Vai tu zini, kāpēc vecāki tevi nosauca par Līgu? Vai bija arī citi varianti?

Toreiz, kad mamma mani gaidīja, sievietēm vēl neveica sonogrāfiju. Tā kā man jau bija vecāka māsa, mani vecāki gaidīja puiku un domāja to nosaukt par Jāni, bet tad piedzimu es. Tā nu mūsu ģimenē nav Jānis, bet ir Līga.

Ilgu laiku man pašai nepatika mans vārds, likās, ka klasesbiedriem ir modīgāki un skanīgāki vārdi, bet man tik vienkāršs un vecs vārds, bez jebkādas oriģinalitātes. Bet tiesa, nu jau labu laiku esmu apmierināta ar savu vārdu un priecīga, ka tas ir dziļi latvisks un cēlies no vārda līgo.

Tas ir rituāla un buramvārdu vārds, kurš nozīmē - lai top!

Varbūt vari atsaukt atmiņā savus bērnības Līgosvētkus, kas visvairāk palikuši prātā?

No bērnības visvairāk atceros, kā mēs gaidījām Jāņus, mācījāmies līgodziesmas, pušķojām vārtus, gaidījām ciemiņus. Tad tā sajūta, ka viss apkārt paliek tumšs un nav jāiet gulēt, kaut kur tālumā deg ugunskuri un mēs, bērni, vieni paši staigājam bez atskaitīšanās pieaugušajiem.

Aktieru darba specifika ir tāda, ka bieži vien pa svētkiem ir jāstrādā. Vai tev ir līdzīgi? Ko tu visbiežāk dari Jāņos? Vai šos svētkus parasti svini kā savu vārdadienu? Vai tev ir kāda īpaša vārdadienas tradīcija?

Ļoti bieži man Jāņos sanāk strādāt, šie pēc ilga laika ir pirmie Jāņi, ko pavadīšu ar draugiem. Jāatzīst - līdz šim Līgo neesmu uztvērusi kā savu vārdadienu, drīzāk to neafišēju, jo parasti vairums aizmirst un man nepatīk, ka apkārtējie sajūtas neērti, ka aizmirsuši mani apsveikt.

Jāatzīst, ka līdz šim man nav izveidojusies nekāda tradīcija, ko es katru gadu darītu savā vārdadienā, ja nu vienīgi tā brīnišķīgā sajūta, ka tā ir pirmā atvaļinājuma diena un priekšā būs daudz brīvdienu.

Kādi gardumi parasti ir uz tava svētku galda? Tradicionālais šašliks, speķa pīrādziņi un sieru plate vai kaut kas neparastāks?

Tā kā es parasti strādāju, negatavoju svētku galdu, bet izbaudu, ko citi pagatavojuši. Bet līdz šim tas ir bijis ļoti klasiski, gribētu paprovēt kaut ko interesantāku...

Tava vārdadiena ir vasarā, gada karstākajā laikā. Kādi ir tavi šīs vasaras plāni? Ko tu šovasar noteikti gribētu izdarīt?

Atpūsties, atpūsties un vingrot, tas man sagādā prieku.

Kā arī mans bērns septembrī sāks skolas gaitas, tāpēc mēs abas tām gatavojamies.

Pēc TVNET Izklaides un kultūras sadaļas kolēģu lūguma nevaru tev nepavaicāt par seriālu «Ugunsgrēks», jo daudzi tevi pazīst kā «Ugunsgrēka» aktrisi. Vai un kāpēc tev patīk spēlēt šai seriālā?

Man patīk piedalīties tāpēc, ka tā ir iespēja satikties, iepazīties un parunāt ar citu teātru kolēģiem. Interesanti ir sastrādāties ar jauniem, sev nepazīstamiem cilvēkiem. Ar sava teātra kolēģiem mēs satiekamies ik dienas, mums mainās lomas, bet mēs viens otru labi zinām. Bet seriālā mēs viens otru nepazīstam, tas ir ļoti interesanti.

Ir jauns izaicinājums?

Jā, noteikti tas bija jauns izaicinājums.

Mani arī interesēja, kā ir strādāt privātā uzņēmumā, jo ilgus gadus strādāju Latvijas televīzijas bērnu raidījumā.

Kādi ir tavi secinājumi? Ir atšķirības?

Ir atšķirības. Pirmkārt, atšķiras patērētais laiks. Privātā uzņēmumā vairāk jūtams, ka viss maksā un neviens negrib lieki naudu tērēt. Darba process ir daudz intensīvāks. Daudz ātrāk tiek novērstas kļūdas, nebūšanas un traucēkļi. Valsts televīzijā ir lielāka administrācija un procedūras. Piemēram, čīkstošas durvis nevar uzreiz salabot, vienkārši kādam «džekam» aizejot uz kambarīti pēc vajadzīgā instrumenta. Tur jāraksta iesniegums, lai to izdarītu. Tas nav ne slikti, ne labi, tā tas vienkārši ir. Es ceru uz izmaiņām, un Latvijas televīzija strauji mainās pozitīvā virzienā.

Tu seriālā tēlo Danu, kura ir gatava pārdot savu brīvību naudas un labas dzīves dēļ. Kā tu sadzīvo ar šo tēlu?

Atklāti sakot, man kā Līgai ir diezgan grūti sadzīvot ar Danas tēlu.

Man ir paveicies, ka es pati nepazīstu tādas sievietes.

Manā draugu lokā tādu sieviešu nav. Man pašai kā Līgai daudz svarīgāka ir brīvība, nevis nauda. Kaut gan visādi dzīvē var gadīties, piemēram, kara apstākļos nesaku ne pieci. Bet principā es nevarētu pārdot savu brīvību par naudu. Vienīgā situācija, kad es to varu iedomāties, ir tad, ja tas kaut kādā veidā glābtu manu tuvinieku dzīvības. Piemēram, mans bērns vai vīrs būtu smagi slims un man nebūtu citu iespēju, kā dabūt naudu. Tā būtu galējā robeža.

Teici, ka ir diezgan grūti iejusties Danas ādā un nepazīsti tādas sievietes. Kā tu spēj viņu notēlot?

Tā ir mana profesija – nav jānogalina, lai spēlētu slepkavu. Palīdz režisore, dodot norādījumus.

Pirmais iespaids par Danu – viņa ir mahinatore, bet varbūt patiesībā viņa ir sieviete, kas meklē patvērumu. Varbūt viņa nav tik viengabalaina?

Es centos tā pavērst. Man ārkārtīgi nepatīk spēlēt vienveidīgi, piemēram, dalot cilvēkus tikai labajos un sliktajos.

Visur meklēju Danai attaisnojumus, kāpēc viņa tā dara un kāpēc viņa tāda ir.

Protams, kā sieviete viņa meklē patvērumu. Viņa nāk no nabadzīgas ģimenes un sev apsolījusi, ka nekad nebūs nabaga.

Tā ir zināma situācija daudzām Latvijas sievietēm.

Jā, laikam tā ir... Bet Dana nav laimīga.

Vai viņa var kļūt laimīga?

Redzēs, kā mums izvērtīsies attiecības ar Gati, bet es nezinu, vai viņa kļūs laimīga. Viņa ārkārtīgi grib būt laimīga, viņa ir gatava savu laimi izplēst ar varu.

Viņa nesaprot, ka ar varu laimi neizplēsīsi.

«Ugunsgrēks» ir ļoti populārs seriāls, ko ik vakaru skatās gandrīz katrā mājā. Vai tu jūti popularitāti savā dzīvē?

Brīžiem jā un brīžiem nē. Man šķiet, ka es esmu tik atšķirīga no Danas, ka dzīvē cilvēki mani nemaz nesaista ar viņu. Man tā gribas ticēt. Rīgā tas ir vienkāršāk, bet laukos – citādi. Nesen kā lelle biju aizbraukusi uz kādu SOS ciematu. Tur man pēkšņi pienāca klāt deviņgadīga meitene, kas par mani zināja visu... Tad man palika jocīgi, sapratu, cik liels ir spēks televīzijai un tai informācijai, ko mēs sējam cilvēkos. Tā ne vienmēr ir popularitāte, ko ātri aizmirst.

Sabiedrībā zināmiem cilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par to, ko viņi dara.

Ar kuru varoni tu pati sevi vairāk saisti – ar Danu vai Lupi?

Vairāk ar Lupi. Pat brīnos, kāpēc man iedeva Danas lomu un kāpēc režisore mani tajā redzēja. Varbūt manī tomēr ir kādas īpašības, tiešām nezinu. Televīzijas ietvaros biju nostrādājusi par Lupi kādus piecus gadus, un man sagribējās spēlēt ne tikai lelli, lupatu, bet arī cilvēku. Tāpēc piekritu spēlēt «Ugunsgrēkā».

Nenožēlo?

Nē, tā ir vajadzīga pieredze. Tomēr jāatzīst, ka lielāks emocionālāks gandarījums man ir no Lupes spēlēšanas. Tieši pēc «Ugunsgrēka» Lupi spēju novērtēt vairāk – man labāk patīk tā ideja, ko mēs sējam. Esmu gandarīta, ka šis bērnu raidījums palīdz, ir interesants, māca un izglīto. Man tas patīk.

Man Lupe šķiet labestīga.

Jā, piekrītu, lai gan arī Lupes tēlā viss nav balts.

Tavi ģimenes locekļi skatās seriālu?

Nē, vīrs principā neskatās, arī bērns pārsvarā nē. Meita skatās bērnu raidījumu «Kas te? Es te!», bet «Ugunsgrēku» - nē. Daļu sēriju viņa ir redzējusi, jo es pati dažreiz paskatos, kā esmu spēlējusi, kādas bijušas kļūdas..

Ko meitiņa saka?

Neko, viņa neizrāda īpašu interesi par seriālu, viņai pieaugušo intrigas nešķiet interesantas. Domāju, ka tas ir labi.

Vai tu vari pačukstēt TVNET lasītājiem, kas seriālā notiks tālāk?

Atklāti sakot, es nezinu. Bet zinu, ka nākamās sezonas sākumā skatītāji beidzot uzzinās, kurš bija Sofijas slepkava.

Vai tev pašai vasara ir brīva no teātra?

Nē, es uzreiz pēc mūsu sarunas skriešu uz mēģinājumu. Šogad pirmo gadu piekritu piedalīties vasaras projektā. Tā nosaukums ir «Kāzas, kāzas» – pozitīvs komēdijas tipa gabaliņš ar dziesmām un skečiem par kāzu tēmu.

Vai pēc mūsu sarunas tu vēl kaut ko gribi piebilst?

Kaut kādā ziņā man Danas ir ārkārtīgi žēl. Viņai dzīvē neveicas. No vieniem meliem viņa grib izķepuroties ar otriem meliem, bet visu laiku iekrīt. Nesaprotu, kāpēc Danai vajadzēja apprecēties ar Vadimu. It kā naudas dēļ. Tu prasīji par gatavību upurēt savu laimi un miesu naudas dēļ. Tas tā nav forši.

Es nezinu, vai Dana būtu mana draudzene.

Bet pasaule ir interesanta ar to, ka cilvēki ir dažādi. Esmu laimīga (ceru, ka tā tas arī turpināsies), ka man nav nācies saskarties ar Danai līdzīgiem cilvēkiem. Manu draugu lokā tādu nav. Bet kopumā ir daudz meiteņu, kas precas tikai naudas dēļ. Viņas šādas precības redz kā vienīgo iespēju, kā uzlabot savas dzīves kvalitāti. Viņas necenšas meklēt caur sevi, bet gan mēģina savu laimi būvēt uz citu rēķina. Es pieturos pie latviešu tautas teiciena «Katrs pats savas laimes kalējs».

Dana pieļauj daudz kļūdu, piemēram, melojot, bet vai tu varētu no viņas kaut ko mācīties?

Es varētu mācīties to, ka viņa nekad nepadodas. Ja viņa krīt izmisumā, tas ir uz īsu brīdi. Bet viņā pēc tam uzreiz dzimst plāns, kā rīkoties. Viņa kā Fēnikss atdzimst no pelniem. Divas reizes sezonā viņu iznīcina. Normāls cilvēks kristu depresijā un nolaistu rokas, bet Dana – nē. Viņa arī pati vairākas reizes teikusi, ka visu mūžu cīnījusies viena pati un tā arī turpinās, ja neviens viņai nepalīdzēs. Viņa neraudās par to spilvenā kā klasiska sieviete, nesauks sevi par neglītu un neko nevarošu. Ja pasaule ir ļauna, un neviens viņai nepalīdz, viņa pati darīs.

Latviešu sievietes ir stipras.

Jā, laikam jau.