Maija vidū Nacionālā teātra Jaunajā zālē G. Poliščuka parādīja uzvedumu Svētās asinis, kurā spēlē šie aktieri, kā arī Olga Gaļļjamova, kurai nepieciešamība runāt latviešu valodā sagādā jūtamas grūtības.

Tas ir vienīgais gada laikā G. Poliščukas pabeigtais darbs. Un, iespējams, tapis ne gluži pēc režisores iniciatīvas. Producentu apvienība The Tynset Project no Oslo, videoierakstā noskatījusies režisores Pūt, vējiņi! interpretāciju, sev sagribēja kaut ko tikpat modernu un piedāvāja iestudēt Ūlas Junsmūenas lugu Aiz garākās jūdzes, kura Norvēģijā ir tikpat populāra kā pie mums Skroderdienas Silmačos. Protams, norvēģi solīja apmaksāt visus izdevumus, arī aktieru atalgojumu mēģinājumu periodā. Tā kā valsts nefinansētam tā sauktajam neatkarīgajam teātrim vai tikai režisorei ar nelielu aktieru grupu, kā tas ir šajā gadījumā, Latvijas skarbajos finanšu apstākļos pastāvēt ir ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami, izdzīvošanas vārdā tika izlemts pieņemt norvēģu piedāvājumu, atbīdot savas karstākās ieceres uz vēlāku – kaut kad – laiku. Kaut arī uzvedums nav viennozīmīgi vērtējams, režisore un aktieri ir strādājuši godīgi, ar atbildības izjūtu, ne par kādu haltūru te nav runas.

Aiz garākās jūdzes

Svētās asinis ir eksperimantāls uzvedums, kur no pirmavota nav palicis pāri gandrīz nekas. (Dīvaini, ka programmā nav rakstīts, kurš ir jaunās kompozīcijas autors.) Varbūt ne pats būtiskākais, bet tomēr svarīgs ir jautājums, kāda ir norvēģu lugas mākslinieciskā vērtība. Un vai tas, kas likts lugas vietā, būtiski pārspēj (un kādā ziņā) pirmavotu.

Aiz garākās jūdzes ir tipiska t. s. zemnieku luga ar simboliem norvēģu dramaturģijas diženo klasiķu Henrika Ibsena un Bjērnsternes Bjērnsona garā – tās darbība notiek nenoteiktā senatnē. Paralēli risinās trīs sižeta līnijas. Zemnieki mūka Tūrgala vadībā ciemā ceļ baznīcu. Ādmiņa meita, pusprātīgā Māreta, mokās dzemdību sāpēs. Aklais kalēja dēls Kristens, kuru ar skaisto Trui saista kautra mīlestība, izgriež kokā Svētā Ūlava tēlu. Autore prot uzturēt nemitīgu spraigumu, jo visi trīs procesi dažādu apstākļu dēļ nemitīgi tiek apdraudēti. Fināls ir vienlīdzīgs apoteozei ar reliģiskas mistikas akcentiem – Svētā Ūlava tēls dara brīnumus. Luga neapšaubāmi ir profesionāla autora darbs, un es nevaru piekrist viedoklim, ka tā būtu bezcerīgi arhaiska vai neglābjami naiva.

Režisore pilnībā likvidējusi lineāro un loģisko lugas sižetu, tā vietā radot kolāžas tipa kompozīciju, kuru veido trīs stilistiski un saturiski atšķirīgi vēstījumi. Principā man teātrī patīk lēkājoša kompozīcija, kas svaidās no viena objekta uz otru, līdzīgi kā tas notiek ar modernā cilvēka domāšanas procesu. Taču vēlams, lai finālā visi atsevišķie gali tomēr daudzmaz sasietos, novedot pie kāda kopsaucēja, ja vien tā nav izteikti postmodernistiska izrāde. G. Poliščukas izrādē diemžēl atsevišķo līniju sintēze ir ļoti vārga.

Fantastikas filma

Uzveduma darbība pārnesta uz tālu nākotni, kad cilvēki pārvērtušies par robotiem līdzīgiem mutantiem, kuri pusdienās ar pincetēm ēd tabletes. Turklāt šos nelaimīgos, kuriem ir svešas jelkādas cilvēciskās jūtas, piemeklējusi epidēmija – viņi zaudē acu gaismu. Tēli, tērpušies baltos, skafandriem līdzīgos tērpos, ir zinātnieki, kuri Jāņa Skaņa Mortena vadītajā laboratorijā pēta Svētā Ūlava asinis cerībā atrast glābiņu. Baltā tukšā telpa, mikroskopi, baltas niķelētas mēbeles, baltas peles būrī, labā siena, kas paceļas un nolaižas – Kristians Brekte radījis stilīgu telpu futūristisko filmu minimālisma estētikā. Arī pats no jauna sacerētais sižets liekas kā no Holivudas filmu fantastikas pasaules palienēts. Jūtos vainīga, bet mani šādas filmas nesaista. Nezinu, kam vajadzētu notikt, lai es pret tām spētu attiekties nopietni. Varbūt tas varētu notikt tad, ja teātris pret savu fantastikas filmu izturētos nenopietni. Kā to, piemēram, dara Kristofs Martālers Berlīnē, kurš iestudējis aizejošās vācu teātra sezonas ironisko grāvēju Augļu mušiņas, kura darbība arī notiek zinātniskā laboratorijā kaut kādā nenoteiktā laikā, bet varoņiem tāpat – problēmas ar redzi. Vēl kāds elements vieno G. Poliščukas un K. Martālera izrādes: skatuves prospektam piestiprinātā melnā ekrānā balti burti zinātniski formulē nākotnes iedzīvotājiem nesaprotamus jēdzienus, tādus kā asaras, mīlestība, uguns… K. Martālera varoņi izskaidrojas, dziedot 19. un 20. gadsimta operu ārijas, bet skatītāju zāle vaid no smiekliem. G. Poliščukas izrādē varoņi kulminācijas ainā līdz vidum kaili vienās vienīgās baltās kuplās biksēs cīnās ar nūjām un dzied nevis operu ārijas, bet Vladimira Šali tekstus no grāmatas Stāsts par pārdalīto dārzu, ko ikviens interesents var izlasīt internetā. Ja nedzirdētu tekstus, man šī aina vizuāli liktos viena no izteiksmīgākajām visā izrādē. A. Bulim un A. Krūzkopam ir labi trenēts ķermenis, viņu cīņa ir koncentrēta un vīrišķīga. 1950. gadā dzimušā krievu rakstnieka V. Šali teksti, kas tiek izrunāti ar ekstātisku nopietnību kā augstākā garīgā atklāsme, ir pretenciozas stilizācijas Austrumu reliģiskās filozofijas garā, kas tiecas kļūt par Rietumu cilvēka Skolotāju, izravējot no tā apziņas jelkādu iepriekšēju garīgu pieredzi. Izteiksmes veids aforistiski esejisks kā Latvijā dievinātajam Paulu Koelju. (Izrādē ietekmes no kinopasaules būs lielākas, nekā šķita sākotnēji: arī Kventina Tarantīno filmā Nogalināt Bilu varone savas dzīves galvenās gudrības taču sasmēlās Austrumos, ja nemaldos, Ķīnā, kaut arī režisora attieksme pret šo faktu nebūt nebija pārnopietni patētiska.) Man personiski A. Šali sacerējums liekas pseidofilozofisks, bet es varu saprast, ka un kāpēc šādi teksti cilvēkus mūsdienu Latvijā var arī uzrunāt. Taču, manuprāt, V. Šali nenāk par labu viņa sacerējuma salīdzinājums ar Ū. Junsmūenas lugu: tajā ir par maz mākslas un par daudz nepamatotu pretenziju uz slēpto zināšanu, respektīvi, ezoterisko noslēpumu atklāsmi.

Svētās asinis?

Trešais izrādes slānis saistās ar nākotnes cilvēku centieniem iemiesot senas, nejauši atrastas grāmatas tēlus, kuri ir lugas Aiz garākās jūdzes varoņi. A. Bulis un K. Tatārinova izteiksmīgās psihofiziskās etīdēs, kas atgādina Pūt, vējiņi! stilu, iemieso Kristena un Trues mīlestību, raisīdami nožēlu, ka visa luga netiek atrisināta šādā valodā.

Izrādes finālā notiek neveikla ņemšanās ar statīvu, kur iestiprināts trauks ar sarkanīgu, asinīm līdzīgu šķidrumu, kura ielaišana vēnā neglābj A. Krūzkopa Kristenu no nāves.

Izrādes būtiskākais trūkums blakus totālam saturiskam sairumam, manuprāt, ir intonācija. Pārmērīgs patoss, absolūts humora un pašironijas trūkums dažkārt noved pie negribētas komikas visnopietnāk iecerētajās vietās. Kaut kas ar izrādes intonāciju, ar režisores attieksmi pret lietām nav pareizi pašā pamatā, ja tik talantīgs un organisks aktieris kā A. Krūzkops ir galēji sasprindzināts, viņam aizlūst balss, bet finālā asaras gāžas straumēm.

Rodas jautājums – kādēļ izrādes nosaukums ir Svētās asinis? Tas šķiet pat neloģisks, ja ņemam vērā, ka laboratorijā pētītās Svētā Ūlava asinis nespēj glābt Kristenu no nāves. Varbūt Kristena asinis kaut kādā veidā ir svētas? Bet – kādā?

Krievu simboliste Zinaīda Gipiusa 1901. gadā uzraksta lugu Svētās asinis, kuras centrā reliģiski seksuāla tematika. Viņas lugas nosaukums atvasināts no idejas par Kristus asinīm, kas glābj grēciniekus. Vai arī G. Poliščukas izrādē būtu iešifrēta šāda vēsts, kuru uztvert, vismaz man, nebija iespējams?

Ja blakus norvēģiskajam eksperimentam Gaļina Poliščuka būtu pabeigusi vēl kādu izrādi, pret Svētajām asinīm varētu attiekties vieglprātīgāk. Bet citas izrādes – nav.