Pirms pirmizrādēm režisors strādā teātrī no rīta līdz vēlam vakaram. Uz skatuves un aizkulisēs darbojas aktieri, tiek gatavoti rekvizīti, tērpi, piemeklēts apgaismojums. Cits pēc cita notiek mēģinājumi, bet pagaidām tukšajā zālē dzirdama skaļa, stingra režisora balss: "Sākam! Neatslābināmies! Strādājam!"
– Pastāstiet, lūdzu, par jaunajām izrādēm.
– Izrāde latviešu valodā būs vairāk muzikāla, poētiska, ar dejām. Savukārt izrādē krievu valodā darbosies divi jauni aktieri. Protams, abās lugās galvenais motīvs ir mīlestība.
– Kāpēc izvēlējāties komēdijas žanru?
– Komēdiju izvēlējos mērķtiecīgi, tā ir mana politika krīzes laikā. Mana lugu izvēle vispirms balstās uz to, ka teātrim savā ziņā ir jāpalīdz skatītājiem aizmirst problēmas, jāiedveš viņiem ticība, ka dzīvē ir daudz laba, priecīga, smieklīga. Manuprāt, šajā sarežģītajā laikā teātra uzdevums ir sniegt šādu dvēseles terapiju. Pašlaik komēdija ir ļoti pieprasīts žanrs.
– Daugavpils skatītājiem jūsu komēdijas ļoti patīk.
– Tās ir savstarpējas simpātijas. Es ilgi pētīju Daugavpils skatītājus un saprotu, ko viņi vēlas. Un man ir izdevies uzminēt, jo skatītāji manus iestudējumus uzņēmuši ļoti atsaucīgi. Ir ļoti patīkami redzēt pilnu zāli, arī aktieri tad spēlē citādi.
Daugavpils teātris komēdiju iestudējumu ziņā ir apsteidzis visus citus teātrus, tā labais vārds ir jāsaglabā. Latvijas Nacionālais teātris ir uzaicinājis mani iestudēt komēdiju. Tas vien jau daudz ko pierāda.
– Kā jūs pētījāt mūsu skatītājus?
– Es vienkārši vēroju pilsētas dzīvi. Es mīlu Daugavpili. Agrāk šeit bija vairāk jauniešu, pilsēta bija daudzkrāsaināka, bet tagad kļuvusi bālāka, cilvēki ir nomākti. Tāpēc jau man jāiestudē komēdijas.
– Kā veicas darbs ar mūsu aktieriem?
– Visu nosaka savstarpēja mīlestība. Viņi man uzticas. Ja nav uzticēšanās režisoram, nekas neiznāks. Es viņus mīlu, citādi nemaz šurp nebrauktu. Aktieriem jābūt formā, viņiem jāstrādā. Turklāt jūsu teātrī bija remonts – liels piespiedu pārtraukums tā darbā. Tagad šeit ir ļoti komfortabli un skaisti. Visi cenšas, darbs kūsāt kūsā.
– Vai jau esat iepazinies ar jauno direktoru?
– Jā, jo viņš mani uz šejieni izsauca. Sen neesmu redzējis cilvēku tā strādājam, viņš ir īsts vadītājs. Es zinu, cik sarežģītā situācijā bija nokļuvis teātris. Tas ir brīnums, ka teātri izdevās saglabāt. Slēgt vienmēr ir viegli, bet vēlāk vairs nevar atjaunot. Tāpēc ir daudz jāstrādā, lai pilsētas vienīgais teātris darbotos, un direktoram ir ļoti svarīga loma.
– Krievijā jūs pašlaik filmējat seriālus. Kāpēc pievērsāties šim mākslas veidam?
– Maijā iznāks seriāls "Ceļinieki 2", jau ir gatavs jauna seriāla scenārijs. Ar filmām ir sarežģītāk, jo Krievijā skatītāji nāks uz filmu tikai tad, ja tā tiks plaši izreklamēta, bet seriālu redzēs visā valstī. Krievijas skatītāji aktierus vairāk pazīst pēc seriāliem, nevis filmām. Pie manis filmējas daudzas zvaigznes.
– Ar ko Krievijas aktieri atšķiras no mūsējiem? Vai viņiem ir "zvaigžņu slimība"?
– Galvenā atšķirība ir tā, ka viņi tēlo katru dienu, pastāvīgi ir formā, gluži kā sportisti. Savukārt šeit izrādes nenotiek katru dienu, un tas ir slikti.
– Vai Krievijā ir jūtama krīze teātra mākslā?
– Nē, cilvēki nāk uz teātriem, stāv rindās. Iet uz teātri ir prestiži, tas ir savdabīgs kults. Kino skatīšanos var atlikt uz vēlāku laiku, bet izrāde notiek šeit un tagad.
– Kādām filmām jūs dodat priekšroku kā skatītājs?
– Man patīk piedzīvojumu filmas. Maskavā es skatos visas pirmizrādes, jo man jāzina viss, kas notiek, jāredz skatītāji, jāseko viņu vajadzībām.
– Kā jums izdodas dzīvot divās pilsētās?
– Daugavpils ir krievvalodīga pilsēta, tāpēc man šeit ir viegli. Savukārt, iestudējot izrādi latviešu valodā, es ātri pielāgojos.
– Vai pirms pirmizrādēm uztraucaties?
– Nē. Uztraukties jau ir par vēlu, tas neko nedod. Esmu pārliecināts, ka darbs ir profesionāls. Aktieros es ieaudzinu atbildības izjūtu. Galvenais, lai skatītāji nepaliktu vienaldzīgi. Ar katru reizi pieaug arī režisora atbildība, jo viņam jau ir vārds. Bez atbildības un prasīguma teātrī neiztikt – tās ir ļoti svarīgas īpašības. Kino var kaut ko nofilmēt vēlreiz, izgriezt, bet teātrī tas nav iespējams.
– Kā pret jums izturas kritiķi?
– Mūžīgi lamā par šo vieglo, itin kā nenopietno žanru. Padomju laikos izskauda komediogrāfus, un dramaturgi pārstāja rakstīt komēdijas, jo viņus par to lamāja. Kritiķi nesaprot, ka komēdija ir vissmagākais žanrs. Skatītāji vai nu smejas, vai ne. Es kritiķiem jau sen esmu atmetis ar roku, jo ne jau viņiem es iestudēju komēdijas. Mākslai jābūt emocionālai. Skatītājiem izrādes laikā jāraud un jāsmejas, bet pēc tam – jāpārdomā. Ja viņš domā izrādes laikā, tas nozīmē, ka uz skatuves kaut kas nav izdevies. Pirmajā vietā ir emocijas. Anekdote neizraisīs smieklus, ja, to klausoties, jūs domāsiet.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni Daugavpils teātrī?
– Ceru, ka mums izdosies atjaunot izrādi "Marija Stjuarte", kura man ir ļoti svarīga.
***
Uzziņai
Mihails Mamedovs dzimis 1951. gadā. 1981. gadā absolvējis "GITIS" režijas fakultāti. Krievijas nopelniem bagātais mākslas darbinieks. Izrādes Daugavpilī: "Viesnīca mīļākajiem", "Vīrietis dāvanā", "Mīlas avantūra", "Kas ir bērna tēvs?", "Aizej tur, nezin kur", "Lēciens gultā", "Ģimenes skandāls", "Labdien, sievasmāt!" u.c. Krievijā uzņēmis filmas un seriālus "Momenta struktūra", "Sasisto lukturu ielas 8", "Tīmeklis", "Tāda ir dzīve", "Ceļinieki".