TVNET aizraujošā ekskursijā pavadīja Dailes teātra ilggadējs darbinieks - izpilddirektors Ervīns Duka.

Daugavmalā cilvēki nosals! Projektē un būvē divdesmit gadus

Dailes teātra dibinātāji ir tā laika Rīgas Jaunā teātra (RJT) aktieris Eduards Smiļģis un Rainis ar vēl dažiem domubiedriem. Divdesmitajos gados JRT bija pajucis, kas bija laiks jauna teātra dzimšanai. Tiesa, sākotnēji Dailes teātris atradās Lāčplēša ielā (tagadējā JRT vietā), kur arī mitinājās līdz jaunās ēkas pabeigšanai.

Kā stāsta teātra izpilddirektors Ervīns Duka, par teātra atrašanās vietu klīst daudz leģendu, bet viena esot īpaši spilgta:

  “Smiļģim tika piedāvāta būvēšanas vieta arī Krastmalā, Strēlnieku laukumā, bet viņš atteicies, uzsverot, ka cilvēki nosalšot, stāvot garajās rindās pie kases Daugavmalā!”

Dailes teātra tapšanai Smiļģis tolaik prasījis naudu Komunistiskajai partijai, kas to arī devusi. “Desmit gadus teātri projektēja un desmit gadus arī cēla. Teātris tika pabeigts 1976. gadā, un pēc gada telpās ievācās teātra darbinieki un trupa,” rēķina Ervīns. "Šo laiku visi ļoti gaidīja!"

Dailes teātri projektējusi maz pētītā latviešu arhitekte Marta Staņa, kura paraugu ņēmusi no tā laika japāņu teātra arhitektūras paraugiem. Iekštelpas gan projektējuši maskavieši, bet būvēja speciālisti no Ļeņingradas. Protams, ēka tikai skaitījās teātrim - juridiski tā teātra pārvaldībā pārgāja neatkarības laikā. Līdz tam saimnieki bija Komunistiskā partija, kas šeit arī vadīja savas sēdes un kongresus. “Tas jau arī labi, jo viņu vajadzībām radītās piebūves mums tagad lieliski kalpo teātrim. Piemēram, radās Mazā zāle ar 200 sēdvietām,” secina Ervīns. “Kamerzāle senāk bija atpūtas telpa, tai līdzās bija arī sakaru telpa, kur varēja sakomunicēt ar Maskavu vai Stabu ielas māju...”

“Ceplis” - pēdējo gadu dārgākā izrāde, roku darbs!

Lai izrāde nonāktu līdz skatītājiem, smagi un sarežģīti strādā ap 200 cilvēku, to skaitā 40 aktieru. Viss sākas maketa telpā, kur top dekorācijas. “Kad mākslinieciskā padome ir nolēmusi uzvest lugu, ir atrasts režisors, nodibināta scenogrāfu, kostīmu mākslinieku un, ja vajag, komponistu komanda, tiek radīts skatuves makets, ko pēc tam prezentē vadībai,” stāsta Ervīns. Tas notiek aptuveni divus mēnešus pirms izrādes. Lai gan daudzi teātri jau izmanto digitālo attēlojumu, Dailē saglabājies šis uzskatāmais roku darbs. Dekorācijas ceļš iet caur trīs punktiem: metāla darbnīcas, kur rodas karkass, galdniecība, kur top koka apdare vai citas koka detaļas, un beigās tā tiek nodota apgleznošanas nodaļai.

Kā pēdējo dārgāko iestudējumu Ervīns min Zirņa un Lūsēna kopdarbu, izrādi “Ceplis”, kuras tehniskās izmaksās ir teju 12 000 latu (vidēji izrāde izmaksā 8000).

Palūkojoties uz maketu, gribas jautāt – kur tad tā nauda šeit ielikta, jo maketā redzam absolūtu minimālismu un visai neizteiksmīgas dekorācijas. Tomēr Ervīns nosmīn un aicina mūs doties tālāk uz darbnīcas telpām, kur tad arī atbilde kļūst skaidra.

“Dekorāciju apjomi ir milzīgi, kā jau mūsu skatuve, – jāveido visi iekari, platformas, kuras braukā... Pirkām speciāli melno laminēto grīdu. Visām sienām ar rokām tiek veidots speciālais musturs, arī lustras tiek galdniecībā taisītas no koka,” stāsta izpilddirektors, un patiesi, vērojot, kā šeit cilvēki rosās pirms ģenerālmēģinājuma, līdz kuram tobrīd atlikušas dažas dienas, top skaidrs – šajā mūziklā ieguldīts neiedomājami liels un smags darbs!

Starp citu, šogad teātris bija izrēķinājis 2 miljonu budžetu, no kuriem 650 tūkstošus atvēlēja valsts, kas ir aptuveni 30%.

Kas noris teātra divpadsmit stāvos? Milzu skatuves aizkulises.

Rodas mulsums, uzzinot, ka, stāvot uz jumta, tu faktiski atrodies 12. stāvā. “Tas ir tā sauktais skatuves tornis, kas nepieciešams ikvienam teātrim,” stāsta Ervīns. Kā izrādās, lielā skatuve atrodas trešajā stāvā, zem tās ir milzīgs pagrabs, un arī augstumā tā slejas līdz vienpadsmitajam stāvam.

“Mums ir 15 reiz 15 metru liela skatuve, un tikpat dziļa ir aizskatuve, kurā ir milzu pacēlājs – kravas lifts dekorācijām.

Kas tik ar liftu nav celts – arī auto, zirgi, kazas...

” stāsta Ervīns. “Lai dekorācijas novietotu - nolaižas, bet aizskatuves grīda ar trošu un motoru palīdzību uzbrauc virsū.” Visa skatuve sastāv no 21 gabala, kuri cilājas pēc vajadzības 3 metrus augšup un lejup. Skatuvei ir arī t.s. riņķis un aplis, kas nodrošina grīdas nepieciešamo rotāciju.

Braucot augšā pie skatuves griestiem, ieejam galerijās, kur darbojas mehāniķi, apkalpojot motorus, kas darbina katrs savu dekorāciju stieni. To teātrim ir ap sešdesmit, un tos paceļ un nolaiž ar pogu palīdzību. “Jā, mums ļoti nepieciešama ir digitālā vadība, lai cilvēkiem nav jāskraida, bet tie ir desmit miljoni... Tad arī cilvēki tik daudz nebūtu te jānodarbina.” Kādreiz jau arī gadās kādas tehniskās kļūmes, bet skatītājs jau parasti to nemana - aktieri apspēlē.

Tērpa un vizuālā tēla tapšanas labirintos

Lielu daļu stāvu aizņem viss, kas saistāms ar izrādes tērpiem, rekvizītiem un lomas tēla izveidi. Kad tērpu uzskicē teātra tērpu mākslinieks, to speciāli piegriež un tālāk tas tiek nodots šuvējiem, kuru šeit rosās ka biezs. Ieejot šūšanas telpā, sajūta ir kā atrodoties vidēji lielā šūšanas cehā, kurā pat sarunāties ir pagrūti.

“Principā mums katrā izrādē top savu mākslinieku jauna kolekcija, kuru pēc tam glabājam savās noliktavās. Ārā neko nemetam, pieredze rāda, ka noder,” stāsta Ervīns.

Kad apģērbs ir pašūts un tas der kā uzliets – tas nonāk ģērbēju rokās, kuri tad tālāk ir atbildīgi gan par tā izgludināšanu, gan nogādāšanu pareizajam aktierim precīzajā laikā. Uz katru izrādi vidēji darbojas divi ģērbēji.

Ar apģērbu un apaviem jau viss nebeidzas – tālāk darbs tiek nodots grimētāju un frizieru pārziņā. Ieejot frizētavā, redzam, ka arī šeit pie sienas karājas modes mākslinieku skices parūkām un konkrētām frizūrām, kas ir jādabū gatavas! “Citreiz skatāmies un vien nojaušam, ko mākslinieks ar to ir gribējis teikt, bet nu kopīgiem spēkiem šo vīziju realizējam aktierim uz galvas,” smejas teātra friziere.

Divas stundas pirms izrādes šeit mudžot kā skudru pūznī, jo, ja vakarā izrādes notiek visās trīs zālēs, dažreiz šeit apgrozās līdz pat 40 cilvēkiem.

Aktieru “savējais kaktiņš”

Grimētavas teātrī atrodas vairākos stāvos, tiesa, nodalīts ir sieviešu un vīriešu gals. Ierasti grimētavās aktieri ir pa vairākiem, vien Mirdzai Martinsonei ir sava privātā grimētava. Mums laimējas satikt arī uz vietas teātra dīvu, kura viesmīlīgi mūs aicina ciemos to aplūkot.

Jāsaka, ka NATO remonts, kurš teātrim deva iespēju  restaurēt trešdaļu telpu, t.sk. aktieru grimētavas, ir šo to nozadzis no šo telpu personiskuma. Jā, viss ir tīrs un jauns, bet kaut kā arī pietrūkst... To apstiprina arī Ervīns, stāstot, ka senāk te sienas, spoguļgaldiņi bijuši aplīmēti ar foto un izrāžu plakātiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz centrālo punktu – ziņojumu dēli. “Aktieris, ierodoties darbā, atzīmējas un tad skatās, kas tad šodien notiek. Tepat ir arī rīkojumi, pavēles, plāni... Uz otras sienas svaigākais info no masu medijiem – jūsu ražojumiem!” rāda Ervīns. Šo vietu papildina arī sena vietējā mīļlieta – balts soliņš, kurš pa teātra ēkām ceļojis kopā ar Eduardu Smiļgi.

Aktieriem ir iespēja arī tikt uz teātra jumta, no kura paveras fantastisks skats – tu esi pašā Rīgas sirdī! “Jā, te skatāmies salūtu, iedzeram šampanieti... Ir arī šašliki cepti,” atceras Ervīns.

Kuģu rūmē un Dailes pagraba dzīlēs

No jumta tālāk nonākam teātra visdziļākajā punktā – pagrabā, kur atrodas, Ervīna vārdiem sakot, kuģu rūme. “Esam zem skatuves pie mehānisma, kurš ceļ dekorācijas 3 metrus augšā.

Šī visa sarežģītā tehnika bija speciāls pasūtījums, kas tika izgatavots kuģu rūpnīcā. Darbs bija ilgs, jo īpašs. Ja arī tagad kas salūst, dodamies detaļas meklēt kuģubūves rūpnīcā,” stāsta izpildirektors.

  Kā atzīst mūsu ekskursijas vadītājs, pat ja arī būtu miljoni, nez vai sanāktu šo visu tik viegli nomainīt, jo nav pat ideju, kā šos dzelžus aizstāt...

Kā izrādās, teātra pagrabā atrodas vēl kāda telpa, kura nesen tikusi izmantota arī izrādes vajadzībām. Nereti te noris arī mēģinājumi. Un turpat atrodas arī savs muzejs un arhīvs. “Jā, mums šeit ir viens mehāniķis – entuazists, kurš visas šīs lietas savācis, sakārtojis... Skat, pat caurules! Te var redzēt, kā krievi tolaik būvēja, – jau pēc 30 gadiem sadrupušas,” smejas Ervīns. "Tomēr šeit ir lietas ar savu vēsturi!"

Ir ko skatīt, just un izbaudīt!

Par šo ekskursiju var stāstīt un stāstīt, jo katram stūrītim un kaktiņam ir savas atmiņas, piedzīvojumi, emocijas... Šoreiz mēs centāmies jums radīt mazu priekšstatu par to, kas atrodas tur – aiz skatuves, bet neatklāts palika vēl un vēl, un vēl... Teātris ir vesela pasaule ar saviem iedzīvotājiem, savu politiku, hierarhiju, dzīvesstilu, atmiņām un galu galā vēsturi deviņdesmit gadu garumā!

"Daile" ir Latvijas lielākais teātris, kas atvērts vienlaikus augstiem un vienkāršiem mākslas žanriem. Klasika, mūzikli, izsmalcināti mākslas eksperimenti...

Laikmetīgs teātris tautai un domubiedriem. Mūsdienu skatuve ar spēcīgu leģendas aizmuguri...

VAIRĀK FOTO SKATIES RAKSTAM PIEVIENOTAJĀ GALERIJĀ!

Šajā sev tik būtiskajā jubilejā teātris mums, skatītājiem, sniedz arī pasakainas dāvanas, kuras grēks ir neizmantot: speciālas izstādes, ekskursijas aizkulisēs, dažādus pasākumus, izrāžu atjauninājumus, speciāli radītu koncertizrādi, mūzikas albumu, kino vakarus...

Paldies Dailes teātra vadībai, it īpaši izpilddirektoram Ervīnam Dukam.

Daudz laimes, veiksmes un izturības Dailes teātrim!