Kāda bija pirmā doma, kad režisors Dž. Dž. Džilindžers teica: «Kristap, tev būs jāspēlē Romeo»?

Man liekas, tas bija tad, kad ar Džili strādājām pie izrādes «Amour fou». Pauzē apsēdāmies pie galda, un es viņam jautāju, kas tur īsti ar «Romeo un Džuljetu» un vai lomas ir sadalītas. Viņš tā paskatījās un teica: ai, laikam Romeo lomu iedošu Rasimam. (Smejas.) Tajā brīdī neticēju, jo tas neizklausījās īsti nopietni, turklāt

nekad neesmu tiecies pie tāda mīlētāja tēla un nekad man tādas lomas nav dotas.

Drīzāk esmu tāds raksturlomu tēlotājs. Teicu Džilim: vai tu joko? (Klusē.) Izrādās, ka viņš tomēr nejokoja, un tad pie ziņojumu dēļa pavēlē izlasīju savu vārdu...

Foto: Jānis Deinats, Fotocentrs

Pirmā doma bija: ups, nu labi! (Domā.) Sajūtas? Neteikšu, ka no laimes spiedzu, iekšā vārījās sajūtas: «Nu tik būs!» - bet tajā pašā laikā domāju: «Kas nu būs?» Vārdu sakot, vienā mirklī tādas galējības.

Izrādē esat divi Romeo un divas Džuljetas. Kurš īsti ar kuru pārī spēlēs?

Skaidrs, ka nekad nebūs tā, ka spēlēsim nemainīgi pa pāriem: es ar Ilzi Ķuzuli un Artūrs Dīcis – ar Ievu Segliņu. Ik pa divām izrādēm mainīsimies, līdz ar to katru reizi iznāks spēlēt ar citu partneri. Iespējams, tā ir grūtāk spēlēt nekā ar pastāvīgu partneri, taču – nebūs rutīnas! (Smejas.)

Ja nopietni, Ilzei un Ievai katrai ir miljons labu īpašību. Ļoti daudzas lietas viņas dara līdzīgi pēc skolā iemācītā, bet daudzas lietas viņās kā cilvēkam un sievietei ir atšķirīgas. Tas mēģinājumos «baro», un, ja kādā brīdī šķiet – ai, to nevar pārlauzt, pēkšņi nākamreiz redzi citu risinājumu un saproti, kur iepriekš bija tā problēma. Tas tikai palīdz.

Tūdaļ būs pirmizrāde. Tev ir izdevies saprast savu varoni un to, kādēļ viņš rīkojās tā un ne citādi?

Uz šo jautājumu varētu būt parasta un tajā pašā laikā – loģiski nesaprotama atbilde. (Smaida.) Protams, ka saprotu, kādēļ – ļoti, ļoti lielas mīlestības iespaidā. Tajā pašā laikā, lūdzu, atbildiet kāds: kā to visu mīlestības iespaidā var darīt?! Tas ir kaut kas pilnīgi neaprakstāms, un gadu tūkstošiem to nekad neviens nav mācējis un arī nemācēs pateikt, kas tas ir. Absolūta saplūšana ar otru... Ne pilnīga atteikšanās no sevis, bet tajā mirklī tu vairs neesi tu, šis «tu» jau ir «mēs», kad tu esi kopā ar otru cilvēku. Tad tev pirmām kārtām ir svarīgs tas, ko viņš dara un grib. (Klusē.) Ja otra cilvēka nav, tad arī tevis nav.

"Liktenīgā" izrāde "Amour fou", kuras iestudēšanas laikā režisors Dž.Dž.Džilindžers Kristapam piedāvāja Romeo lomu. Foto: Jānis Deinats, Fotocentrs

Tu mīlestības dēļ arī būtu gatavs uz kaut ko tik neprātīgu kā Romeo?

Esmu visu ko neprātīgu darījis savā laikā, turklāt diezgan daudz. Ir serenādes zem loga dziedātas... Labi, to darīju vienreiz. Kāvies dažreiz esmu, pa logu arī kāpts ir iekšā. Tagad, vēsu prātu, atskatoties uz to laiku, prātā nāk doma – mjā, vai es tagad arī to būtu darījis? Nezinu gan... (Smejas.)

Protams, arī tagad dažkārt kaut kas uznāk, un es daru visādas muļķības. Lai gan ar manu mīļoto sievieti (aktrise Baiba Neja – red.) esam kopā jau daudzus gadus, mēs ik pa brīdim viens otru pārsteidzam. Lai arī esam ilgu laiku kopā un vairs neatceros, kā bija tad, kad vēl nebijām kopā,

man šķiet, ka mīlestība ik pa laikam jāatdzīvina – kā istabas augs, kas regulāri jāaplaista.

Bet par tām neprātībām – tas ir tik personiski, ka nestāstīšu, ko esmu darījis. Kam vajadzēs, tāpat sapratīs.

Kristaps Rasims - Mortimers izrādē "Marija Stjuarte". Foto: Publicitātes foto / Gunārs Janaitis

Bet tagad, runājot par kopā būšanu, un arī strādājot pie izrādes, man pašam radās vienkāršs un retorisks jautājums: vai Romeo un Džuljeta varētu būt palikuši kopā un svinēt sudrabkāzas? Kas tur būtu sanācis? Vienkārši fantāzija: abi zelta kāzās, kopā ar pieciem bērniem un divdesmit mazbērniem...

Tavuprāt, tā varētu būt bijis?

Pieļauju domu – jā, viņi varētu būt nodzīvojuši līdz zelta kāzām, un nebūtu tā, ka Romeo jau pēc pusgada un trakotu – ai, man Džuljeta ir apnikusi, es pameklēšu citu meiteni... Esmu pārliecināts, ka tā nebūtu, jo tā vienošanās viņiem bija tik spēcīga... (Klusē.) Kad nomira Džuljeta, tad arī Romeo vairs negribēja dzīvot. Tas ir tāpat kā gulbjiem – kad viens aiziet bojā, tad arī otrs nomirst.

Kā tev šķiet, vai jaunieši sapratīs Romeo un Džuljetas mīlestības stāstu?

Domāju, ja stāsts būtu balstīts uz tā laika vērtībām, pilnīgi noteikti šodien to lugu neiestudētu. Tās vērtības, kas ir stāsta pamatā, nekādā gadījumā nav saistītas ar konkrēto gadsimtu. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī mans mazmazmaz... dēls un mazmaz... meita pēc daudziem kaut kādā veidā būs saistīti ar šo iestudējumu un ka viņiem tas liksies aktuāls.

Veidojot iestudējumu, centāmies akcentu likt uz tām sajūtām, kādas varētu būt mums pašiem. Jo – kas var būt drausmīgāks par skatuvisku, teatrālu mīlu?... (Domā.) Tāpēc ļoti ceru, ka, skatoties izrādi, cilvēkiem radīsies kaut kādas asociācijas ar konkrētām lietām, izjūtām –, tas ir svarīgākais, kas vienmēr izrādē būtu jāmeklē. Un, neatkarīgi no tā, kurā laikā risinās izrādes darbība, vērtības jau vienmēr paliek tās pašas.

Īpaši, ja mīla dzimst galēji ekstremālos apstākļos – tad, kad tai vispār nevajadzētu būt.

Kad pēkšņi ne no kā radās mīlestība – neskaidros, nesaprotamos un «nesalīmējamos» apstākļos. Un, jo vairāk apstākļi bija pret šo mīlu, jo tā kļuva arvien spēcīgāka. Viss notika burtiski pusotrā diennaktī, un divu dienu laikā beidzās.

Tāpēc ceru, ka skatītāji nolasīs to izrādes «mesidžu», ka skatoties sajutīs – jā, kaut kas līdzīgs ir noticis arī ar mani. Vai arī: tā nebija, bet varēja taču būt...

Kā izdodas tikt galā ar Šekspīra tekstiem?

Mēs ļoti daudz ko izņēmām ārā - tur, kur doma bija skaidra, bet tik un tā tika izpušķota -, atstājot tikai kodolu. Bet nekādā gadījumā tekstu nevienkāršojām. Tā ka tas man nebija nekāds traucēklis. Pats pēc dabas esmu romantiķis un dzejnieks - dažreiz atlido mūza, un gadās kaut ko uzrakstīt, piemēram, kādu dziesmas tekstu. Eju pa ielu un prātā kaut ko dzejoju. Un kādreiz ir gadījies apvārdot meitenes ar dzejas palīdzību... (Smejas.) Tāpēc tie Šekspīra rakstītie teksti tiešām nav nekas ārprātīgs, turklāt no režisora puses bija uzdevums - maksimāli lauzt dzejas ritmu un runāt normāli. Kad no malas paskatos ainas, kurās nav jāspēlē, - tiešām, tas dzejas un ritms vai tas, ka brīžiem ir kaut kādas atskaņas, netraucē.

Mīlestības dēļ arī Kristaps esot darījis daudz neprātīgu lietu. Foto: Mārtiņš Otto/TVNET

Varbūt tagad Šekspīrs būs atkal iedvesmojis uz dzejas rakstīšanu?

Jā, jo nu jau kādu laiciņu dzīvoju kopā ar Šekspīru... Eju gulēt un mostos ar Šekspīru, nelaiž viņš mani vaļā!

Strādājot pie šīs izrādes, tev nav radusies vēlme aizbraukt uz Veronu, kur esot dzīvojuši lugas varoņi?

Un pastāvēt zem Džuljetas balkoniņa? (Smejas.) Esmu dzirdējis, ka tas balkons mājai piebūvēts vēlāk un tikpat labi varēja izvēlēties jebkuru citu balkonu un pateikt - tas bija Džuljetas balkons... Leģenda jau ir skaista... Protams, es kaut kad noteikti aizbraukšu uz turieni. Nesen «Google» pētīju Veronas karti un fotogrāfijas - skaista pilsēta! Un patiešām būtu forši, ja pēc pirmizrādes Vītols (teātra direktors Andris Vītols - red.) teiktu: nu ko, aizlaižam uz vienu vakaru pastaigāt pa Veronu un rīt atpakaļ. Protams, ka es neteiktu nē!