Pārsteidzoši, bet Andris skolas laikā par skatuvi nesapņoja, tieši otrādi - teātris viņu neinteresēja: - Vienreiz aizgāju uz skolas dramatisko pulciņu un īsti nesapratu, ko viņi tur dara. Es to visu neuztvēru nopietni, uzskatīju par blēņošanos. Lai gan, kad vidusskolas laikā bija jāskaita kādi dzejolīši, no puišu puses vienmēr sūtīja mani, tāpēc uzstāšanās nebija sveša. Bet, godīgi sakot, pat nezināju, ka ir tāda skola, kur māca aktierus.

Līdz 12. klases beigām Andris nebija domājis, ka varētu stāties aktieros, drīzāk sapņoja par Sporta akadēmiju vai angļu filologiem: - Atceros, klasesbiedrene atnesa no laikraksta "Diena" izgrieztu sludinājumu, ka sākusies sagatavošanās iestājeksāmeniem Latvijas Kultūras akadēmijā aktieru fakultātē. Laikam vienreiz biju pajokojis, ka kļūšu par aktieri... Tā kā iestājeksāmenos nevajadzēja kārtot matemātiku un tie bija ātrāk nekā Sporta akadēmijā, nolēmu pamēģināt. Un tad nu viss sākās. Nebūtu tur ticis, būtu gājis citur. Bet, re, kā ir, - cilvēks domā, dievs dara. Vidusskolā nekad nebūtu iedomājies, ka es ko tādu darīšu.

Par iestājeksāmeniem aktieris teic, ka tie bijuši smieklīgi. Lai gan piebilst, ka iestājeksāmeni aktieros tiešām nav viegli, gadā, kad viņš stājās, konkurss bija 160 cilvēku uz 10 budžeta vietām. - Bija jārunā dzejolis, jāstāsta anekdote, jādzied un jādejo, pēc tam jāspēlē etīdes.

Dzejolīti es kaut kā noburbulēju, anekdoti izstāstīju, dziedāšana gan īpaši nepadevās... Man uzdeva dažādus elementārus jautājumus, piemēram, kas ir Eduards Smiļģis. Es nevarēju atbildēt.

Varēju nosaukt Nacionālās basketbola līgas visu komandu labākos spēlētājus, jo spēles skatījos dienu un nakti - basketbols man bija reliģijas vietā. Bet kaut kā tās zvaigznes sakrita... Aktieris atzīst, ka eksāmenā vairāk nepaveica, nekā izdarīja, un pats brīžiem brīnās, kāpēc viņu paņēma. - Džeks, kurš atbraucis no laukiem, runā ar akcentu, kaut kāds sportists, nevienu grāmatu nav lasījis... Tur, kur uzdeva jautājumus, runāju absolūtas muļķības, varēja redzēt, ka pat nezinu, kas ir teātris. Varbūt viņiem vajadzēja tādus kokgabalus, ko pēc tam varētu veidot? - viņš spriež. Tas nozīmē, ka pirms stāšanās aktieros nevajag obligāti mācīties vai spēlēt amatieru teātrī. Var arī atnākt cilvēks, kurš iepriekš šajā jomā neko nav darījis, un kļūt par aktieri - ja ir lemts.

Andris Bulis guvis pieredzi vēl kādā profesijā, kas vilina daudzus jauniešus, - viņš ir bijis modelis. - Pēc 3. kursa uz 3 mēnešiem aizlidoju uz Taizemi, dzīvoju Bangkokā - tas bija augstākais manas modeļa karjeras brīdis. Tur sapratu, ko nozīmē būt modelim, ieguvu neatkārtojamu dzīves pieredzi. Sapratu, kā tas ir, būt vienam 10 miljonu pilsētā, kad visi draugi ir otrā pasaules malā un vari paļauties tikai pats uz sevi. Tā ir viena sasodīti grūta, bet brīnišķīga profesija. Tikai, pēc vairākiem gadiem gatavojot izrādi par modeļu biznesu, no malas ieraudzīju, kā tas ir. Tā saucamais "kastings" - sēž 2 cilvēki, kuri zina, kādu viņiem vajag to ideālu, sapulcējas 20 brīnišķīgi, erudīti puiši, parāda sevi, savu numuriņu, un tad viņiem pasaka - tu deri, bet tu nederi.

Man šķita, ka modelis ir prestiža profesija, bet principā tas ir tā - atved govi, uzspiež numuriņu, izved priekšā, paprasa, kā viņa dod pienu...

Tāda neliela verdzība. Būt modelim nenozīmē gozēties uz žurnālu vākiem, tas ir psiholoģiski un fiziski grūts darbs, - saka Andris. Puišiem, kuri sapņo par modeļa karjeru, jārēķinās ar milzīgu konkurenci, arī ar to, ka viņi pelnīs mazāk nekā meitenes un nekļūs tik slaveni kā viņas. Un, ja to vēlas darīt nopietni, nekāda vieglā dzīve tā nebūs. - Tomēr ne brīdi neesmu nožēlojis, ka strādāju par modeli. Tas man deva pārliecību par sevi, uzzināju daudz jauna par pasauli. Sapratu, ka dzīve nav pastaiga pa mākoņiem. Šis laiks man palīdzē ja apzināties, ko vēlos. Pēc tam, kad atgriezos Latvijā un pabeidzu augstskolu, man piedāvāja atgriezties. Nepiekritu, jo sapratu, ka gribu nodarboties ar teātri.