Piestāv Nacionālajam teātrim

Kādēļ Valters Sīlis ķēries klāt tieši šai lugai, kas savu uzvaras gājienu pasaulē sākusi 2007.gadā un kopš tā laika iestudēta vairāk nekā trīsdesmit reižu? «Tāpēc, ka reti kad gadās izlasīt tik izcilu lugu un reti kad ir tā sajūta, ka luga atgriežas Amerikas teātra klasikas toņkārtā. Tajā pašā laikā tā ir ļoti mūsdienīga un ar šodienu saistīta luga,» saka režisors, piebilstot – īsti vietā būtu teikt «šeit un tagad».

Viņam ir bijusi ļoti svarīga autora izjūta, kam pielikt klāt savējo, turklāt – ja tiek pie tik laba materiāla, to ļoti griboties dabūt līdz skatītājam, lai arī viņi izjūt. «Luga ir milzīga, episka drāma, un tajā pašā laikā – teksts veidots kā asprātīga komēdija. Šis apvienojums rada to, ka ir viegli domāt par nopietnām un pat smagām lietām.»

Foto: Mārtiņš Otto / TVNET

Tādēļ, pirms diviem gadiem izlasot lugu, Valteram pirmā doma bijusi – vajag iestudēt! Un – ka šī luga pavisam noteikti der Nacionālā teātra Lielajai zālei. «Man liekas, ka luga vairāk nekā mani un manas paaudzes cilvēkus un manus draugus uzrunās tos cilvēkus, kas ir šā teātra skatītāji,» viņš iesmejas, precizējot – ar to domāts plašāks skatītāju loks. «Tajā pašā laikā tas ir ļoti godīgs un ļoti foršs materiāls, tāpēc varbūt radās sajūta – ka viņi gribot negribot izrādē saskatīs arī savu ģimeni,» Valters vēl piebilst.

Ne «Cīrulīši», ne Adamsu ģimene

Stāsts izrādē ir par ģimeni un savstarpējām attiecībām. «Neatklājot sīkumus: izrāde sākas ar to, ka pazūd ģimenes tēvs, un visa ģimene, kas ir diezgan liela, satiekas pēc ļoti ilga laika,» stāsta Valters, bet, izdzirdot jautājumu, vai šo lugu var salīdzināt ar Harija Gulbja lugu «Cīrulīši», skaļi iesmejas, piebilstot – kāds jau esot pamanījies šādu salīdzinājumu izteikt.

«Nu nē, «Cīrulīši» tie nav... Viena «Osedžas zemes» kvalitāte noteikti ir patīkams, bet nu ļoti melns humors, kas caurvij varoņu dzīvi. Un, lai gan lugas gaitā tas viss izvēršas aizvien trakāk, tev tomēr ar izrādes varoņiem gribas pavadīt laiku.» Taču lugā notiekošais neesot tik traks, lai to salīdzinātu kaut vai ar Adamsu ģimeni.

«Neesmu iedomājies, vai tas varētu būt starp «Cīrulīšiem» un Adamsu ģimeni...»

režisors uz brīdi aizsapņojas, precizējot – lugā aprakstītā ģimene pavisam noteikti ir godīga un ļoti atpazīstama. «Skatoties izrādi, noteikti kāds vilks paralēles ar savu ģimeni. Jo gandrīz katrā mājā taču ir skandalētājs, kas allaž ceļ traci; vienmēr būs kādi, kas taisa nesaskaņas, vai kāds, kurš pasaka par daudz...»

Režisors Valters Sīlis un Nacionālā teātra aktieri izrādes tapšanas procesā. Foto: Publicitātes foto / Gunārs Janaitis

Tāpat Valters ir pārliecināts, ka, skatoties izrādi, viens otrs droši nodomās – o, tas jau gluži kā par manu brāli, vīru vai tml. «Tajā pašā laikā katram varonim ir kaut kas tāds, ka tev negribētos, lai tas ir tavs vīrs vai brālis... Un tomēr – tev gribas redzēt: ko viņi man vēl iedos?»

Nepalikt vienaldzīgam

Runājot par lugas žanru, režisors to raksturo kā situāciju komēdiju ar trīspadsmit varoņiem. «Mani sajūsmināja, ka visiem trīspadsmit izrādē iesaistītajiem aktieriem nav jāizpilda tikai funkcija – piemēram, divreiz uznākt uz skatuves ar paplāti rokā. Pat ja aktieris spēlē tikai divās ainās, viņš tik un tā ir izrādes varonis. Tā ir reta vērtība –

trīspadsmit aktieru luga, kur katram aktierim jāizveido pilnasinīgs tēls.

Kad ir švakāks materiāls, jādomā, kā aktierim darbu padarīt interesantāku.»

Vai tikpat labi izrāde varētu būt par «vidējo» latviešu ģimeni? «Jā, izņemot to atšķirību, ka viņi dzīvo Amerikā. Protams, savstarpējās attiecībās kaut kas ir citādāk, kaut kas no Latvijas atšķiras sociālajā ziņā. Un nebūt nevar apgalvot, vai viņiem būtu klājies labāk nekā mums un vai tagad tur klājas labāk nekā šeit. Tur – krīze, šeit – arī; vārdu sakot, lietas, kas skar mūs visus. Var jau neinteresēties ne par ko – ne Irākas karu, ne grautiņiem Londonā, ne Volstrītu. Jo – tas mani neskar! Nu tad paliksim tāda jauka ģimene – tāda pati ģimene kā kaimiņos. Manuprāt, daudz labāk tomēr ir tiešām iepazīt mazliet jocīgu ģimeni, kas dzīvo otrā pasaules malā,

un saprast – jā, tā ir tāda pati kā mana ģimene.

Tu iepazīsti tos cilvēkus, viņus saproti, un vēl uzzini kaut ko jaunu,» režisors filozofē.

Foto: Mārtiņš Otto / TVNET

Viņš arī atzīst, ka labprāt būtu aci pret aci saticis lugas autoru Treisiju Letsu, un sākotnēji pat bijusi doma viņu uzaicināt uz pirmizrādi. «Tiešām likās, ka viņam varētu piezvanīt Skype un uzaicināt, tikai drusku nokavējām biļešu sagādāšanu no Čikāgas,» Valters smejas, neslēpjot –

viņam ļoti gribējies aprunāties ar dramaturgu, lai pajautātu – kā to visu varēja uzrakstīt?

«Zinu, ka lugā ir ielikta viņa personīgā pieredze. Tā viņa atklātība... Tā ir reta parādība.»

«Ir jāfinansē kritiska domāšana!»

Uz jautājumu, vai ir kāds notikums, kas viņu pašu beidzamajā laikā nav atstājis vienaldzīgu, Valters bez šaubīšanās teic: «Mani ļoti aizskāra Raivja Dzintara izteikums par jauno latviešu filmu «Kolka Cool»! Jo – «semuškas», lamāšanās un dzeršanu, viņaprāt, nevajag finansēt.

Tad ko mēs finansēsim? Popūrijus no sērijas «latvietis stiprs, latvietis varens»? Nu, kas tas par murgu?!

Vai «Dzintara varoņeposs» – tas būtu tas, kas jāfinansē?!» režisors izklausās aizsvilies.

Valters neslēpj, ka tas viņam liekoties mazliet slimi, un pārliecinoši uzsver – ir jāfinansē kritiska domāšana, nevis valstiskums. «Valstiskums rodas no tā, ka tu esi kritisks pret savu valsti un domā, kā to padarīt labāku. Tāpēc uzskatu, ka šī rīcība no politiķu puses ir ļoti aizskaroša lieta, un tā liek par ļoti daudz ko aizdomāties...» Režisors atgādina, ka pats ir ļoti nacionāli noskaņots cilvēks un viņam ir svarīga šī valsts, taču viņš nevēlas, ka tā tiek pārvērsta par vieglu popkornu, kas iepakots resnā vēderā, uz kura uzrakstīts «Abrene».

«Tā ir ģeniāla filma, un tu tajā biji lielisks!» Valters vēl uzsauc garām ejošajam Nacionālā teātra aktierim Artusam Kaimiņam, kurš arī redzams pieminētajā filmā.