Valmieras Drāmas teātris (VDT) 2004./2005. gada Teātra balvai izvirzīts desmit nominācijās, tā pierādot, ka ir viens no labākajiem Latvijas profesionālajiem teātriem.
Līdz ar citu priecīgu notikumu – beidzot pielikts punkts ieilgušajai teātra rekonstrukcijai – iepriekšējā sezona teātra vēsturē ierakstīta arī ar lielu zaudējumu. Sīkāk sezonu raksturot lūdzu teātra literārās daļas vadītāju un pagaidu mākslinieciskā vadītāja vietas izpildītāju Evitu Sniedzi.
– Iepriekšējā sezona teātrim bija sarežģīta un smaga – ne tikai praktiskā, bet arī emocionālā ziņā. 2004. gada otrajā pusē tika pabeigta teātra rekonstrukcija, un pirmajā pusgadā bija tikai divas pirmizrādes – pārējās tika pārceltas uz šo gadu. Līdz ar teātra iekšdarbiem, kad līdztekus visam citam izbūvēta mazā zāle, kuru lietojot atklājušies gan tās plusi, gan mīnusi, decembra vidū tika veikti teātra āra remontdarbi. Pērnajā sezonā VDT bijuši astoņi jauniestudējumi, un perifērijas teātrim tas ir labs rādītājs. Vairāk nemaz nav iespējams. Pat ja aktierus var nodrošināt ar darbu, nevar pagūt izgatavot dekorācijas, uzšūt kostīmus. Valmieras teātris ar dažām izrādēm pierādījis, ka spēj būt augstā profesionālā līmenī, arī ar scenogrāfiju.
Ar Feliksa Deiča iestudēto Aizbirušo avotu sākām jaunu praksi, kad viena izrāde tiek spēlēta divās zālēs: pirmais cēliens mazajā un otrais – apaļajā zālē.
– Vai plānots, ka šo praksi īstenos arī citi režisori jaunajā sezonā?
– Valmieras teātrim kā perifērijas teātrim pilsētā, kurā dzīvo 27 tūkstoši iedzīvotāju, ir grūti gadā savākt plānotos 50 tūkstošus skatītāju. Tāpēc notiek viesizrādes un izbraukumi uz lauku rajoniem, taču, lai to īstenotu pilnībā, visas izrādes būtu jāiestudē lielajā zālē vai arī jāspēlē nepārtraukti, neiestudējot jaunas izrādes. Turklāt režisoriem labāk patīk iestudēt mazās spēles telpās, un tā nav tikai elitārisma pazīme. Savukārt teātrim jādomā, kā skatītājus noturēt un to skaitu pavairot.
– Vai pērnajā sezonā izdevās sasniegt plānotos 50 tūkstošus?
– Nē, bet tas izskaidrojams ar teātra remontu. Ieņēmumi gan ir lielāki, jo cēlās biļešu cenas un pieauga apmeklējums uz vienu izrādi. Būtiski, ka mums ir divas mazās zāles un ļoti laba lielā zāle, kurā pašlaik lielākoties top bērnu izrādes un izklaides gabali. Mazo zāļu pluss ir tas, ka izrāde tiek rādīta vairāk, aktieri iespēlējas, arī enerģiju apmaiņa ir būtiska.
– Tu pieminēji viesizrādes – VDT ir viens no tiem, kas vasarās itin bieži bija manāms arī brīvdabas estrādēs. Kā ir tagad?
– Tagad tas notiek reti. Domāju, noiets būtu, bet par to vajag domāt mērķtiecīgi. Tāpat kā par visu, kas tagad gaida Valmieras teātri.
– Kādi ir šķēršļi?
– Vispirms jau vasara ir atvaļinājumu laiks. Otrs iemesls ir tas, ka Valmieras teātrī ir aprāvusies muzikālo teātru prakse. Kādreiz bija Meldermeitiņa, Preilenīte un citas, ko rādīja uz rajonu skatuvēm. Mēs joprojām turpinām braukt pa Latviju, skatītāji ir, bet nevarētu teikt, ka gāztu apkārt. Arī materiālo apstākļu dēļ. Tagad pati redzi, uz brīvdabas skatuvēm saimnieko projektu teātri – Trīnes grēki, Vella kalpi... Ar tiem ir grūti konkurēt. Mums ir Skroderdienas Silmačos, šo izrādi varētu rādīt, taču tā tika iestudēta telpai, un, lai to pielāgotu brīvdabai, jāiegulda papildu līdzekļi. Bet, ja būs pieprasījums, gan jau izdomās.
– Un biļešu cenas taču ir zemākas, nekā šo pašu izrādi skatoties teātrī?
– Jā, protams, dažkārt biļete maksā tikai 50 santīmu.
– Kāda ir teātra finansiālā situācija? Zināms, ka ar valsts dotāciju nevienam teātrim nepietiek...
– Protams, taču, ja Kultūrkapitāla fonds iedod kādu daļu prasītā, un pēdējā laikā mums ir laimējies, izdodas izbraukt pa nullēm. Ideāli būtu, ja uz ieņēmumu pamata varētu palielināt algas aktieriem. Nākamajā sezonā plānojam Teātra dienu un Ziemassvētku koncertus, ar tiem arī var nopelnīt. Tā ir, jāsauc lietas īstajos vārdos – šie koncerti ir peļņas avots, taču skatītājiem tie patīk, un, ja tas ir kvalitatīvs darbs, tad nav par ko kaunēties. Mums ir daudz jauno aktieru, kas dzied, mums ir jauns muzikālās daļas vadītājs, grupas Autobuss debesīs mūziķis Emīls Zilberts – ceram uz sadarbību. Domājam par bērnu izrādēm. Iespējams, būs nevis viena izrāde sezonā, bet vairākas, jo ir pieprasījums. Taču nav noslēpums, ka šis žanrs ir specifisks un tajā jāmāk strādāt.
– Kā teātrī klājas jaunajiem aktieriem? Ar Rīgas vilinājumu laikam grūti cīnīties? Iepriekšējā sezonā par Dailes teātra aktrisi kļuva Kristīne Nevarauska...
– Protams, ar Rīgas teātru piedāvājumu mēs nevaram cīnīties. Darbu teātris var nodrošināt visiem aktieriem, un tas arī tiek darīts. Problēma tā, ka galveno lomu skaits nav bezgalīgs. Valmieras teātra repertuārs pašlaik tiek būvēts tā, lai aktieriem būtu izaugsmes iespējas. Tāpēc mums repertuārā būs gan Dostojevskis, gan Ostrovskis, gan Šekspīrs... Un teātris ir lepns par izciliem Latvijas aktieriem, kas ir mūsējie. Jaunie diemžēl vēl tikai spiesti izvēlēties. Protams, viņi arī šaubās, un tiem, kas nav līdz galam izšķīrušies, grūtāk – viņi ir neapskaužamā situācijā. Alga tik maza, ka ar to vien nepietiek, lai mērotu ceļu no Rīgas uz Valmieru un atpakaļ. Tāpat sadzīves apstākļi kopmītnēs arī nav tie labākie, dzīvokļus viņi nevar nopirkt, tāpat teātris to nevar atļauties. Tāpēc izvēle palikt Valmieras teātrī ir gandrīz eksistenciāla. Viņi teātrī ir tikai divus gadus, turklāt nevaram būvēt izrādes tikai uz jaunajiem, jo ir arī citu paaudžu aktieri. Taču nevaram neko pārmest, ja viņi aiziet strādāt uz Rīgu. Un, pat ja aiziet, nav taču zuduši Valmierai – K. Nevarauska, K. Zvīgulis un citi tāpat spēlē VDT izrādēs.
– Cik teātrī patlaban ir štata režisoru?
– Četri – Māra Ķimele, Felikss Deičs, Oļģerts Kroders, Varis Brasla. Nākamajā sezonā pie mums strādās arī jaunais režisors Mārtiņš Eihe no Liepājas teātra un Jānis Vingris, kas debitēs teātra režijā.
– Kādus jauniestudējumus redzēsim nākamajā sezonā?
– F. Deičs beigs darbu lielajā zālē pie V. Šekspīra Jautrajām vindzorietēm, un ar šo izrādi tiks atklāta sezona septembrī. Vēl viņš lielajā zālē iestudēs Marka Tvena Tomu Sojeru ar Kasparu Zvīguli un Māri Bezmeru galvenajās lomās un apaļajā zālē A. Ostrovska Bez vainas vainīgos. O. Kroders strādās pie F. Dostojevska Idiota. Māra Ķimele iestudēs Leldes Stumbres lugu ar saviem bijušajiem studentiem Aigaru Vilimu, Janusu Johansonu, Inesi Ramuti. J. Vingris iestudēs Martina Makdonas Spilvencilvēku.Tā ir modernā dramaturģija, kas teātrim varbūt pievilinās jaunu auditoriju. M. Eihe iestudēs Š. Dilēnijas Medus garšu un V. Brasla uz lielās skatuves – Ē. M. Remarka Trīs draugus.
– Teātra direktora Pētera Sūča aiziešana mūžībā ieviesa jaunas korekcijas teātra administrācijā – tu patlaban esi ne tikai literārās daļas vadītāja, bet arī mākslinieciskā vadītāja vietas izpildītāja.
– Martā, tūlīt pēc direktora saslimšanas, ministrija apstiprināja šo pagaidu situāciju, kas paredz – teātra direktora vietas izpildītājs ir līdzšinējais direktora vietnieks Indulis Auniņš un es pārņemu mākslinieciskā vadītāja funkcijas. Iepriekšējās sezonas plānu izpildīšana un šīs sezonas saplānošana bija iespējama tikai tāpēc, ka teātra cilvēki bija spējīgi saņemties un mobilizēties lietas labā. Visgrūtāk jau ir emocionāli. Kad būs teātru juridiskā statusa maiņa, tad arī gaidāms konkurss par amatiem.
– Martā organizējāt Rūdolfa Blaumaņa 3. teātra festivālu. Esat apmierināti ar paveikto?
– Jā. Protams, varēja vēlēties lielāku interesi, taču gan mēs paši, gan tie, kas atbrauca, guva pārliecību, ka teātriem vajadzīgs Blaumanis un arī festivāls. Turklāt konference izvērtās ļoti auglīga.
– Vai iepriekšējā teātra sezona tev deva gandarījumu?
– Mums šī sezona bijusi diezgan raiba, un teātrī cilvēki paši jūt, kas ir izdevies un kas nav. Ja aktieri pēc sava uznāciena no skaņu būdas skatās izrādi, tverot cits cita nianses, ja vēl izrādi novērtē profesionāļi un nāk skatītāji, tad ir gandarījums. Varbūt šīs sezonas lielākais gandarījums bija par to, ka sarežģītajā situācijā kolektīvs vēl vairāk saliedējās, bija un, cerams, ir spējīgs cits citam uzticēties, piedot stratēģiskas neveiksmes un priecāties par to, kas ir.
– Augusta beigās VDT kā allaž viesosies Rīgā?
– Jā, viesizrādes Dailes teātra Mazajā zālē sāksies 22. augustā ar O. Krodera iestudēto Hedu Gableri. Vēl rādīsim F. Deiča Aizbirušo avotu, kas Blaumaņa festivālā ieguva galveno balvu, un V. Braslas iestudēto J. Jurkāna Ku-Kū, kuras oriģinālnosaukums ir Vistas. Tā ir mūsu sezonas izlase un izrādes, kuras bija iespējams piemērot šai mazajai zālei. Varbūt viesizrāžu tūri Rīgā rīkosim arī rudenī.
***
Valmieras Drāmas teātra viesizrādes Rīgā
22. augustā pulksten 18.30
23. augustā pulksten 18.30
24. augustā pulksten 18.30
25. augustā pulksten 18.30
H. Ibsena Heda Gablere – izrāde nominēta 2004./2005. gada sezonas Latvijas teātru balvai sešās nominācijās
26. augustā pulksten 18.30
27. augustā pulksten 14 un 18
J. Jurkāna Ku-Kū...
28. augustā pulksten 18
29. augustā pulksten 18.30
30. augustā pulksten 18.30
31. augustā pulksten 18.30
R. Blaumaņa Aizbirušais avots – izrāde nominēta 2004./2005. gada sezonas Latvijas teātru balvai trijās nominācijās






