TVNET: Pastāsti, kā tava radošā darbība nonāca pie tā, ko dari tagad - esi horeogrāfs! Tas bija bērnu dienu sapnis vai tomēr liktenīgi deja izkonkurēja bērnu dienu ieceres par policista vai kosmonauta profesiju?

Krišjānis Sants: Es nedomāju, ka dejotāja un bērnu dienu policista vai manā gadījumā armijnieka sapnis ir tik atšķirīgas lietas! Abas šis profesijas prasa milzīgu disciplīnu, fizisku sagatavotību.

Šodienas dejotāja tēls iet kopā ar tādu antīkā karavīra tēlu.

Ja vēlies būt labs karavīrs, ir jāspēj sekot, bet vienlaikus jāspēj pieņemt patstāvīgus lēmumus grūtās situācijās, kas saskanētu ar kopējo plānu, - tāpat ir dejā. Protams, ir arī milzīgas atšķirības.

TVNET: Tad, ja nesanāktu dejot - ietu armijā?

Krišjānis Sants: Atminos, kad stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, dzirdēju Kristapu Ceļmalnieku tieši sakām: ja viņu neuzņemtu, tad ietu armijā! Ar mani, iespējams, būtu līdzīgi. Man liekas, ka ļoti reti kuram nopietnam dejotājam tas ir bijis bērnu dienu sapnis - drīzāk gan apstākļu sakritība. Kļūt par dejotāju parasti izlemj jau pieaudzis cilvēks, kad kaut kādu iemeslu dēļ šī izvēle ir bijusi jāveic. Visi tie, kam tas ir bērnu dienu sapnis, beidz dejot, kad jāsāk savā dzīvē kaut kas nopietnāks. Soli pa solim nonācu līdz laikmetīgajai dejai. Lēmumu kļūt par profesionāli pieņēmu tikai 19 gadu vecumā, jau esot LKA 2. horeogrāfu kursā.

TVNET: Tu dejo jau kopš bērna kājas? Vai hiphops arī izmēģināts?
Krišjānis Sants: Sāku dejot jau piecu gadu vecumā - bērnudārzā. Iemesls - nodarbības notika diendusas laikā, kad prāts uz dauzīšanos vien nesās. Turklāt tās bija pāru dejas un man vienmēr ir paticis kontakts ar meitenēm. Līdz 12 gadu vecumam dejoju sporta dejas, tad iestājos jaunsardzē. Atsāku dejot tikai 16 gadu vecumā un atkal galīgi ne to, ar ko nodarbojos tagad, bet gan salsu. Pēc salsas jau praktiski viss ir pamēģināts -

mazliet no hiphopa, mazliet no tango un džeza. Un, protams, latviešu danči.

Tos brīvajā laikā sanāk dejot visbiežāk. Šīs visas ir dejas sociālās izpausmes, un tām ir tikai pastarpināta saistība ar manu profesionālo karjeru. Tā ir izklaide - aiziet joka pēc uz kādu džeza dejas nodarbību Londonā vai tango nodarbību Briselē. Veids, kā atpūsties. Lai gan uz skatuves es droši vien nekad nedejošu džeza izrādi un arī salsas šovus esmu atstājis senā pagātnē, tas tomēr ir ietekmējis manu attīstību. Raugos uz saviem kursabiedriem Briselē - daudzi vispār nekad nav dejojuši pāru dejas. Arī manu pēdējo darbu domas attīstība sākas latviešu dančos.

TVNET: Laikmetīgā deja... kāda būtu tava personiskā definīcija?

Krišjānis Sants: Mana personiskā definīcija par laikmetīgo deju - laikmetīgā deja ir nedefinējama! Aprīlī man sanāca interesentiem Latvijas Kultūras akadēmijā vadīt nelielu lekciju, kuras sākumā centāmies definēt laikmetīgo deju - pierakstījām pilnu tāfeli ar definējošiem atslēgas vārdiem, kas bieži cits citu izslēdza, bet pie kopsaucēja netikām.
Protams, cilvēkiem ir kaut kāda ideja, kas tad ir laikmetīgā deja, bet dažādās valstīs vai cilvēku grupās un nu jau arī laikos (terminu laikmetīgā deja lieto jau kopš 60. gadu otrās puses) šī ideja ļoti atšķiras. Citi domā, ka laikmetīgā deja ir, kad dejotāji vārtās pa zemi, citi, ka tas ir tas, ko var redzēt populārajā TV šovā «So You Think You Can Dance». Beļģijā kā laikmetīgo deju skatītāji atpazīst Anni Terēzu de Kersmarkeri (Anne Teresa De Keersmaeker) un viņas astoņdesmito minimālismu, kas atgādina Filipa Glāsa minimālismu mūzikā. Citur publika teiks, ka laikmetīgā deja ir Žeroms Bels (Jerom Bel) un konceptuālisms. Ja abus iepriekš minētos parādītu Latvijā, vidusmēra skatītājs to neuztvertu vispār kā deju, jo Latvijā laikmetīgā deja ir «Dzirnas». Ja gadās inteliģentāks skatītājs, tad būs dzirdēts arī par Olgu Žitluhinu un viņas kolēģiem un studentiem. Kādreiz teica, ka deja ir jebkas, kas tiek par tādu nosaukts. Šodien un tagad, apmeklējot dejas izrādes, performances, instalācijas vai jebko citu, es teiktu, ka

laikmetīgā deja ir jebkas, ko ir radījis ar dejas pasauli saistīts cilvēks,

t.i., tāds, kas darbojas nozarē vai ir ieguvis diplomu dejā. Kādā formā vai medijā tiek radīts darbs, vairs nav svarīgi - tā visa ir deja. Bet ja ko dejai līdzīgu pēkšņi uztaisītu teātra režisors, tad tā nebūtu deja, bet kustību teātris.

TVNET: Kas tieši tevi personiski šajā mākslā uzrunā un liek skudriņām skriet pār ķermeni?

Krišjānis Sants: Es esmu ļoti pacietīgs skatītājs. Vienmēr cenšos atrast darbos ko interesantu. Žeroms Bels savā izrādē teicis, ka 9/10 darbu, kas veidoti dejas nozarē, ir neskatāmi un slikti. Es varu piekrist, ka tādi, kas liek skudriņām skriet caur kauliem, tiešām ir tikai 1/10. Man ļoti patīk arī tie pārējie darbi, bet, lai tos varētu noskatīties un arī kaut kādā mērā baudīt, ir jābūt pacietīgam. Ir jārēķinās, ka var gadīties divas stundas sēdēt zālē un garlaikoties, lai tikai beigās saprastu vai arī nesaprastu, kāpēc tas bija vajadzīgs!

Dažreiz gadās izrādēs aizmigt. Tas nekas, pēc brītiņa pamostos un skatos tālāk.

TVNET: Vai Latvijā ir izpratne par laikmetīgo deju, vai tomēr mums augtin jāaug vēl līdz šīs mākslas pilnīgai izpratnei?

Krišjānis Sants: Būtu ļoti lepni un jebkuram dejotājam divkosīgi teikt, ka Latvijai vēl augtin jāaug līdz «šīs augstās mākslas» - laikmetīgās dejas izpratnei. Katrā vietā ir citādāka publika ar citādāku izpratni. Pirms 23 gadiem pie mums eksistēja sociālais reālisms. Protams, bija arī abstrakcija un modernisms vizuālajā mākslā, dzejā, mūzikā, bet ne dejā. Dejas nozarē šis lēciens no romantisma un klasicisma padomju baletā un sociālā tautiskuma tautas dejās pāri visiem -ismiem, kam dabīgi cauri ir gājusi pārējā pasaule, lai nonāktu pie tās dejas, ko dejo šodien, ir bijis jāveic milzu soļiem. Skatītāji, intelektuāļi, producenti un visi pārējie nozarē iesaistītie ar atsevišķiem izņēmumiem nav spējuši tikt mums, dejas māksliniekiem, līdzi. Tā nav augstāk minēto vaina. Vai laikmetīgie dejotāji ir izdarījuši visu, lai skatītājs tos labāk saprastu?

TVNET: Kāds ir ideālais skatītājs?

Krišjānis Sants: Dejai ir jāmeklē savs izteikšanās veids un jābūvē savs sekotāju pulks. Dejas «ideālais skatītājs» ir daudz līdzīgāks laikmetīgās vizuālās mākslas vērotājam, kurš ir ieinteresēts,

kurš vēro, uztver un neuztraucas, ja kaut ko nesaprot,

ja darbā nav sižeta līnijas, kam sekot, kā tas ir teātrī. Jaunie horeogrāfi Latvijā spiesti savus darbus rādīt mazajos nevalstiskajos teātros. Tā ir mūsu problēma, jo cilvēki, kas apmeklē šīs vietas, ir teātra skatītāji, kuri ne vienmēr spēj vienkārši un pacietīgi vērot. Tikko ienāca prātā jautājums -

vai tik arī operas skatītājs nebūtu labvēlīgāks laikmetīgajai dejai?

TVNET: Tad kur slēpjas problēma, kas «bremzē» izpratni?

Krišjānis Sants: Es atļaušos apgalvot, ka citu problēmu dejā un tās skatītājā nav, jādod laiks pārmaiņām. Dejai veidosies skatītāju loks, un to sāks arī labāk «saprast». To saprašanu es gan nedomāju tiešā veidā. Īsti nemaz nav svarīgi tiešā veidā saprast. Drīzāk

sajust, nojaust, būt iešūpotam no tās delikātās vēja vēsmiņas, ko izrāde ir sūtījusi

skatītāja virzienā. Es nevaru teikt, ka, skatoties dejas izrādi, saprotu ļoti daudz vairāk nekā sapratu pirms septiņiem gadiem. Saprast vienkārši vairs nav svarīgi. Vēl vairāk, ja man kādreiz kāda izrāde tiešām nepatīk, tad tas ir tāpēc, ka visu sapratu. Es vairs neapgrūtinu sevi ar jautājumiem, ko mākslinieks ar to ir domājis, un rezultātā vēroju un pamanu daudz vairāk. Saprast dejā nozīmē neuztraukties un vērot, notiekošo uz skatuves un notiekošo sevī. Vērot sevi vērojam izrādi. Pamanīt savu garlaikotību, pamanīt savu ieinteresētību.

TVNET: Kas ir tēmas, kas tev kā horeogrāfam ir tuvas performances un deju stāsta radīšanai? Vai ir tēmas, kuras vēl neesi paspējis iestudēt, bet sapņo par to?

Krišjānis Sants: Noteikti ir tēmas, kuras man ir tuvas, bet vēl neesmu paguvis tām pieķerties. Esmu tikai sava radošā darba sākumā. Domāju, ka ne vienmēr var runāt par atsevišķām tēmām laikmetīgajā dejā, bet drīzāk par izejas pozīcijām, no kurām mākslinieks sāk savu radošo procesu un meklējumus. Vai beigās šī tēma tiešā veidā atspoguļosies arī izrādē, ir sekundāri. Tāpat mani šobrīd, radot darbus, vairāk satrauc forma, kādā izvēlos to parādīt, tādējādi mēģinot arī ar formas izvēli teikt ko par darbu.

TVNET: Atzīsties, kuru deju mākslas lietpratēji tevi iedvesmo, ir guru?

Krišjānis Sants: Pavisam noteikti mani vistiešākajā veidā ietekmē mūsu skolas vadītāja Anne Terēza de Kersmarkere. Nezinu, vai tas ir tik ļoti viņas darbu dēļ vai tāpēc, ka dzīvojam gan viņas ēnā, gan aizvējā. Ļoti patīkami ir dejot jebkuru materiālu, ko veidojusi Triša Brauna (Trisha Brown). Ar savu tehniku un dzīves organizāciju mani ļoti iedvesmo Mārtins Kilvādi (Martin Kilvadi). Viņš ir viens no retajiem man zināmajiem, kam izdodas burtiski visu laiku dzīvot dejā. Jau gadiem vienmēr iedvesma ir ņemta arī no Olgas Žitluhinas enerģijas un spējas būt gan māksliniecei, gan vadītājai, gan kopienas līderei kopumā. Bet visvairāk mani parasti iedvesmo jaunie horeogrāfi, režisori un citi mākslinieki - mani vienaudži. Šķiet, tas tāpēc, ka spēju sevi asociēt ar viņiem.

TVNET: Par festivālu: kāds tas šķiet šogad?

Krišjānis Sants: Par festivālu. Grūti atbildēt, vairāk jāprasa tiem, kas ir redzējuši un izvēlējušies izrādes festivālam. Katra laikmetīgās dejas izrāde vienmēr ir kaķis maisā. Mēs pērkam biļeti uz darbu un vienīgais, ko zinām pirms tam, ir darba nosaukums un varbūt šis tas par pašu horeogrāfu.

TVNET: Cik cieši tava dzīve ir savijusies ar deju... Vai citreiz nejūties jau kā salaulājies ar šo mākslas veidu?

Krišjānis Sants: Mana

sieva deja. Tas skan mazliet jokaini, bet gandrīz patiesi.

Atminos, ka reiz sociālajā tīklā Facebook redzēju bildi, kurā pie visiem attiecību statusa variantiem bija pievienota vēl viena, proti, mākslinieks. Tā jau ir, ka katrs radošs cilvēks ir salaulājies ar savu arodu. Kas varētu būt līdzvērtīgs dejai? Brīvība, ģimene, pienākums. Man ir ļoti daudz interešu, bet nevienu citu profesiju es neizvēlētos. Dejas nozarē var darboties arī tad, kad vairs nevar dejot. Ja nekas cits neatliktu un dzīve būtu jāmaina, tad, iespējams, apsvērtu domu par vēsturi, arheoloģiju vai varbūt kādā dīvainā veidā matemātiku, jo tā ir tikpat abstrakta kā deja.

Ornamets v1.0 from Krišjānis Sants on Vimeo.

Dejas izrāde «Ornaments. Krustu krusti», kas tika izpildīta LKA horeogrāfijas studenti koklētājas Laimas Jansones improvizāciju pavadībā, iepazīstināja ar aptuveni gadu ilgu horeogrāfa Krišjāņa Santa latviešu rakstu un tradīciju izpēti, mēģinot atrasto pārtulkot laikmetīgās dejas valodā.