Izrādes režisors ir Edmunds Freibergs, scenogrāfs - Gunārs Zemgals, kostīmu māksliniece - Ieva Kundziņa.

Galvenajās lomās būs Daiga Gaismiņa (Antonija), Mārcis Maņjakovs (Aleksis), Ivars Puga (Dūdars), Daiga Kažociņa vai Evija Skulte (Elīna), Mārtiņš Egliens (Kārlēns), Līga Vītiņa (Ieviņa). Zāras lomā debitēs Dita Lūriņa.

Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" iestudētas un izdotas grāmatā 1902.gadā. Lugas pirmiestudējumu teātra kritiķi uzņēma vēsi, pat naidīgi. Savos izteikumos sevišķi neiecietīgs bija literatūrkritiķis Jānis Asaris, kurš apgalvoja, ka "Skroderdienas Silmačos" ir vājš sacerējums, kurā Blaumanis variē sev raksturīgās seklās tēmas, lēti smīdina skatītājus ar jau citās lugās redzētām žīdu tirgotāju izdarībām.

Pretēji kritiķu pravietojumiem Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" ir piedzīvojušas ilgu un raženu mūžu, šī komēdija regulāri spēlēta gan uz profesionālo, gan amatieru teātru skatuves. Nacionālajā teātrī jau vairāk nekā desmit gadu pastāv tradīcija sezonu beigt ar vairākām "Skroderdienu Silmačos" izrādēm, no kurām pēdējā skatītāji tiek cienāti ar sieru un alu.

"Skroderdienu" popularitāte ar katru to iestudējumu un atjaunojumu ir tikai augusi. Ja sākumā "Skroderdienas Silmačos" bija joku luga ar pazīstamām sadzīves situācijām no pašu dzīves vai atmiņām par neseno laiku, kur gardi varēja izsmieties par cilvēku dabu un raksturu mīlestības un "andeles" lietās, tad padomju laika "Skroderdienu Silmačos" iestudējumi kļuva par apliecinājumu latviskai identitātei, un tikpat svarīgs kā joki un mīlestības peripetijas šai lugā kļuva Zāļu vakara skats ar līgošanu.

Savukārt šodien "Skroderdienas Silmačos" faktiski ir jau folklorizējušās un tām ir teju rituāla nozīme, un retais apdomā, kas tad šai lugā tā piesaista un kāpēc to var skatīties vēl un vēl. Savā ziņā "rituāla daba" tām ir arī teātra mīļu vidū - ar "Skroderdienām Silmačos" beidzas teātra sezona Nacionālajā teātrī un arī citos teātros sākas vasaras brīvdienas.

Latvijas Nacionālajā teātrī Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" ir iestudējuši Aleksis Mierlauks (1921, atjaunojums 1924), Alfrēds Amtmanis-Briedītis (1935, 1955), Jānis Zariņš (1941), Alfreds Jaunušans (1975 un A.Amtmaņa-Briedīša inscenējuma atjaunojums), kā arī Edmunds Freibergs (1994, 2002).