Turpinot TVNET rubriku “Aizkulises”, šoreiz viesojamies Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijā. Pa aizkulisēm mūs izvadāja teātra galvenā administratore Lāsma Matjuka un scenogrāfe, telpu dizainere Laura Straube.

Teātra galvenā administratore Lāsma Matjuka un scenogrāfe, telpu dizainere Laura Straube. Foto: Felicija/TVNET

Kas ir Teātra Observatorija?

Kā uzsver paši teātra aktieri un darbinieki, tas nav parasts teātris... Drīzāk tā ir mākslinieku sadarbība, kas īsteno savas idejas zināmā formā, ko pieņemts saukt par teātri. Teātru klasiskajiem noteikumiem te nav vietas... tāpat te nav režisora „faraona” un aktiera „verga”.

Šī ir jauna forma - mūsdienu mākslinieka īstenie un dziļie meklējumi kopā ar skatītāju, nevis viņam un ne viņa vietā.

“Laikam es to par darbu īsti nevarētu nosaukt... Patiesībā šī vieta ir kā glezna, pie kuras rakstīts – izkrāso pats! Mēs, aktieri, šeit esam kā zīmuļi vai flomāsteri... Gleznas struktūra ir skaidra – konkrēts zīmējums, bet krāsas toņi un spilgtums, viss atkarīgs no skatītāja... Tas tā ir gan teorētiski, gan praktiski. Nav viegli definēt vietu, kur esi jau sešus gadus... Jā, laikam paliksim pie tā, ka tā ir mana glezna!” darbu teātrī raksturo Andris Bulis.

Arto ideja un stils, kas raksturīgs 30.gadu sākumam. Foto: Felicija/TVNET

Teātris veidots režisores iemīļotajā 30. gadu art deco stilā

Teātra foajē autore ir jaunā telpu dizainere un nu jau arī teātra scenogrāfe Laura Straube, kura centusies attēlot režisores Gaļinas Poliščukas iemīļotā franču režisora Antonena Arto idejas un stilu, kas raksturīgs 30.gadu sākumam, kad valdīja art deco. “Pašlaik gan vēl viss nav pabeigts, lai kopumā sajustu šo atmosfēru, jo vēl šeit papildināsim ar mēbelēm un ornamentiku. Īpaši lepojamies ar tekstiem uz sienas, kur īpaši piestrādājām, lai izskatītos senatnīgi.

"Šeit attēlotās Arto, Georgija Gurdžijeva frāzes un citāti no Vecās derības ir kā simbolika mūsu teātrim,” atklāj telpu dizainere.

Arto, Georgija Gurdžijeva frāzes un citāti no Vecās derības. Foto: Felicija/TVNET

Interesants ir arī aktieru foto izvietojums uz dekoratīvajiem aizkariem un izrāžu bilžu tapetes. “Mēs vēlējāmies, lai nebūtu kā visur – ainas no izrādēm foto rāmīšos, tāpēc pasūtījām šis foto tapetes, kas rada intrigu – pieiet papētīt, atpazīt izrādes...” ideju skaidro māksliniece.

Uz plašākām telpām ar savu black box zāli – sen izsapņots sapnis

Kā atzīst teātra komanda, kaut sen ticis lolots sapnis par plašākām telpām, pāriešana no Tērbatas ielas uz Valdemāra ielu nemaz nebija tik viegls process. “Protams, mēs visi vēlējāmies, lai varam vairāk skatītāju uzņemt, lai spētu katru izrādi lielākam skaitam apmeklētāju piedāvāt, tomēr tas viss nebija nemaz tik viegli, jo katra izrāde bija jāpārtaisa atbilstoši black box zāles parametriem, kas ir krietni lielāki par iepriekšējo zāli,” stāsta Lāsma. “Galu galā šobrīd mēs katru izrādi spējam izrādīt 140 skatītājiem!”

Šobrīd mēs katru izrādi spējam izrādīt 140 skatītājiem. Foto: Felicija/TVNET

Kā stāsta scenogrāfe Laura, black box tipa zāle ar amfiteātra pārredzamības sēdvietām salīdzināma ar melnu kasti, kurā nepastāv sienu, griestu un grīdas konkrētība. “Melnā krāsa optiski lauž telpu. Īpaši interesanti šādā telpā ir veidot dekorācijas, jo tās izceļas. Ja tā paskatāmies,

šeit vairs nav būtiski, kurā vietā beidzas skatuve un sākas skatītāju rindas,

Black box tipa zāle, Observatorijas aktieru un režisores prāt, ir lielākais šā brīža ieguvums. “Jau sen bijām noskatījuši šāda tipa zāli viesizrādēs citās valstīs. Un re, sapnis piepildījās – šodien varam šādā zālē spēlēt,” atzīst režisore Gaļina Poliščuka. “Šī ideja izdzēst robežu starp skatītāju un aktieri, arī nāk no režisora Arto...”

Scenogrāfija izrādei "Zālamana pēdējā mīla". Foto: Felicija/TVNET

Arī Andris Bulis par jaunieguvumu izsakās pozitīvi: “Jā, attālums starp skatītāju un aktieri ir palielinājies, bet interese un uzmanība nav zudusi. Kaut kā šo intimitāti esam spējuši saglabāt. Zini, vienmēr ir gribējies izlauzties un spēlēt vairāk nekā 50 cilvēkiem... Nav runa, ka alkstu spēlēt 800 skatītājiem, kā, piemēram, Nacionālajā teātrī, bet vairāk par 100, kā tagad, ir baigi forši!”

Aizskatuvē. Foto: Felicija/TVNET

Grimētavas – sava aktieru pasaulīte

Dodoties aizskatuvē, var manīt, ka vēl stingra kārtība nav ieviesta, skatuves dekoratori vēl meklē katrai lietai vietiņu, bet tas šeit arī piedien – radošs juceklis. To gan nevarētu teikt par aktieru pasaulītēm – grimētavām, kuras šeit kopā ir sešas. Četras atveltītas atsevišķiem īpašniekiem - štata aktieriem Andrim Bulim, Karīnai Tatarinovai, Rihardam Leperam un Maksimam Šahovičam.

Uzraksts uz grimētavas durvīm. Foto: Felicija/TVNET

Aktieris Andris Bulis savā grimētavā. Foto: Felicija/TVNET

“Neesam vēl paguvuši iekārtoties! Šo to jau brīvajā laikā cenšos personificēt – aprakstīt sienas, pielikt iedvesmojošu foto. Tepat mīt arī galdiņš ar krēslu no izrādes “Ardievas ieročiem”,” izrādot savu grimētavu, stāsta Bulis.

Kopējās grimētavās ielūkoties ir īpaši interesanti, jo te kopējo auru rada katra aktiera spoguļgaldiņš, piemēram, īpaši mīļš šķiet jaunākās aktrises Katrīnas Podoļskas - rozīgos toņos!

Aktrises Katrīnas Podoļskas spoguļgaldiņš. Foto: Felicija/TVNET

Grimētavās aktieri pavada katru brīvu brīdi – atpūšoties vai iedvesmojoties pirms izrādes. Dažreiz šī telpa ir vieta arī pusdienošanai vai kur pēc izrādes iemalkot vīnu.

Aktieris Rihards Lepers. Foto: Felicija/TVNET

“Šobrīd Observatorija man asociējas ar mājām, jo te paiet viss mans laiks. Te noris mēģinājumi, izrādes, domāšanas procesi... Visa dzīve,” atklāti runā aktieris Rihards Lepers.

Kas Maskavai pusgads – te trīs mēneši!

To īsto auru jau rada pats teātra kolektīvs, 32 cilvēki, tiesa, vien ap 18 šeit diendienā esot sastopami. Kā stāta Lāsma, rosība šeit noris no rīta līdz vēlam vakaram un arī brīvdienās: “Aktieri pārsvarā savu dienu sāk vienpadsmitos, un ap četriem beidzas mēģinājumi. Ja vakarā izrādes, tad, protams, vēlāk. Bet tehniskie cilvēki un pārējie darbinieki šeit sastopami jau agrās rīta stundās.

Teātra skaņotājs. Foto: Felicija/TVNET

Cik ilgs laiks nepieciešams izrādes iestudēšanai? Administratore Lāsma salīdzina: ja Maskavā iestudē pusgadu, tad Latvijā jau trijos mēnešos izrāde var tapt gatava. Tas repertuāra dažādības nepieciešamības dēļ. “Kad izrāde gatava, to vairs īpaši pirms vakara izrādēm nemēģina. Notiek pirmizrāde, aktieri iespēlējas un viss, tālāk pa dienām tiek mēģinātas jaunās izrādes,” darba kārtību raksturo Lāsma.

Kad aktieriem ir brīvdienas? Pirmdiena vai svētdiena – reizi nedēļā aktieri var atpūsties.

Aktrise iesildās pirms vakara izrādes. Foto: Felicija/TVNET

Izāzēšana dzimšanas dienā – tas ir kolektīva dabā!

“Neesam ļoti mazs kolektīvs, bet vienmēr atceramies katra svētkus un cenšamies individuāli apsveikt! Tas mums ir vesels process - izplānot, kā notiks gaviļnieka sumināšana,” stāsta Laura. “Visbiežāk jau mēs mēģinām tā riktīgi izāzēt jubilāru, lai tas paliek atmiņā!” Stāstīts tiek par gadījumu, kad Andri Buli uz skatuves izrādes laikā pēkšņi pārsteidz cita aktrise – izrādi sāk spēlēt ar vienu, bet beidz ar citu.

“Tas viss ir rūpīgi iestudēts un skatītāji pat nenojauš šo joku, bet aktieris jau redz, ka kaut kas nav kārtībā,”smejoties stāsta teātra darbiniece. “Tad vēl esam likuši Maksimam pacīnīties par savu iemīļoto tomātu zupu. Jāatzīst, arī pati esmu aizkustinājumā raudājusi par izliktajām svecēm un dziesmām man...” Kolektīvam patīk kopā svinēt ikgadējos svētkus un doties arī izbraukumos, piemēram, slēpot.

Režisore Gaļinas Poliščukas. Foto: Felicija/TVNET

“Liels atbalsts ir viss kolektīvs – gan aktieri, gan pārējais personāls, kurš šeit darbojas. Esam kā ģimene – saprotoši, līdzjūtīgi... Es šos cilvēkus ļoti mīlu! Ja nebūtu viņu, nezinu - nedomāju, ka mēs ko tādu sasniegtu,” par Observatorijas kopienu izsakās režisore.

Paldies teātra darbiniekiem par viesmīlīgo uzņemšanu!