Kā tā sanācis, ka tavs vārds tagad atpazīstams ar dramaturģiju?

Rasa Bugavičute: Manuprāt, viss izrietēja samērā loģiski. Bērnībā man

bija trīs sapņu profesijas – rakstniece, aktrise vai gaļas pārdevēja Liepājas tirgus skārņos.

Tagad rakstu teātriem, turklāt, ja gribu, rakstot varu iemiesoties arī gaļas pārdevējas ādā.

Mērķtiecīgi uz to gāji vai akadēmijā vēl domāji, ko vēlies dzīvē darīt?

Rasa Bugavičute: Akadēmijas laikā nešaubījos par studiju izvēli, jo arvien vairāk un vairāk apjautu, ka tas, ko mācos un daru, patīk. Vienīgās šaubas bija par to, kur likšos pēc studiju beigām, bet sapratu, ka vienkārši jāvadās pēc viena no dramaturģijas likumiem, kas ir arī neapgāžams fakts, – ja gribi, tad dari!

Rasa Bugavičute: Mūsdienās dramaturgam noteikti jābūt savas profesijas un laika producentam, menedžerim un aģentam, bet tikai savam. Pārējā enerģija jāvelta dramaturga darbam, jo tas

prasa daudz laika un iekšējā spara, impulsus idejām, pašizaugsmei.

Dramaturgs ir cilvēks, kas pārzina dramaturģijas likumus un spēj uzrakstīt dramaturģiski kvalitatīvus tekstus teātrim, kino, televīzijai u.tml. Dramaturgs ir arī tas, kurš līdzdarbojas ar radošo komandu teātrī, kopīgi veidojot izrādi, tajā ieguldot savas profesionālās zināšanas un prasmes.

Kur radās ideja par par «Meitenēm»? Vai ir kāds īpašs stāsts?

Rasa Bugavičute: Uzreiz jāmin, ka «Meitenes» ir komandas kopdarbs, sadarbojoties ar izrādes režisoru Elmāru Seņkovu, režisora asistenti Annu Vekmani un visām aktrisēm, tostarp arī mazo meiteni. Elmāram piedāvāja veidot darbu, radās ideja par sadarbību ar aktrisēm, un tad mēs kopīgi sākām virpināt un līmēt variantus, ko no tiem «materiāliem», kas mums ir, varētu izveidot.

Izrādes materiāla pamatā ir radošās komandas ideja, aktrišu iztēloti stāsti, centieni mazliet nojaukt realitātes, laika un telpas robežas, atstājot par būtiskāko

izrādes tēmu – vienpatība, sapņu piepildīšana, dzīvošana ilūzijā, tās cena.

Māte un meita - kas ir īpašs šajās attiecībās?

Rasa Bugavičute: Mātes un meitas attiecībās, tāpat kā jebkurās vecāka un bērna attiecībās, īpaša ir beznosacījuma abpusējā mīlestība. Tajā pašā laikā ārkārtīgā atbildība vienam pret otru, kuru ne vienmēr viegli piepildīt, kā arī savstarpējās līdzības, kas tiek pārmantotas vai pārņemtas un var radīt spoguļa efektu, var kaitināt, negaidīti pārsteigt. No šīm attiecībām nav iespējams aizmukt.

Cik nopratu, astoņas aktrises spēlēs vienu lomu - Annu, kā tas izpaudīsies?

Rasa Bugavičute: Astoņas aktrises spēlēs Meitenes, brīžam iemiesojoties Annas tēlā.

Pastāstīt to samērā grūti – būs vien jānāk skatīties, kā tas notiek!

Kas bija visgrūtākais šīs izrādes radīšanā?

Rasa Bugavičute: Grūtākais bija atrast formu, kādā pasniegt to, ko bijām nolēmuši pasniegt. Jaunu paņēmienu meklējumos vienmēr ir grūti pārkāpt pāri tai robežai, par kuru esi pārliecināts, ka tā būtu pareizi un labi, iekāpjot zonā, kas tev neko negarantē. Taču citādāk pie kā jauna nonākt ir neiespējami.

Vai māte un meita viena otru beigās sadzirdēs? Kur slēpjas tā atslēga?

Rasa Bugavičute: Jā, māte un meita beigās viena otru sadzirdēs. Tas gan nemaina iespēju, ka sadzirdēšana ne vienmēr notiek brīdī, kad tai būtu jānotiek. Atslēga slēpjas tajā, ka Meiteņu uzburtais stāsts tā vai citādāk var piemeklēt katru no mums. Nav runa par profesijas specifiku vai laika un telpas nozīmi, runa ir par pašu banālāko pasaulē - par dzīvi. Par mīlestību, nemitīgu dzīves skaistāko mirkļu atkārtotu izdzīvošanu atmiņās, neatslābstošiem centieniem mainīt pasauli, kaut varbūt mainīties vajadzētu pašam.

Cilvēka

dzīve ir viena liela klišeja, un, jo tiešāk uz to tā arī paraugās, jo smieklīgāk kļūst.

Galvenais – nebaidīties un negaidīt par daudz. Jo vilties taču ir tik ārkārtīgi vienkārši.

Ko skatītājiem gaidīt no šīs izrādes?

Rasa Bugavičute: Puzli, golovolomku, iespēju padomāt par sevi, novērtēt citam citu.