Valmierā Elmārs Seņkovs sāk arī jaunu posmu savā režijā, jo pirmoreiz strādā kopā ar latviešu skatuves mākslas leģendu un gandrīz visu mūsdienu scenogrāfu audzinātāju Andri Freibergu. Viņa radītajam spēles telpas iekārtojumam ir liela nozīme, lai pirmajā acu uzmetienā sadzīviskais stāsts pāraugtu vēstījumā par jūtu entropiju, ja cilvēki ir ieslodzīti slēgtā telpā.

Lugas notikumi risinās uz salas, kur mīt kapteinis Edgars (Aigars Apinis) ar sievu Alisi (Ieva Puķe), jau divdesmit piecus gadus savažoti naidpilnā laulībā. Abi ir nerealizējušās personības - Alise precību dēļ ir pametusi aktrises karjeru, bet Edgars tā arī nav uzdienējis līdz ilgotajai majora pakāpei. Karantīnas inspektora Kurta (Ivo Martinsons) ierašanās rada cerību, ka viņu mokošā divsavienība transformēsies. Kurts, cilvēks no malas, pašam negribot, ir ierauts šajā naida un mīlas zonā. Viņš ir nevis trešais liekais, bet trešais nepieciešamais - gan Edgars, gan Alise viņā saskata reizē liecinieku un tiesnesi, kurš izspriedīs, kura ciešanas ir lielākas, jo abi gaida no otra kompensāciju par sabojāto dzīvi, bet neviens negrasās uzņemties atbildību un vainu.

«Šī ir luga, kurā ir daudz noslēpumaina, to nevar slēgt racionāli,» atzīst režisors. «Tad iznāk melodrāma vai komēdija - kā Fridriham Dīrenmatam, kas uzrakstīja ironisku šā darba variāciju «Spēlējam Strindbergu». Mums gribējās, lai izrādes notikumiem var noticēt, bet reizē nebūtu tīksmināšanās par ļaunumu. Lai būtu vieglums. Jo varoņi ir arī ļoti aizkustinoši savās bailēs, cerībās un vājumā. Un kas tad ir nāves deja? Mūsu dzīve no dzimšanas līdz aiziešanai. Kā mēs to nodejojam - tas ir mūsu pašu ziņā.»