Kādas sajūtas, atgriežoties uz teātra skatuves?

Lieliskas. Aktierim teātris ir pamata mājas; ja nav teātra, tu esi kā mūžīgais tūrists. Kā zinām, tūristi dzīvo viesnīcās, bez virtuves, bet virtuvē notiek skaistākās lietas, labākās ballītes. Tāpēc

jūtos laimīga, jo man ir foršas pagaidu mājas.

Šis iestudējums, komanda, liek man justies kā mājās, pieņemtai, apčubinātai, uzklausītai, ieraudzītai.

Vai tev nebūtu vēlme kādā no teātriem darboties kā štata darbiniecei?

Ikviens teātris veido savu aktieru mozaīku, izvēlas, ko viņiem vajag un ko nevajag. Jautājums patiesībā ir finansiāli politisks un gandrīz ne jautājums, kurš būtu jāuzdod man. Mana atbilde uz šo jautājumu varētu būt kā atbilde uz kāda konkrēta teātra bildinājumu. Kad varētu atbildēt ar jā vai nē. Manās rokās nav izlemt šādu jautājumu, tāpēc baudu ikvienu darbiņu teātrī, kas nonāk manās rokās, un daru to, cik labi vien spēju.

Vēlme un iespējas ir divas dažādas lietas...

Man pietrūkst teātra. Teātris ir daudz dzīvāks, viss notiek šeit un tagad. Atrodies nepārtrauktā darbā ar skatītāju, tā ir kā saruna klātienē, pietrūkst tā visa, nevar nepietrūkt.

Teātris sniedz aktierim tūlītēju darba vērtējumu cilvēku reakcijas formā,

tā nekad nav maldinoša. Skatītājs ir godīgs, nav fiktīvs – nāk, redz, reaģē.

Jauna izrāde, jauns tēls. Kā jūties, spēlējot Regnāra Vaivara veidotajā izrādē «Titāniks»?

Fantastisks brauciens ar «Titāniku» uz jauno pasauli, kurš priekš manis nenogrimst. Man ir burvīga loma, esmu aisbergs, tā nav vienkārša loma, ļoti skaista loma, tieši tāpēc nav vienkārša.

Skaistums nav vienkāršs?

Gribas jau to skaisto nospēlēt tā, lai tas šķiet skaists, nevis rada priekšstatu par skaistumu, un tas nav vienkārši. Vienkāršāk ir spēlēt raksturlomas, tās ir vieglāk padarīt neaizmirstamas.

Ko tev atgādina tava loma?

Mans tēls man mazliet atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa «Aiju». Fantastiska loma, izrādes laikā apmet daudz dažādu kūleņu. Ikviena aktrise var tikai priecāties par tādām lomām, kur nekas nav vienpusējs, bet mainās. Skaisti!