Krīzes apstākļos Latvijā joprojām turpina attīstīt un audzināt patērētājsabiedrību, saka Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

"Pagājušajā gadā, kad kultūrai būtiski tika samazināts finansējums, paraudājām, paraudājām un izdzīvojām.

Patiesībā - tā būs vienmēr, un, kā redzam, tas jau nav tikai uz kultūru vien attiecināms."

Pēc Rubeņa teiktā, Latvija kopumā "paraud, paraud, bet viss notiek. Mēs neejam ielās, nebļaujam, esam pietiekami toleranti, rūgstam pa kaktiem. Reizēm liekas, būtu labāk, ja vienreiz izietu ārā un kārtīgi izbļautos, izlādētu negatīvo. Tāpat kā ģimenē - reizēm labāk ir, ja izbļaujies un nomierinies, nevis turi to visu iekšā. Bet tas nenozīmē, ka tā var turpināties mūžīgi. Jā, paraudājām. Bet kur tad dēties? Produkts ir jāsaražo, skatītājiem jāatdod, mākslai ir jātop."

Viņš uzdod retorisku jautājumu, cik ilgi var tā turpināt balansēt uz robežas un uz kurieni var aiziet.

Rubenis uzskata, ka pašreizējā pozīcija ir apmēram tāda - "mēs visi dzīvojam kopā komunālajā dzīvoklī un tā arī turpināsim dzīvot tālāk. Problēma ir tā, ka mēs, institūciju vadītāji, cīnāmies par to, lai šīs institūcijas nenomirst, lai cilvēki varētu saņemt, es atvainojos, ļoti mazas algas...".

Teātra direktors norāda, ka teātra tālākai attīstībai nav iespēju, jo finansiāli nav iespējams īstenot viesrežisoru ideju konkurences veicināšanai.

"Ja teātrī no darba aizies jurists, es izskatīšu juridisko kantoru piedāvājumu un atradīšu cilvēku, kurš divu dienu laikā konkrētajā lietā iedziļināsies, tad pie cita jurista to pārbaudīšu, un līgumā viss būs kārtībā. Ja man nobruks viens aktieris izrādē, tad man šī izrāde, kurā ieguldīti lieli līdzekļi, vienkārši jāņem nost no repertuāra! Mēs nenovērtējam to māksliniecisko vērtību, kas māksliniekam ir. Viņš, gadu gaitā attīstoties, varbūt tāds ir viens un unikāls pa visu Latviju," skaidro Rubenis.