Visi "Sudraba slidu" personāži, izņemot jūsējo, ir pozitīvi...

Jā, mans Karls ir vienīgais, kurš galīgi un pilnīgi vēršas pret gaidāmajiem Ziemassvētkiem. Viņš ir izlutināts bagātnieku dēliņš, kurš vairs netic Ziemassvētku brīnumam un mēģina arī sabojāt svētkus citiem lugas personāžiem. (Domā.) Vēl manam varonim nāksies izdzīvot neveiksmīgu mīlestību pret vienu no lugas varonēm...

Protams, spēlēt "slikto zēnu" ir ļoti interesanti. Īpaši tādēļ, ka pēc Kultūras akadēmijas beigšanas man diezgan daudz nācies spēlēt tādus pozitīvos un "saldos" zēnus – kaut vai Toniju "Vestsaidas stāstā" Liepājas teātrī. Tāpēc priecājos, ka pēc vairākiem pozitīvajiem tēliem beidzot varu nospēlēt vienu kārtīgu ļaundari. (Smejas.) Šī ir tāda loma ar "odziņu".

Kāda ir jūsu paša attieksme pret Ziemassvētkiem?

Man Ziemassvētki allaž bijuši tāds kopābūšanas laiks – šos svētkus cenšos svinēt kopā ar savu ģimeni, un pat nespēju atcerēties reizi, kad tā nebūtu bijis. Varbūt pats Ziemassvētku vakars, kad visi pie eglītes saēdas mandarīnus, mani ne tik ļoti uzrunā kā tieši tas gaidīšanas laiks.

Vai joprojām ticat Ziemassvētku brīnumam un Ziemassvētku vecītim?

(Smejas.) Ticu, ka cilvēkiem nav pazudis dāvināšanas prieks, un tam, ka ģimenē viens otram varam būt Ziemassvētku vecītis, dāvinot kaut ko mīļu un jauku, un tam pat nav jābūt dārgam. Ja dāvana nāk no sirds, tas ir skaisti!

Jūsu kolēģi stāstīja, ka, gatavojoties izrādei, nācies atjaunot slidošanas iemaņas...

Pēdējoreiz uz slidām biju uzkāpis astoņu gadu vecumā – pirmajā vai otrajā klasē. Šeit esam pilnīgi no jauna iemācījušies slidot. Mums ļoti palīdzēja horeogrāfs Alberts Kivlenieks un daiļslidošanas horeogrāfe Anda. Protams, lai mēs slidotu ļoti labā līmenī, vēl vajadzētu mēnešus četrus, bet tagad vismaz labi jūtamies, slidojot pa skatuvi, un varam pat izpildīt mazus trikus.

Foto: Felicija Vērzemniece/TVNET

Manam Karlam ir jāprot ļoti labi slidot, jo izrādē ir aina, kur viņš "zīmējas" meiteņu priekšā... (Smaida.)

Gluži piruetes nemetu, bet pagriezienus un slidošanu uz vienas kājas es jau varu nodemonstrēt.

Vienlaikus slidot un dziedāt nav sarežģīti?

Skriet un dziedāt noteikti ir grūtāk nekā slidot un dziedāt. Ir grūti, ja gadās vairāki numuri pēc kārtas. Taču uzskatu, ka esam ļoti labi tikuši ar to galā – ka slidojot nezūd dziedāšanas kvalitāte.

Skatītāji noteikti ir ievērojuši jūsu balsi. No kā esat to mantojis?

Šo jautājumu man uzdod daudzi... (Apdomājas.) Mana māsīca ir izbijusi ērģelniece, vēl viena māsīca ir spēlējusi grupā, tēvs ir izbijis kāzu muzikants, bet šad tad vēl kāzās uzrauj akordeonu. Bet tīri profesionālā ziņā par to, ka dziedu, noteikti jāpateicas profesorei Anitai Garančai – viņa man ir ielikusi ļoti labus pamatus un tagad jau palaidusi pašplūsmā. Esmu viņai ļoti pateicīgs!

Ik pa brīdim jums trāpās "dziedošās" lomas...

No sevis jau nekur neaizbēgsi... Vai nu aktieris izdzied, vai runā tekstu – tā vienkārši ir izpausmes forma. Tas, ka man padodas dziedāšana, ir fakts, tādēļ vokāli izpausties... Kādēļ gan lai es to nedarītu? Izskatās, ka arī režisori ir to pamanījuši un izmanto – piemēram, "Vadonī" man bija daudz mazu lomiņu, tad spēlēju "Leo. Pēdējā bohēma", šosezon – "Tikai tā!" un "Sudraba slidās", kur man ir gan sologabals, gan kopdziesmas.

Vai mērķēsiet kaut kur tālāk un augstāk – piemēram, mācīties Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un mēģināt dziedāt ārpus Latvijas?

Man bija doma – ja neviens teātris mani pēc augstskolas neņem, iet uz Mūzikas akadēmiju apgūt operdziedāšanu. Tagad esmu šeit, Nacionālajā teātrī, un jūtos apmierināts. Kad beigsies sezona – līgums noslēgts uz gadu -, skatīšos, kas notiks tālāk.  Protams, esmu ļoti daudz interesējies – gan par Karalisko mūzikas akadēmiju, gan citām Eiropas skolām. (Klusē.)

Zinu, ka eju pa pareizo ceļu, bet nezinu, kur ir galamērķis un kur apstāšos.

Pagaidām man mūzikls ir tuvāks, jo vairāk esmu šajā žanrā bijis iekšā.

Foto: Felicija Vērzemniece/TVNET

Nevaru skaļi teikt, jo direktors pagaidām to nav akceptējis, taču iespējams, ka pavasara pusē man būs vēl viena "dziedošā" loma. Bet to gan varu pieminēt, ka paralēli "Sudraba slidām" veidoju solokoncertu kopā ar Maestro Raimondu Paulu. Programma ir gatava, bet pagaidām tā būs pieejama šauram klausītāju lokam. Ja viss izdosies, nākotnē tas varētu būt arī kas plašāks. Tagad skraidu starp "Sudraba slidu" un koncerta mēģinājumiem... (Smaida.)

Esat kā viesis piedalījies vienā no pirmajiem "OKartes akadēmijas" koncertiem. Jums noteikti ir viedoklis par šoviem...

Nezinu, vai mums šajā intervijā vajag negācijas... Man būtu ļoti daudz kas sakāms. Ja jāsaka īsi: tiešām ļoti žēl skatīties, līdz kādam līmenim esam nonākuši. Īpaši tādēļ, ka mirst tādi festivāli kā "Liepājas dzintars". Tas cilvēku domāšanas līmenis nu ir tāds, ka mūsu estrādē, lielos vilcienos runājot, ir tā – kā es māku, tā es mauju.

Juris (otrais no kreisās) ar kolēģiem Nacionālā teātra izrādē "Tikai tā!". Foto: Publicitātes foto / Latvijas Nacionālais teātris

Protams, šovi ir laba iespēja cilvēkiem pašapliecināties un iegūt kaut ko jaunu. Taču, šķiet, pusei Latvijas tagad liekas, ka viņi var iet un piedalīties šovos. Tik daudz,

cik tās "zvaigznes" tagad rodas, tik liela ir arī "divgadīgo zvaigžņu" kapsēta...

"Zvaigznes" dzimst vairāk, nekā drīz vien būs skatītāju.

Pašam nav gribējies izmēģināt spēkus kādā šovā?

Darītu to tikai tad, ja šovam pamatā būtu kāda laba doma; par naudu - nekad! Jo, ja uzstājos, man gribas, lai tas ir profesionāli.  Tādēļ, ja es taisītu koncertu, tad tā, lai tam apakšā ir dramaturģija un "mesidžs", ko nodot klausītājiem; lai tas būtu skaisti. Nevis taisīt koncertu koncerta pēc, bet lai pašam un skatītājiem patiktu. Būtu labi, ja es varētu izdarīt kaut ko tādu, kas paliktu atmiņā. Turklāt man vēl jāaug un ļoti daudz jāmācās.

Juris Jope un dziedātāja Jolanta Strikaite mūzikla "Vestsaidas stāsts" preses konferencē. Foto: LETA

Ņemot vērā, ka tuvojas Ziemassvētki – kāds būtu jūsu vēlējums?

Negribu būt "salds"... (Smejas.) Galvenais – sajust svētku gaidīšanas laiku; ja Dievs ir devis, tad būt kopā ar ģimeni. Šis noteikti ir laiks, kad vajadzētu apstāties, paskatīties uz visu no malas, padomāt par dzīvi un apzināties nevis to, kā mums nav, bet to, kas mums ir.

Video no youtube.com