Kā paši rakstījāt - Dirty Deal Teatro (DDT) lielai daļai izrāžu materiāls top speciāli iestudējumam vai pat mēģinājumu procesa laikā to kopā veido visa radošā komanda, kas ir ierasta laikmetīgā teātra prakse - tāpēc ir nepieciešams teātra dramaturgs. Kā savādāk jūs pats definētu, kas ir teātra dramaturgs un kāds ir tā uzdevums?

J.B.: Jo ilgāk es darbojos teātrī, jo labāk apzinos to, cik būtiski izrādes tapšanā ir tas, ka sanāk kopā dažādi teātra profesionāļi un katrs dod savu unikālo pienesumu, balstoties tajā, ko prot vislabāk. Es protu stāstīt stāstus, taču mans kā teātra dramaturga uzdevums nebūs veidot stāstus katrai nākamajai iestudētajai izrādei DDT. Tos tāpat kā iepriekš veidos pati izrādes radošā komanda, un

es nepieciešamības gadījumā centīšos palīdzēt izstāstīt viņiem viņu stāstu labāk,

spilgtāk, precīzāk...

Kāpēc citos teātros nav izšķirts šis amats? Kur radās ideja to ieviest DDT?

J.B.: Iespējams, citos teātros šīs profesijas nav, jo daudz biežāk nekā Dirty Deal Teatro izrādes pamatā ir luga, un līdz ar to izrādes radošās grupas rīcībā jau ir pabeigts stāsts. Mēģinājumu laikā tas stāsts ir jāatklāj, ir jāpadara par savu, rodas lugas interpretācija, bet pamats paliek – luga.

Jūs arī veidojat izrādēm tekstu. Vai pirmais rodas koptēls un tad dialogi, vai tieši izrādes teksta vārdi rada kopīgo ainu?

J.B.: Pēc «noteikumiem» pareizi būtu uzradīt kopainu jeb struktūru ar izstrādātiem raksturiem un tad iedzīvināt tos cilvēkus, uzrakstot dialogus. Tātad ir svarīgi no sākuma zināt rezultātu, uz kuru tiks iets. Es strādāju arī tā, taču no Valtera Sīļa (red. režisors) esmu iemācījies, ka svarīgs ir iestudēšanas process, ka tā laikā ir jāļauj piedzimt lietām un pēc tam mēs varam tās nofiksēt, atkārtot un likt kopā to kompozīciju. Protams, tad visbiežāk izrāde sastāv no atsevišķām ainām un tai it kā nav tās viengabalainības, kāda ir lugai, taču arī lugas veidošanā es dotu priekšroku «sarunāties» ar režisoru vai visu radošo komandu, lai

jau no paša sākuma dramaturģiskais materiāls ir viņu, lai tas nav kaut kas svešs.

Kādas izrādes šobrīd top visvairāk - mūsdienu sociāla rakstura, pagātnes klasika, fantastika...

J.B.: Top dažādas izrādes. Gan klasika, gan mūsdienu dramaturģija – gan ārzemju, gan latviešu, par ko liels prieks. Top arī sociāli politiskas izrādes, varbūt mazāk fantastikas, jo tā ērtāk jūtas kino, bet, ja to veiksmīgi uzliek uz skatuves, tad efekts būs daudz lielāks nekā kino, un tas

būtu interesanti uztaisīt fantastikas izrādi,

kur tu pāris metru attālumā dzīvajā redzi visādus brīnumus.

Vai teātrim ir arī sava mode - piemēram, kā šobrīd teātrī aktuāla ir improvizācija, pagājušajā gadā bija muzikālas izrādes utt... Vai ir, kas diktē to, kas tiek iestudēts?

J.B.: Es domāju, ka par modi to īsti nevar saukt, drīzāk par tendencēm, lai gan šovasar biju mūsdienu teātra festivālā Balto Scandal un tur trijās no divpadsmit izrādēm notika izsoles, un kā atsauci uz šo «modi» mēs ielikām izsoli mūsu tajā brīdī topošajā izrādē - muzikālajā pārgājienā «Mārupīte» Dirty Deal Teatro, ko atkal atsāksim spēlēt pavasarī.

Par ko būtu izrāde, kuru dramaturģēt ir liels, liels sapnis...

J.B.: Bija viena lieta, par kuru domāju, ka būtu forši to kādreiz uztaisīt, un nu šķiet, ir iespēja to darīt, bet tagad, kad sāku pieiet tam jau nopietnāk, saprotu, ka esmu mainījies un skatos uz to materiālu jau citādāk nekā tad, kad man bija 18, bet tas ir labi. Es laikam negribētu sapņot uztaisīt vienu konkrētu lietu četrdesmit gadus.

Tas, ko uzņemos konkrētajā brīdī taisīt, cenšos padarīt par vissuperīgāko lietu

pie kā strādat.

Kas jūsu darbā pašam šķiet vissarežģītākais un kas visbaudāmākais?

J.B.: Šobrīd vissarežģītākais bija tas, ka bija piemirsies, ka

laba izrāde netop, spēlējot solo,

un tas patraucēja procesam, visbaudāmākā lieta ir tad, kad ir sanācis pateikt to, kas gribēts, un cilvēkiem patīk.

J.B.: Par to iedomājos vakar... Secināju, ka, šķiet, nevajag teikt tā – redziet, kā strādā Rietumos, un paskatieties, kā jūs atpaliekat, un tagad taisiet laikmetīgi! Ir jāseko procesiem, bet «laikmetīgums» nav iespējams mākslīgi, jo tad arī izrāde būs mākslīga. Ir jātaisa daudz un jāmeklē, jādomā līdzi, laikam

jāsit sevi ārā no komforta zonas, tad tu varbūt nonāc teritorijā, kuru varētu definēt «laikmetīgais teātris»,

bet tas būs Latvijas vai varbūt Baltijas laikmetīgais teātris. Nomainot vidi varbūt uz Vāciju, taisot tur un redzot, kā taisa izrādes kaimiņteātris, gan jau sāktu uztaustīt to, ko nozīmē taisīt laikmetīgo teātri Vācijā, lai gan tās atšķirības, manuprāt, paliek aizvien mazāk pamanāmas.

Vai mainījies ir arī teātra izrāžu skatītājs? Kā jūs raksturotu šodienas latvieti - skatītāju?

J.B.: Skatītājs jau ir cieši saistīts ar to, kāds ir teātris Latvijā. Kādi teātrim ir mērķi. Ja iet ārā no komforta zonas, tad skatītājs arī ir to gatavs darīt, ja teātris labi dara to, ko prot, tad arī skatītājs grib to drošību. Mums šķiet, ka

DDT skatītājs grib iet ar mums avangardā, kur ir mazāk drošības,

bet līdz ar to pārsteiguma iespēja lielāka. Manam draugam Briselē ir izrāde «Tāpēc, ka mēs nezinām, kas tā par vietu, mēs ejam uz turieni». Tā apmēram varētu raksturot to, ko cenšamies darīt DDT.