Flintu par prezidentu!

Taču arī cietums Leriju neizlaboja un tiesas namos viņš arī turpmāk bija biežs viesis – pārsvarā viņam nācās atbildēt par dažādu personu aizskāršanu sava žurnāla slejās. Lai gan vairumā gadījumu viņš tiesas procesus zaudēja, biznesu tas neietekmēja, jo skandalozs un neprognozējams žurnāls lasītājiem patika labāk nekā solīds izdevums. “Hustler” turpināja drukāt piedauzīgas bildes, vienlaikus gana daudz vietas atvēlot arī politikai – Lerijs vienmēr ir uzskatījis, ka cīnās par vārda brīvību, un attiecīgi arī uzvedies.

Astoņdesmitajos gados viņš reiz pats pretendēja uz ASV prezidenta amatu (grūti gan noticēt, ka Lerijs to domāja nopietni), taču cieta pārliecinošu sakāvi. Apmēram tāpat beidzās Flinta mēģinājums kļūt par Kalifornijas gubernatoru – vietējiem iedzīvotājiem nez kādēļ pārliecinošāks kandidāts šķita Arnolds Švarcenegers.

Neraugoties uz vēlēšanās piedzīvoto fiasko, politiķiem tomēr ir pamats baidīties no Lerija Flinta, jo viņš ir gatavs noskaitīt lērumu naudas, lai iezāģētu ne pārāk godīgiem politikāņiem. Uzskatāmi Lerijs to nodemonstrēja 1998. gadā, kad pilnā sparā risinājās prezidenta Bila Klintona seksskandāls. Flints negaidot nostājās Klintona pusē, piedāvājot miljonu dolāru ikvienam, kurš spēs sniegt liecības par līdzīgiem Republikāņu partijas līderu sānsoļiem (atgādināsim, ka Klintons pārstāvēja Demokrātisko partiju). Rezultāti neizpalika – pateicoties kāda “labvēļa” piegādātajam materiālam, “Hustler” varēja nopublicēt pikantu gabalu par republikāņu kongresmeņa Boba Livingstona ārlaulības sakariem, ar ko tad arī šā politiķa karjerai bija pielikts punkts. Interesanti, ka ilgus gadus Flints bez maksas nosūta jaunākos “Hustler” numurus ikvienam ASV Kongresa loceklim – tā teikt, lai politiķi būtu lietas kursā par jaunākajiem notikumiem.

Pēdējos gados Lerijs ir kļuvis arī par pretkara aktīvistu, kurš ne vienreiz vien ir publiski vērsies pret karu Irākā. Zināmā mērā par ieguldījumu pretkara lietā var uzskatīt arī ierindnieces Džesikas Linčas kailfoto lietu. Atgādināsim, ka Irākas kara sākumā ASV armijas PR speciālisti un masu mediji kopīgiem spēkiem Džesiku padarīja teju vai par nacionālo varoni: Linča bija kritusi irākiešu gūstā un, kad dažas dienas vēlāk uzbrūkošās amerikāņu vienības viņu atbrīvoja, tika pavēstīts, ka irākieši ar meiteni visādi izdarījušies, taču viņa turējusies kā vīrs. Vēlāk gan izrādījās, ka irākieši Džesikai ne pirkstiņa nebija piedūruši, pat gluži pretēji – apārstējuši viņas ievainojumus, bet pašu aprūpējuši. Taču šis fakts izskanēja krietni klusāk nekā bazūnēšana par ierindnieces Linčas varoņdarbu – galu galā, kara propagandistiem tobrīd kā reiz bija nepieciešams kāds nacionālais varonis.

Kad drīz pēc visas šīs varoņkampaņas pāris veikli puiši Lerijam Flintam piedāvāja par 750 000 dolāru nopirkt fotogrāfijas, kurās redzama plika Džesika Linča (pikanto fotoseansu meitene ar dažiem dienesta biedriem bija sarīkojusi kazarmā īsi pirms došanās uz Irāku), pornokaralis bez garas domāšanas tās arī iegādājās un pat paziņoja, ka gatavojas bildes nodrukāt kādā no tuvākajiem “Hustler” numuriem. Tomēr vēlāk viņš savas domas mainīja. “Ir lietas, kas ir svarīgākas par naudu,” gudri pamācīja Lerijs un nolika Džesikas fotogrāfijas tālākajā plauktiņā. Galu galā, pārdzīvojumu Linčai bija gana arī bez šīm bildēm, un diez vai to publicēšana īpaši iezāģētu Vašingtonā sēdošajai republikāņu valdībai, kas tad arī parasti ir galvenais Flinta uzbrukumu upuris.

Aklo porno

Ar biznesu Flintam arī tagad viss ir kārtībā. Atšķirībā no viena otra sena un nopelniem bagāta erotiska izdevuma, “Hustler” impērijai ir izdevies veiksmīgi adaptēties digitālajā laikmetā. Tiesa, žurnāla tirāža gan ir ievērojami kritusies, salīdzinot ar ziedu laikiem (no 3 miljoniem līdz 500 000), toties šo caurumu Lerijs ir aizbāzis ar ieņēmumiem no erotisku videofilmu taisīšanas un “Hustler” interneta lapas. Pēdējā pelna patiešām labi un, kā apgalvo pats Flints, būtībā viņa drukātajiem un interneta izdevumiem reklāmdevēji nav nepieciešami – pietiekami daudz naudas dodot erotisko produktu pircēji. Papildu ienākumus, un nebūt ne mazus, gādā arī “Hustler” vārdā nosauktais kazino, kas atrodas Kalifornijā.

Naudas Lerijam ir vairāk nekā pietiekami, tādēļ viņš var atļauties to tērēt dažādām ekstravagantām lietām. Teiksim, apzeltītam ratiņkrēslam un jaunākā modeļa biznesa klases reaktīvajai lidmašīnai. Viens no pēdējiem Flinta lielajiem tēriņiem gan nav saistīts ar luksusprecēm: kopā ar kādu labdarības fondu viņš izstrādājis tehnoloģiju, kā pornogrāfiju padarīt pieejamu... neredzīgiem cilvēkiem. Minētais fonds pirms tam bija veiksmīgi pārcēlis Braila rakstā visvisādas gleznas un citas bildītes, taču pie pornogrāfiskām atklātnēm darbs iesprūdis – izrādījies, ka tās ir krietni grūtāk pārveidojamas tā, lai būtu uztveramas ar tausti. Tad nu talkā nāca lietpratējs Lerijs Flints (“Baudai, ko var gūt no pornogrāfijas, jābūt pieejamai ne tikai redzīgiem cilvēkiem vien!”), un piecu gadu laikā jaunā tehnoloģija bija gatava. Un varbūt uz tās rēķina paplašināsies “Hustler” lasītāju loks, jo žurnāla izdevējs jau ir apsolījis, ka turpmāk tajā likšot arī lapas neredzīgajiem.