Es jūs šorīt guglēju un atradu, ka esat bijis arī ogļracis. Vai tā ir taisnība?

Jā, bet tas nebija nopietns darbs. Manā dzimtajā pilsētā ir ogļu raktuves, darbs tajās bija daļa no kalnrūpniecības studijām, bet es ātri sapratu, ka tas nav domāts man. Pēc gada studijas pārtraucu un aizgāju strādāt, lai sakārtotu domas un atstrādātu stipendiju.

Vai esat universitātē studējis arī deju?

Nē, es 1986. gadā sāku dejot pirmajā un tajā laikā vienīgajā profesionālajā dejas kompānijā Ļubļanā (Ļubļanas Dejas teātris (Plesni Teater Ljubljana) - I.B.).

Un kad paspējāt nodarboties arī ar breiku?

Tas bija pirms tam. 80. gados man bija grupa Gummiflex. Tas bija vidusskolas hobijs, bet jau tajā laikā uztaisīju divas izrādes. Tad gribēju iegūt papildu zināšanas un piedalījos vasaras skolā, kur bija meitenes no Ļubļanas Dejas teātra. Viņas mani aicināja uz savu trupu, jo tajā laikā bija hronisks vīriešu dejotāju trūkums. Tāpat kā visur tas laikam bija un ir...

Tikai breikā vīriešu pietiek...

Jā. (Smejas.) Tā sāku dejot, trupa strādāja katru dienu, mums maksāja par projektiem, bet manam studenta standartam tas bija pat ļoti labi.

Vai laikā, kad sākāt dejot Ļubļanā, informācija par laikmetīgo deju bija viegli pieejama?

Esam ģeogrāfiski ļoti labi novietoti, regulāri brauca ārvalstu kompānijas. Dienvidslāvijas laikos nebija nekādu ierobežojumu, varējām ceļot, bijām labi informēti. Arī Vīne ir tuvu, un tur jau notika svarīgi festivāli un izrādes. Blakus bija arī citi lieli festivāli, piemēram, Eurokaz Zagrebā.

Laikmetīgā deja Slovēnijā

Kuru laiku var uzskatīt par laikmetīgās dejas sākumu Slovēnijā?

Kompānija, kurā es dejoju, dibināta 1984. gadā un daudzus gadus bija pirmā un vienīgā, pirmā horeogrāfu paaudze nāca no šīs kompānijas. Tehnikas klases bija ļoti labas un profesionālas. Bet tā bija Martas Grēmas tehnika, vēlāk nāca Mersa Kaningema, Hosē Limona un citas tehnikas, tad - kontaktimprovizācija. Tā man derēja vislabāk, jo profesionāli dejot sāku ļoti vēlu, mans ķermenis nebija trenēts un jutās dīvaini. Labi bija tas, ka jau divus mēnešus pēc pievienošanās kompānijai biju uz skatuves. Tā ir laba pieredze - uzreiz būt izrādē un sajust skatuvi un publiku.

Un tad pamazām kļūsti no tā atkarīgs...

Protams! Tad es 1994. gadā nodibināju pats savu kompāniju Fourklor.

Tam ir saistība ar folkloru? Tā ir daudzu lietu kompilācija. Tāpat kā šajā izrādē (Vīru lietas – I.B.) izmantojām dažas tautiskas lietas. Ne vienmēr tieši deju, dažreiz tikai paradumus, nacionālās identitātes struktūras elementus. Es arī kādu laiku dejoju tautas dejas.

Pirms vai pēc breika? Pirms, pēc un arī tajā pašā laikā.

Vai jūsu kompānijā visu laiku dejo tie paši cilvēki? Mums ir četru cilvēku kodols – trīs puiši un viena meitene, gandrīz visās izrādēs esam kopā. Ja izrāde ir lielāka, tad ņemam arī citus dejotājus.

Jūs jau pieminējāt to, ka dejā vienmēr ir vīriešu trūkums. Kā jums šķiet, kāpēc tas tā ir?

Labs jautājums. (Smejas.) Visticamāk tādēļ, ka tika uzskatīts – būt dejotājam nozīmē būt vājam, pārāk sievišķīgam. Tagad tā vairāk nav. Lai gan noteiktās aprindās vēl aizvien valda tāds viedoklis. Es arī esmu no strādnieku ģimenes un tādā vidē būt dejotājam...

Tad jūs droši vien īpaši labi jutāt, ko nozīmē ieiet dejas pasaulē? Cilvēki jautāja - labi, tu dejo, bet no kā tu dzīvo?

Jums pašam bija šaubas par savu izvēli?

Nē, nē! Man patīk būt uz skatuves un sajust enerģiju. Turklāt man patīk darīt daudzas dīvainas lietas, un skatuve tev ļauj visu, vai ne?

Esat iesaistīts arī Slovēnijas Laikmetīgās dejas horeogrāfu asociācijas darbībā, kādi ir asociācijas galvenie uzdevumi? Tai vajadzētu rūpēties par mūsu statusu un tiesībām, bet tas vēl aizvien ir grūti, jo organizācija ir salīdzinoši jauna. Pārāk jauna, lai iegūtu subsīdijas. Mums ir statuss Kultūras ministrijā, bet problēmas ir ar tiesībām, jo tagad pirmā laikmetīgās dejas paaudze būs 50, 60 gadus veca...

Un nav sociālo garantiju? Jā. Mums ir freelance statuss un valsts maksās pensiju, bet no tās būtu grūti izdzīvot. Tā ir viena no galvenajām problēmām. Vēl arī jautājumi, kas saistās ar situācijām, kad tiek gūtas traumas. Baletā ir daudz tiesību, jo tā ir institūcija. Mums nākas cīnīties par katru lietu, nekas vēl nav formāli sakārtots. Būtu kaut kas jādara, bet nevienam nav laika, katrs darbojas ar saviem projektiem, un jautājums karājas gaisā. Francijā ir laba sistēma, mēs varētu sekot viņu labajam piemēram un pārnest viņu shēmu uz Slovēniju.

Kā ir ar infrastruktūru un finansējuma sistēmu – vai tās lietas jau darbojas pietiekami labi? Vēl nav labi, bet viss aug un attīstās. Ik pēc pieciem vai desmit gadiem saņemam kādu jaunu telpu. Tagad ir jau trīs vietas, kas paredzētas tikai laikmetīgajai dejai un teātrim. Lemjot par dejas attīstības vīziju un plāniem, mēs sadarbojamies ar Kultūras ministriju.

Tad var teikt, ka attiecībā uz deju Slovēnijā ir kultūrpolitikas nostādnes? Jā, jo mums ir arī kritiķi un teorētiķi, kas strādā šajā jomā, un patiesībā dejas joma ir ļoti spēcīga. Mēs strādājam kopā, taču viss ir diezgan centralizēts un notiek galvenokārt Ļubļanā.

Vai dejas un teātra cilvēki Slovēnijā sadarbojas, apmainās ar idejām? Nereti ir tā, ka pat tik mazās valstīs kā Latvija un Slovēnija mākslinieki maz zina cits par citu. Mēs sadarbojamies daudz, visi strādājam arī teātros, kur tagad ļoti bieži tiek iesaistīti horeogrāfi. Vismazākā sadarbība laikmetīgās dejas profesionāļiem ir savā starpā.

Aktieri un dejotāji

Kāda ir atšķirība, strādājot ar aktieriem un dejotājiem? Protams, atšķirība ir liela. Bet mana pieeja vienmēr ir saistīta ar katru cilvēku, es vispirms izpētu, kāds viņš ir, ko var izdarīt un kas būs jādara izrādē. Eju caur tādu perspektīvu, jo uz skatuves nebūšu es. Ja daru to, kas man ienāk prātā, bet cilvēks jūtas slikti, to izpildot, tad tas nedarbojas.

Tad nav tā, ka jums labāk patīk strādāt ar aktieriem, nevis dejotājiem vai otrādi? Nē. Esmu strādājis arī ar operas cilvēkiem, ar baletdejotājiem, ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī ar bērniem...

Vai reizēm nav grūti aktierus iekustināt? Esmu runājusi ar vairākiem horeogrāfiem, kas strādā teātros, un viņi atzīst, ka ir grūti panākt, lai aktieris nopietni un pamatīgi apgūtu kustību visās tās niansēs. Aktieri pārsvarā nevēlas daudz kustēties. Tā ir vēstures daļa – aktieriem ir jātēlo, bet dejotājiem - jādejo. Kad laikmetīgā deja izmanto runāšanu un aktiermākslas elementus, tad aktieri saka – nu beidziet, labāk dejojiet!

Dejas izrāde „Mannersache”

Vai strādājot šajā projektā jutāt, ka trīs ir dejotāji un viens - aktieris? Vai bija jāmeklē atšķirīgas pieejas? Nē, es nepavisam nemeklēju atšķirīgas pieejas. Aigaru Apini es pazinu jau agrāk, viņš piedalījās manās meistarklasēs un redzēju, ka viņam ir ļoti laba kustības izjūta. Protams, visi viņi ir ļoti atšķirīgi. Piemēram, arī Valērijs Oļehno vēl sevi nepasniedz kā dejotājs, uzreiz var redzēt, ka viņš jau dejo laikmetīgo deju, bet viņa ķermenis vēl nav tik izteikti organizēts. Un tieši tas man patīk. Aigars bija vienīgais, ko pazinu. Nezināju, kādi ir pārējie. Par laimi, sanāca tā, kā tagad ir.

Izrādes izpildproducentes Maijas Pavlovas un neatkarīgā teātra United Intimacy iecere bijusi, lai izrādē piedalās galvenokārt aktieri, nevis dejotāji. Ideja radās jau ļoti sen – izrāde, kurā būs tikai vīrieši - aktieri. Diemžēl projektu finansējuma dēļ nācās atlikt. Virknes sakritību dēļ sanāca, ka projektā grib piedalīties tikai viens aktieris un pārējie ir dejotāji.

Kādēļ izrādē ir tikai vīrieši? Tas bija Maijas ierosinājums, kas sākās kā joks par laikmetīgās mākslas pasauli, kur gandrīz vienmēr un visur pie stūres ir sievietes. Ja būtu mana vara, izrādē noteikti būtu arī meitenes. (Smejas.)

Un kā tapa izrādes koncepcija? Te atkal vainojama laimīga sakritība, jo United Intimacy tika piedāvāta dalība festivālā Pilsēta.

Festivāls deva arī projekta finansējuma lielāko daļu Jā, un otra lieta ir paša festivāla koncepts, kas paredz, ka visas izrādes notiek un ir īpaši veidotas netradicionālām (site-specific) telpām. Tika atsūtītas dažādu telpu fotogrāfijas un, kad man parādīja šīs ēkas bildes (kādreiz grezns, tad padomisks, bet tagad pamests vasaras teātris – I.B.), uzreiz izvēlējos, jo tā bija tik jocīga. Nolēmu, ka tēma būs - vīrieši diskotēkā. Tad sāku domāt par kustību materiālu - vai veidot vairāk parastu stāstu ar kustību, vai būt abstraktākam. Telpas skaidrības dēļ priekšroku devu cilvēka attiecību stāstam. Turklāt man arī vairāk patīk un labāk protu veidot šādas izrādes.

Vai šo izrādi var pārdot Eiropas festivāliem? Kādu vietu tā ieņem laikmetīgās dejas modē? Mode ir visai jocīga. Tas ir labs jautājums. Šis noteikti ir darbs, kas iederas festivālos, bet viss atkarīgs no tā, kādos festivālos. Pastāv zināms sadarbības tīkls, kurā ir grūti tikt iekšā. Daži strādā tikai ar lielām vai ļoti slavenām kompānijām. Bet ir daudz festivālu, kuru formātam izrāde atbilstu.

Man radies iespaids, ka festivālos ir divas galējības – lielās, zināmās kompānijas ar milzīgu auditoriju un ļoti eksperimentāli darbi, kas interesē kādiem piecdesmit cilvēkiem. Bet šādas publikai labi pieejamas vidēja lieluma izrādes festivālos parādās reti. Vai nevajag neko tādu, ko var vienkārši un sirsnīgi sajust un saprast? Ir grūti izprast, ko festivāli meklē blakus lielajiem vārdiem. Es redzu tik daudz mēslu, kas tiek pārdoti ar nosaukumu konceptuālā deja. Varu droši apgalvot, ka tas patiešām ir īsts mēsls. Un tas tagad ir ļoti populāri.

Vai tam ir saistība ar to, kā izrādes tiek prezentētas, cik gudri vārdi ir aprakstos? Es domāju, ka vienkāršām lietām... un šī izrāde ir vienkārša, bet prasa no dejotājiem ļoti daudz smaga darba... ir jānāk atpakaļ. Man šķiet, ka tas jau lēnām notiek. Pēc visiem tiem teorētiskajiem gabaliem un vēl visādiem štruntiem. Vajag tikai atrast izrādei vietu. Protams, lielie festivāli ir tādi (horeogrāfs paceļ degunu uz augšu - I.B.), viņi izvēlas sev pazīstamas un drošas lietas. Tāpēc ir labi, ka ir šāds festivāls.

Tas gan ir mazliet dīvaini - viņi dod naudu, pērk kaķi maisā, pat nepazīstot māksliniekus... Man tā neliekas dīvaina, bet gan ļoti drosmīga rīcība. Tas nav tā, ka zinot kādu trupu ilgāku laiku, vari droši teikt – es dodu tev naudu, jo uzticos, ka tu izdarīsi kaut ko.

Ja pareizi nopratu, bija iecere izrādi veidot, sadarbojoties ar režisoru Andreju Jarovoju. Vai galarezultātā strādājāt kopā? Mazliet, bet pamatā tas bija mans darbs. Bija dažādi ieteikumi, bet tā īsti mēs kopā nestrādājām. Viss bija tik skaidrs un izrādē ir tikai kustība. Tad tā ir tīra dejas izrāde? Pilnīgi.

Ultima Vez un Betontanc skola

Bet jūs esat strādājis kopā ar režisoriem? Jā. Ir tāda ļoti zināma slovēņu grupa Betontanc, esmu grupas dalībnieks - dažreiz dejoju, bet pārsvarā veidoju horeogrāfijas. Trupas vadītājs ir režisors Matjažs Pograjcs (Betontanc 2006. gadā Latvijā kopā ar teātra apvienību umka.lv veidoja izrādi “Show Your Face!” - I.B.), un viss ir atkarīgs no tā, kāds darbs top. Dažreiz daru mazas lietas, bet, piemēram, šopavasar strādājām Belgradā ar Serbijas Nacionālo teātri, kur veidojām verbālu, bet ļoti fizisku izrādi. Es izdarīju trīs ceturtdaļas darba - viņš deva norādes, ļāva man pāris dienas strādāt, tad atnāca un piekoriģēja.

Un jūs viņam klausījāt? Protams! (Smejas.) Bet man patīk norādījumi, ir daudz vieglāk, ja tos saņemu. Man riebjas, ja atnāk režisors un iedod tikai aptuvenu virzienu, pēc tam nav diezin ko apmierināts ar padarīto un saka: ej lejā uz skatuves un tagad izmaini to un to... To nevar izdarīt trīs minūtēs. Tāpēc labi, ja ir precīzi norādījumi.

Vai jūsu darba metode ir daudz mainījusies, kopš sākāt strādāt? Stils ir visai līdzīgs, bet, protams, līdz ar pieredzi nāk gudrība, un tādēļ noteikti mana darba metode ir stipri mainījusies. Eju pie aktieriem un dejotājiem ar skaidrāku lēmumu, un mēs tērējam mazāk laika, mēģinot lietas, kuras izrādē nebūs.

Tad jau neesat apsēsts ar domu būt katru reizi citāds? Nē, nepavisam. Bet daudz strādāju arī ar objektiem, man ir bijušas dažas izrādes ārpus telpām – mežā, uz sienas, kalnos. Man patīk izaicinājumi, bet darbi vienmēr ir ļoti fiziski.

Esat dejojis Vima Vandekeibusa kompānijā Ultima Vez, vai šī pieeja nāk no tur gūtās pieredzes, vai tā strādājāt arī agrāk? Briselē sāku dejot 1990. gadā un biju tur divarpus gadus. Fiziska kustības sajūta un izpratne man pavisam noteikti bija jau agrāk. Bet Ultima Vez nāca īstajā brīdī, jo kompānija Ļubļanā bija galvenokārt sieviešu trupa - visas lietas bija meiteņu rokās, arī horeogrāfes vienmēr bija sievietes. Es zināju, ka man vēl ir ļoti daudz jāmācās, bet nebija iespējas. Arī īsti nezināju, kā to darīt, tāpēc vajadzēja kādu, kas no manis var dabūt ārā visu to labāko. Ar Ultima Vez pirmo reizi guvu šādu iespēju un, protams, biju vairāk nekā laimīgs.

Vai piedalījāties arī trakajā ķieģeļu mešanas izrādē? Biju arī tajā. Tā bija pirmā trupas izrāde - What the body doesn’t not remember. Nepiedalījos tās tapšanā, jo atnācu vēlāk, bet viņi pirmo darbu vēl aizvien rādīja un rāda vēl tagad, un es aizstāju vienu dejotāju.

Bailīgi... Jā, tas ir gan diezgan bailīgi, jo cilvēki skrien un met ķieģeļus.

Kāpēc aizgājāt no Ultima Vez? Tā bija laba un ļoti intensīva pieredze, bet tolaik arī pats Vims Vandekeibuss šaubījās, ko un kad viņš darīs tālāk. Bija piepildītības sajūta un zināju - lai kāds arī būtu rezultāts, katrs nākamais process būs tāds pats. Patiesībā Vandekeibuss nedod daudz, viņš iedod virzienu un tad, protams, jo vairāk tu dari, jo labāks ir rezultāts. Gribēju braukt atpakaļ arī tādēļ, lai varētu veidot savas izrādes. Vēl viens iemesls bija tas, ka Beļģijā strādāju nelegāli. Bet, ja viņš būtu piedāvājis, tad... Mēs gandrīz visi devāmies prom, palika tikai divi vai trīs cilvēki.

Dzirdēju, ka arī pēdējā Vandekeibusa izrādē visi ir jauni dejotāji. Tagad viņš strādā tikai ar dejotājiem, bet sākumā vairāk ar cilvēkiem no ielas un aktieriem. Tāpēc arī pirmajā darbā viņš gribēja darīt ko tādu, kam ar deju nav nekā kopīga. Tā arī nav īsti deja. Izrādes kustības nav dejiskas. Viņš izvēlas citus cilvēkus, jo ir drošs, ka viņiem būs jauna enerģija, un tas vienmēr darbojas. Par autoritātēm, konceptuālo deju un nākotni

Vai jums ir kādi iecienītākie horeogrāfi vai trupas? Nav tādu iecienītāko, man patīk daudzi, bet no lielajām kompānijām: Ultima Vez, pavisam atšķirīgā Rosas (smejas), DV8, La La La Human Steps.

Vai jums patīk arī kāda no konceptuālās dejas izrādēm? Man patīk Žeroma Bela darbi. Es neesmu pret konceptuālo mākslu, bet, ja tik daudzus cilvēkus ieved tur, kur nekā nav, un viņi tikai seko, darot vienu un to pašu... Es to nevaru uztvert nopietni. Tās lekcijas – runāt, neko nedarīt... Ja ir labs iemesls un skaidrs vēstījums, tad viss ir kārtībā.

Bija posms, kad dejotāji nedejoja, tagad jau reizēm dejotāji nemaz neprot dejot, kas būs tālāk? Man ir tāds pats jautājums - jauni cilvēki iet uz skolu, mācās dejot, piemēram, astoņus gadus. Tad viņi ir labākajā vecumā, lai dejotu, bet dara visu ko citu. Kad viņiem būs 40, tad sāks dejot? Un ko tad?

Pastāv jau arī risks dejot par daudz kā tas notiek, piemēram, Amerikā. Kustība nereti pārvēršas par plātīšanos, kas nu ne mazākajā veidā nestimulē emocionāli vai intelektuāli. Lai gan domas jau ir smadzeņu darbības rezultāts, bet vai dejai nebūtu jāaktivizē citi informācijas uztveres kanāli? Visas lielās kompānijas dejo, bet mazās trupas un ne tik zināmie horeogrāfi dara galvenokārt to... (smejas) citu lietu. Nevaru saprast, vai problēma ir tā, ka viņi nav lieli un grib izsisties...

Jūsu izrāde Vīru lietas ir piemērota viesizrādēm ārpus lielajām pilsētām. Tā ir tik saprotama visiem un vienlaikus dod labu priekšstatu par laikmetīgo deju. Cilvēkiem tā patiks. To var saprast jebkurš. Man patika ideja, ka izrāde taps burziņu vietā. Es biju spiests veidot atbilstošu materiālu. Kad sāku strādāt, redzēju, cik atšķirīgi ir dejotāji. Izrādē ir arī dažas ļoti personīgas lietas, un tas man patīk. Dažkārt redzam perfektus dejotājus un ir patīkami skatīties, kā viņi kustas, bet tas ir arī viss. Man kaut kā pietrūkst, ja neredzu neko vairāk.

Vai ir plānots izrādi aizvest arī uz Slovēniju? Jā, tas jau ir izlemts. Maija beigās pilsētā, kur esmu dzimis un reiz strādāju par ogļraci, jau astoņus gadus organizēju festivālu. Tur rādīsim šo izrādi, un es noorganizēšu, ka to rādīs arī Ļubļanā.

***

Izrādes notiks: 27., 29. oktobrī un 14., 15., 24. un 25. novembrī, sākums plkst.19 (Ģertrūdes ielā 101 a (ieeja no pagalma)).